Bet vilcene visu laiku sēdēja un smaidīja. Šī kauja viņa viesa kādu neskaidru laimes sajūtu, jo tāda nu reiz ir mīlestība_ Pirmatnībā, tāda ir dabiskās pasaules dzimumu traģēdija — traģēdija tikai tiem, kuri iet bojā. Tiem, kas paliek dzīvi, tā ir nevis traģēdija, bet ilgu un alku piepildījums.
Kad jaunākais vadonis gulēja sniegā un vairs nekustējās, Vienacis staltā gaitā tuvojās vilcenei. Tomēr visā viņa uzvedībā uzvarētāja lepnums jaucās ar piesardzību. Sirds vientiesībā viņš gaidīja noraidījumu un bija tikpat vientiesīgi pārsteigts, ka vilcenes zobi nikni neņirdzās pretī. Pirmo reizi vilcene to sagaidīja laipni. Viņa saostījās ar to un pēc tam pat atļāvās palēkāties un padraiskoties, rotaļādamās gluži kā kucēns. Un Vienacis, aizmirsis savu sirmo vecumu un cienījamo pieredzi, darīja gluži tāpat — delverējās kā kucēns un uzvedās pat vēl muļķīgāk nekā tas.
Aizmirsti bija uzvarētie sāncenši un ar asinīm sniegā ierakstītais mīlestības stāsts. Viss aizmirsts — un tikai vienreiz, kad vecais Vienacis uz mirklīti apstājās aplaizīt repējošās brūces, viņa lūpas pa pusei paņirdzās rēcienam un spalva uz skausta un pleciem neviļus saslējās, ķermenis izliecās lēcienam, ķepas saspringti atspērās sniega garozā, meklējot stingrāku balstu. Bet jau nākamajā mirklī viss atkal bija aizmirsts — un viņš lēkšiem sekoja vilcenei, kas, valšķīgi vilinādama, bēguļoja pa mežu.
Pēc tam viņi rikšoja sānu pie sāna kā labi draugi, kas nu pilnīgi sapratušies. Dienas pagāja cita pēc citas, un viņi turējās kopā, kopīgi dzina pēdas, kopīgi pieveica medījumu un kopīgi to notiesāja. Pēc kāda laika vilcēni pārņēma nemiers. Viņa šķita kaut ko meklējam un nevarēja to uziet. Viņu ļoti interesēja dobumi zem izgāzušos koku saknēm, un viņa ilgu laiku varēja ošņāties ap lielākām pieputinātām klinšu plaisām vai piekrastes krauju alām. Veco Vienaci tās nepavisam neinteresēja, bet viņš labsirdīgi sekoja vilcenei tās meklējumos, un, ja kādā vietā tās pētījumi ievilkās ilgāk nekā parasti, viņš likās guļus, lai nogaidītu, kamēr vilcene būs atkal gatava doties tālāk.
Viņi nepalika vienā vietā, bet klaiņoja pa visu novadu, līdz nonāca pie Makenzi upes, gar kuras krastu tad lēnām virzījās uz priekšu, bieži vien attālinādamies no tās, lai gar sīkajām pietekām sekotu medījumam, taču arvien atkal atgriezās. Reizēm tie nejauši sastapa citus vilkus, parasti pa pāriem; taču ne viena, ne otra puse neizrādīja sevišķu draudzīgumu, interesi vai prieku par tikšanos, ne arī vēlēšanos no jauna apvienoties barā. Vairākkārt tiem gadījās sadurties ar vientuļiem vilkiem. Tie arvien bija tēviņi un allaž dedzīgi kāroja pievienoties Vienacim un viņa draudzenei. Vienacis sparīgi protestēja un, kad vilcene nostājās tam līdzās plecu pie pleca, saboza spalvu, un atņirdza zobus, sabiedrības kārotājs vientuļnieks atkāpās, iemiedza asti un turpināja savu vienatnīgo ceļu.
Kādā mēnesnīcas naktī, skriedams cauri rāmam mežam, Vienacis pēkšņi apstājās. Viņa purns pasitās augšup, aste stīvi izstiepās un nāsis cilājās, ošņājot gaisu. Vienu ķepu viņš pēc suņu paražas turēja paceltu. Ar neapmierinātu izskatu viņš turpināja ostīt gaisu, cenzdamies izprast, kādu vēsti tas viņam nes. Viņa draudzenei pietika reizi pavirši ievilkt nāsīs gaisu, lai viņas ziņkāre būtu apmierināta un viņa mierīgi rikšotu tālāk. Vienacis gan sekoja,
taču arvien vēl šaubījās un nespēja atturēties, reizi pa reizei neapstājies, lai rūpīgi papētītu brīdinošo smaržu.
Vilcene piesardzīgi izspraucās liela, koku apjozta klajuma malā. Kādu brīdi viņa tur stāvēja viena pati. Tad tai pievienojās arī Vienacis, līzdams rāpus, katru jutekli saasinājis, katru spalviņu aizdomās sabozis. Nu viņi abi stāvēja blakām, vēroja, klausījās un oda.
Līdz viņu ausīm atplūda suņu ķīviņu un kautiņu smilksti, vīriešu izsaucieni ar dobju rīkles pieskaņu, klaigājošu sieviešu spalgās balsis un reiz pat spiedzīgs, raudulīgs bērna brēciens. Redzēt neko daudz nevarēja — tikai ādas telšu lielos kūkumus, ugunskuru liesmas, ko reizēm aizsedza garāmslīdoši ķermeņi, un rāmajā gaisā stīdzošas dūmu strūklas. Taču viņu nāsis uztvēra miljoniem smaržu, kādas raksturīgas indiāņu apmetnei, tās pauda veselu stāstu, no kura Vienacis nekā nesaprata, bet kurš vilcenei bija pazīstams līdz pēdējam sīkumam.
Viņa bija dīvaini satraukta un nevarēja vien beigt ostīt ik brīdi pieaugošā labpatikā. Taču vecais Vienacis bija nemierpilns. Viņš atklāti izrādīja savas bažas un neatlaidīgi centās iet projām. Vilcene pagriezās un mierinādama piedūra purnu viņa kaklam, tad no jauna pievērsās apmetnei. Viņas acu izteiksme atkal pauda skumjas, bet šoreiz tās nebija bada skumjas. Viņu bija pārņēmušas dedzīgas alkas, kas vilināja doties pie ugunskuriem, piedalīties suņu ķīviņos, ložņāt starp cilvēkiem, vairoties no to neveiklajām kājām.
Vienacis tai līdzās nepacietīgi sakustējās, šoreiz viņa nemiers pārņēma arī vilcēni — un tā atcerējās, ka nepieciešams sameklēt kaut ko, ko līdz šim nebija atradusi. Vilcene pagriezās un ierikšoja atpakaļ mežā, Vienacim pār lielu atvieglojumu; tas lēkšoja dažus soļus viņai pa priekšu, līdz abi bija drošā patvērumā starp kokiem.
Mēness gaismā slīdēdami bez trokšņa, gluži kā ēnas, viņi uzdūrās iemītai stidziņai. Abi tūdaļ piegrūda purnus pie pēdām sniegā. Pēdu nospiedumi bija pavisam svaigi. Vienacis piesardzīgi skrēja pa priekšu, vilcene sekoja tam uz papēžiem. Viņu ķepu platās pēdas, plaši izplestas, gula sniegā mīksti kā samts. Vienača skatiens uztvēra uz baltā fona neskaidri kustamies kaut ko baltu. Slīdošā gaita, jau tā strauja, bija nieks salīdzinājumā ar tempu, kādu viņš tagad uzņēma. Priekšā blāvi vīdēja baltais, lēkājošais plankums, ko viņš bija pamanījis.
Vilki skrēja pa šauru gatvi, ko abās pusēs nožogoja jaunu eglīšu audze. Pa koku starpu varēja redzēt_gatvi izbeidzamies mēness apmirdzētā, līdzenā klajumiņa. Vecais Vienacis strauji tuvojās baltajai, lidojošajai ēnai. Ik ar lēcienu tā nāca tuvāk un tuvāk. Nu jau viņš bija tai klāt. Vēl viens lēciens, un viņa zobi iegremdēsies tajā. Taču šis lēciens tā arī izpalika. Baltā ēna — kā izrādījās, sniegkurpju trusītis — stāvus uzšāvās augstu gaisā, un tur nu tas lidinājās lēkādams un raustīdamies, itin kā dejotu virs viņa galvas fantastisku deju, ne reizi neskarot zemi.
Vienacis pēkšņā izbīlī iesprauslojās un palēcās atpakaļ, tad sarāvies pieguma sniegā, draudīgi rēkdams pret šo nesaprotamo, biedējošo būtni. Taču vilcene aukstasinīgi pagāja viņam garām. Brīdi tā tēmēdama gatavojās un tad lēca pēc dejojošā trusīša. Viņa arī uzšāvās augstu, taču ne tik augstu kā medījums, un viņas žokļi ar metālisku klikšķi aizcirtās tukšā vietā. Viņa lēca vēl un vēlreiz.
Viņas draugs lēnām bija atguvies un, pieslējies kājās, vēroja vilcenes rīcību. Viņš pat sāka izrādīt neapmierinātību ar tās atkārtotajām neveiksmēm un pats savukārt izdarīja varenu lēcienu. Viņa zobi cieši sakampa trusīti, un, krizdams atpakaļ, viņš to norāva sev līdzi. Taču tai pašā mirklī viņam blakus kaut kas aizdomīgi nokrakšķēja un sakustējās, un vecais vilks ar vienīgo aci satrūcies ieraudzīja jaunu eglīti draudīgi nosveramies tieši pār viņa galvu it kā sitienam. Žokļi atlaidās no laupījuma, un vilks atlēca atpakaļ, lai izvairītos no šīm svešādajām briesmām, lūpas atņirdzās, atsegdamas ilkņus, no rīkles lauzās rēciens, katra spalviņa bija saslējusies niknumā un bailēs. Acumirklī jaunā eglīte atkal atslējās stāvus visā staltumā, bet trusītis, uzrauts augšup, no jauna uzsaka savu gaisa deju.