Vilcene noskaitās. Pārmācīdama viņa ielaida ilkņus drauga plecā, bet tas, pārbijies un nesapratnē par šo negaidīto uzbrukumu, aiz dusmām un izbīļa kampa pretī un ieskrambāja vilcenes purnu. Vilcenei šāda pretestība pārmācībai bija tikpat negaidīta, un viņa, neganti saniknojusies, rēkdama klupa tam virsū. Vilks tūdaļ atģida savu kļūdu un lūkoja draudzeni samierināt, taču tā turpināja viņu sodīt, kozdama, kur vien tika klāt, līdz Vienacis atmeta visus mēģinājumus pielabināties un tikai griezās riņķī, novērsis galvu sānis un vilcenes zobu kampieniem bīdīdams priekšā plecu.
Trusītis pa to laiku dejoja gaisā virs viņiem. Pēdīgi vilcene aptupās sniegā, un vecais Vienacis, šoreiz vairāk baidīdamies no savas draudzenes nekā no noslēpumainās eglītes, atkal lēca pēc trusīša. Krizdams atpakaļ ar trusīti zobos, viņš nenolaida aci no eglītes. Tāpat kā pirmīt, tā viņam līdzi nosvērās gandrīz pie zemes. Viņš, spalvu sabozis, savilkās čokurā, gaidīdams neizbēgamo sitienu, taču trusīti joprojām stingri turēja zobos. Tomēr trieciens nenāca. Eglīte kā nolīkusi, tā arī palika zvārojamies pār viņu. Kad vilks sakustējās, šūpojās arī eglīte, un viņš tai uzrūca caur sakostiem zobiem; kad viņš stāvēja mierīgi, arī eglīte palika mierā, un Vienacis nolēma, ka visdrošākais ir nekustēties. Taču truša siltās asinis tik garšīgi plūda viņam mutē.
Vilcene atbrīvoja draugu no nesapratnes. Viņa izņēma trusi Vienacim no mutes un, eglītei augšā draudīgi šūpojoties un zvārojoties, mierīgi nograuza trusītim galvu. Eglīte tūdaļ uzšāvās stāvus un nu vairs viņus nemaz netraucēja, palikdama staltā vertikālā stāvoklī, kādā daba tai nolikusi augt. Tad vilcene un Vienacis sadalīja un no- tiesaja medījumu, ko noslēpumainā eglīte tiem bija noķērusi.
Mežā bija arī vēl citas stigas un gatves, kur gaisā karājās trusīši, un vilku pāris pārlūkoja tās visas; vilcene rādīja ceļu, vecais Vienacis sekoja un vēroja, mācīdamies paņēmienus, kā izlaupīt cilpu lamatas, — šīs zināšanas viņam nākamībā labi noderēja.
II NODAĻA MIDZENIS
Divas dienas vilcene un Vienacis kavējās indiāņu apmetnes apkaimē. Vienacis bija noraizējies un bažīgs, taču viņa draudzeni apmetne nezin kāpēc stipri pievilka, un tai negribējās doties projām. Te kādu rītu gaisu satricināja tiešā tuvumā izšauts šāviens — un lode ietriecās koka stumbrā dažas collas no Vienača galvas, un tad vilki vairs nekavējās, bet metās projām garos, vingros lēcienos, kas strauji palielināja jūdžu skaitu starp viņiem un bīstamo vietu.
Tālu viņi neaizgāja — pāris dienu skrējienu. Vilcenei vajadzība atrast to, ko viņa meklēja, nu bija kļuvusi pavisam neatliekama. Viņa bija tapusi ļoti smagnēja un viņas skrējiens gauss. Reiz, dzldama trusīti, ko citā reizē būtu noķērusi itin viegli, viņa pārtrauca vajāšanu un nolikās atpūsties. Vienacis pienāca tai klāt, bet, kad viņš mīlīgi piebāza purnu tai pie kakla, vilcene kampa pretī tik straujā niknumā, ka viņš apvēlās augšpēdus un izskatījās ļoti smieklīgs savās pūlēs izvairīties no draudzenes zobiem. Vilcene tagad mēdza aizsvilties dusmās tik ātri kā nekad agrāk, toties Vienacis bija kļuvis tik pacietīgs un gādīgs kā vēl nekad.
Pēdīgi vilcene atrada meklēto. Atrada sīkas upītes gultnē dažas jūdzes no ietekas; vasarā šī upīte ieplūda Makenzi, bet šobrīd bija aizsalusi un sasalusi līdz pat klinšainajam dibenam — cieta, balta ledus stiga no iztekas līdz ietekai. Gurdeni rikšodama nopakaļ draugam, kas bija aizsteidzies tālu priekšā, vilcene nonāca pie augstas, mālainas pārkaru kraujas. Viņa nogriezās sānis un pie- rikšoja tai klāt. Pavasara brāzmainie pali un kūstošā sniega ūdeņi bija izskalojuši piekrastes pakāji un kādā vieLā izveidojuši šauru plaisu ar nelielu alu galā.
Vilcene apstājās pie ieejas alā un rūpīgi apskatīja visu kraujas sienu. Tad viņa paskrējās uz vienu un otru pusi pa kraujas pamatni līdz tai vietai, kur tā stāvi pacēlās no lēzenās nogāzes. Atgriezusies pie alas, viņa ielīda pa šauro ieeju. Pēdas trīs vajadzēja rāpties uz vēdera, tad alas sienas paplašinājās uz sāniem un augšu, izveidodamas nelielu, apaļu dobumu pēdas sešas diametrā. Griesti gandrīz skāra viņas galvu. Ala bija sausa un omulīga. Vilcene to cītīgi izpētīja visos sīkumos, kamēr Vienacis, kas bija atgriezies atpakaļ, stāvēja pie ieejas un pacietīgi viņu novēroja. Galvu noliekusi, purnu piedūrusi pie zemes kādā punktā gandrīz pie savām cieši sakļautajām kājām, vilcene vairākkārt apgriezās ap šo punktu un tad ar gurdu nopūtu, gandrīz tādu kā ņurdienu, saritinājās, savilka kājas un nogulās, galvu pievērsusi izejai. Vienacis, ausis ziņkārē saslējis, uzsmaidīja viņai, un vilcene redzēja pret ārpuses gaismas plankumu labsirdīgi vēcināmies viņa astes gala pušķīti. Pati viņa pieglauda smailās ausis atpakaļ, atpleta muti un miermīlīgi izkāra mēli, tā izrādīdama, ka viņai te ir labi un viņa ir apmierināta.
Vienacim gribējās ēst. Kaut gan viņš nogulās alas ieejā un aizmiga, tomēr miegs bija saraustīts. Viņš bieži pamodās un, ausis smailēdams, ieklausījās ārpuses gaišajā pasaulē, kur aprīļa saule žilbinoši apmirdzēja sniegu. Snaudienā viņa dzirdi šad un tad zagšus skāra kaut kur dziļi slēptu urdziņu apslāpētais burzguļojums, tad viņš pacēla galvu un vērīgi klausījās. Saule bija atgriezusies, un nu vilku aicināja visa mostošās Ziemeļzemes pasaule. Dzīvība rosījās. Gaisā jautās pavasaris — nojausma par to, ka zem sniega mostas jauna dzīvība, ka kokos kāpj sula, ka pumpuri lauž pušu sala važas.
Vienacis meta biklus skatienus uz savu draudzeni, bet tā neizrādīja ne mazāko vēlēšanos celties augšā. Viņš palūkojās uz āru, un kāds pusducis sniedžu pārlidinājās laukumam, ko viņš spēja pārskatīt. Vilks jau grasījās celties, bet tad, vēlreiz paskatījies atpakaļ uz savu draudzeni, atkal ierīkojās ērtāk un laidās miegā. Smalka, griezīga, neatlaidīga sīkšana iezagās viņa ausīs. Pāris reižu viņš miegaini nobraucīja purnu ar ķepu. Tad pamodās pilnīgi. Tieši ap viņa degungalu džinkstēdams laidelējās vientuļš moskīts. Pilnīgi pieaudzis moskīts, viens no tiem, kas visu ziemu stingumā nogulējuši kādā sausa baļķa šķirba un ko saule nu atkausējusi. Vilks vairs nespēja ilgāk pretoties apkārtējās pasaules aicinājumam. Bez tam viņš bija izsalcis.
Vienacis aizlīda pie draudzenes un mēģināja piedabūt viņu celties augšā. Taču tā tikai uzrūca viņam, un tā viņš viens pats iznāca spožās saules mirdzumā; izrādījās, ka sniega sērsna kļuvusi irdena un soļot pa to ir grūti. Viņš aizgāja augšup pa sasalušā strauta gultni, kur koku apēnotais sniegs vēl bija ciets un kraukstošs. Noklaiņojis stundas astoņas, viņš jau tumsā pārradās atpakaļ, vēl vairāk izbadojies nekā aiziedams. Viņš gan bija redzējis medījumu, bet nebija spējis to noķert. Kūstošā sniega garoza lūza zem kājām, un viņš pastāvīgi bruka tai cauri, bet sniegkurpju trusīši aizlēkāja pa virspusi tikpat viegliņām kā allaž.
Pie alas ieejas Vienacis pēkšņi apstājās — kaut kas likās aizdomīgi. No iekšienes skanēja vārgas, dīvainas skaņas. Šīs skaņas nevarēja būt viņa draudzenes balss, tomēr tās bija sensenis pazīstamas. Viņš piesardzīgi līda dziļāk, bet vilcene viņu sagaidīja ar brīdinošu rūcienu. Tas viņu nemaz nepārsteidza, tomēr viņš paklausīgi palika guļam pa gabaliņu; viņu ļoti interesēja tās citas skaņas — vāji, apslāpēti pīkstieni un čamsti.