Draudzene nepārprotami raidīja viņu projām, un Vienacis saritinājies aizmiga alas ieejā. Rītam uzaustot, kad midzeni piepildīja neskaidra gaisma, Vienacis vēlreiz gribēja izdibināt tik pazīstamo skaņu cēloni. Nu viņa draudzenes brīdinājuma rūcienā bija uzradusies jauna nianse. Tā bija greizsirdības pieskaņa, un vilks centīgi turējās pienācīgā attālumā. Tomēr viņš paguva saskatīt, ka starp vilcenes kājām visgarām viņas augumam patvērušies pieci dīvaini, mazi, dzīvi kunkulīši, ļoti vāri, ļoti nevarīgi, kas pīkst sīkās balstiņās un nemaz never acis vaļā uz gaismas pusi. Vilks bija izbrīnījies. Ne jau pirmo reizi viņa garajā un veiksmēm bagātajā mūžā gadījās šāds notikums. Tāds bija gadījies daudz reižu, taču katru reizi tas vilkam arvien no jauna bija pārsteigums.
Draudzene viņā raudzījās bažīgi. Ik brīdi tā klusu ieņurdējās, un, ja tai šķita, ka viņš pievirzījies par tuvu, ņurdiens tās rīklē pieauga niknā rūcienā. Viņas atmiņā neglabājās nekādas pašas pieredzētas nelaimes, bet instinkts, mantots no visu vilkumāšu pieredzes, viņu neskaidri brīdināja, ka ir vilkutēvi, kas aprij savus tikko piedzimušos, bezpalīdzīgos pēcnācējus. Sis instinkts vil- cenē izpaudās spēcīgā baiļu izjūtā, un tālab viņa neļāva Vienacim tuvāk apraudzīt vilcēnus, kam viņš bija tēvs. * Taču šinī gadījumā briesmas nedraudēja. Veco Vienaci savukārt skubināja cits spēcīgs instinkts, kopš sirmas senatnes pārmantots no visiem vilkutēviem. Viņš negud- roja, kāpēc, viņš pat neprātoja par to. Tas vienkārši valdīja viņā, ikkatrā viņa būtības šķiedriņā, un tālab, pats par sevi saprotams, viņš tam bez ierunas paklausīja, uzgriezdams muguru savai jaundzimušo pēcnācēju audzei un rikšiem dodamies ārā uz medību takas.
Jūdzes piecas sešas no midzeņa strautu veidoja divas satekas, kas taisnā leņķī stiepās augšup kalnos. Meklēdams medījumu, Vienacis iegriezās pa kreiso sateku, kur uzdūrās svaigām pēdām. Paostījis vilks atklāja, ka tās nupat kā iemītas, un žigli pieplaka, paraudzīdamies virzienā, kurp tās aizveda. Tad viņš nesteidzīgi pagriezās un aizgāja pa labējo sateku. Iespiedumi bija daudz prāvāki nekā viņa paša ķepām, tāpēc vilks zināja, ka, sekojot šādām pēdām, nekāds medījums nav gaidāms.
Kādu pusjūdzi augšup pa labējo sateku Vienača modrās ausis uztvēra zobu kņadzoņu. Izlaipojis caur brikšņiem, viņš ieraudzīja dzeloņcūku, kas, pakaļkājās pieslējusies pie koka, gar mizu asināja zobus. Vienacis tuvojās piesardzīgi, tomēr neko lielu necerēja. Viņš šo sugu pazina, kaut gan agrāk nekad nebija sastapis to tik tālu ziemeļos, un visā garajā mūžā viņam vēl ne reizi nebija laimējies nogaršot dzeloņcūku. Tomēr vilks jau sen bija iegaumējis, ka pastāv kas tāds, ko sauc par Gadījumu vai par Izdevību, tāpēc gāja vien tuvāk. Nekad nevar zināt, kas notiks, jo ar dzīviem radījumiem arvien atgadās kaut kas pavisam negaidīts.
Dzeloņcūka saritinājās kamolā, izsliedama uz visām pusēm garas, asas adatas, kas nepieļāva nekādu uzbrukumu. Reiz jaunībā Vienacis bija pārāk tuvu apostījis šādu šķietami nedzīvu adatu kamolu, bet dabūjis pēkšņu sitienu ar asti pa degunu. Kad viņš aizskrēja, viena adata palika iedūrusies purnā, un tur tā turējās nedēļām ilgi, svilinādama kā uguns, līdz pēdīgi izkustējās un izkrita. Tāpēc vilks, savilcies lēcienam, nolikās ērtā pozā vairāk nekā pēdas atstatumā, lai viņu nespētu sasniegt astes vēziens. Tā viņš palika gaidot, gulēdams pavisam rāmi. Ko tur var zināt! Kaut kas taču var atgadīties. Varbūt dzeloņcūka atritinās. Tad var rasties izdevība ar izmanīgu ķepas rāvienu pārplēst maigo, neaizsargāto vēderu.
Tomēr pēc kādas pusstundas viņš piecēlās, nikni uzrēca nekustīgajam kamolam un rikšoja tālāk. Savā mūžā viņš bija jau daudzreiz velti izgaidījies, ka dzeloņcūka atritināsies, un negribēja vairs zaudēt laiku. Vilks gāja tālāk pa labējo sateku. Diena sliecās uz vakaru, bet medības negribēja sekmēties.
Vienacī bija pamodies spēcīgs tēva instinkts. Medījumu katrā ziņā vajadzēja atrast. Pievakarē viņš nejauši uzdūrās baltajam rubenim. Iznākdams no biezokņa, viņš sastapās aci pret aci ar šo neattapīgo putnu. Tas tupēja uz krituša stumbra nepilnu pēdu no vilka deguna. Abi reizē ieraudzīja viens otru. Putns vēl grasījās celties spārnos, kad vilks jau trieca ar ķetnu, nogāzdams to zemē, tad uzlēca tam virsū un satvēra zobos, kad tas, pērdamies pa sniegu, mēģināja pacelties gaisā. Kad vilka zobi iegrima maigajā miesā un nokraukstēja trauslie kauliņi, viņš, protams, sāka medījumu ēst. Taču tūdaļ atģidās un, pagriezies atceļā, devās uz midzeni, nesdams rubeni mutē.
Kādu jūdzi augšpus sateces, pēc vilku paražas skriedams tikpat kā uz samta ķepām, slīdēdams kā ēna un uzmanīgi izpētīdams katru jaunu takas pagriezienu, Vienacis uzdūrās uz tām pašām lielo ķepu pēdām, ko bija redzējis agri no rīta, tikai šīs bija iemītas vēlāk. Tā kā pēdas veda viņam pa ceļam, viņš tām sekoja, gatavs sastapties ar pēdu īpašnieku jebkurā strauta izliekumā.
Pabāzis galvu ap klints stūri, kur sākās neparasti garš upītes likums, viņš ar ašu skatienu pamanīja kaut ko, kas lika viņam žigli pieplakt pie zemes. Te nu bija pēdu ieminējs — liela lūsene. Viņa tupēja tāpat, kā vilks pirmīt bija tupējis, un viņas priekšā gulēja cieši saritinājies adatu kamols. Ja vilks līdz šim bija slīdējis kā ēna, tad tagad viņš kļuva šādas ēnas gars — un tā viņš klusi klusītēm aizlavījās ar loku, līdz nonāca klusējošam, nekustīgajam pārim vēja pusē.
Vienacis nogulās sniegā, nolika rubeni sev līdzās un, lūrēdams caur zemzarainas egles skujām, vēroja dzīves spēli, kas norisinājās viņa priekšā, — gaidošo lūsi un gaidošo dzeloņcūku, kas abi alka dzīvot; un tāda nu reiz ir dzīves dīvainība — viens varēja palikt dzīvs, otru ap- ēzdams, bet otrs varēja palikt dzīvs, ja netika apēsts. Un vecais Vienacis, vilks, kas gulēja slēptuvē, arī piedalījās šai spēlē, nogaidīdams, vai Gadījuma untumi viņam nepalīdzēs uz medību takas, — tā savukārt viņš varēja pa: likt dzīvs.
Pagāja pusstunda, stunda, bet nekas nemainījās. Tikpat labi adatainā bumba varēja būt arī akmens — ne mazākās kustības; lūsis šķita sastindzis marmorā; bet vecais Vienacis izskatījās tikpat kā miris. Taču visos trijos dzīvniekos līdz sāpēm pulsēja alkas dzīvot, un tieši šobrīd, kad visi šķita pārakmeņojušies, tie dzīvoja intensīvāk nekā jebkad.
Vienacis vieglītēm sakustējās un vēl kārīgāk sāka lūrēt caur zariem. Tur kaut kas norisinājās. Dzeloņcūka pēdīgi bija nolēmusi, ka viņas ienaidnieks aizgājis. Lēnītiņām, piesardzīgi tā sāka ritināt vaļā savas nesatricināmās bruņas. Viņu nesatrauca ne mazākās aizdomas vai priekšno- jausma. Gausi jo gausi spurainais kamols iztaisnojās un izstiepās. Vienacis vērodams juta mutē pēkšņu valgumu — tur neviļus krājās siekalas, jo vilku uzbudināja dzīvais medījums, kas plātījās priekšā — tikpat kā mielastam sagatavots.
Dzeloņcūka vēl nebija pilnīgi atritinājusies, kad tā pamanīja ienaidnieku. Šajā acumirklī lūsis cirta ar ķetnu. Sitiens bija ašs kā zibens uzliesmojums. Ķepa ar cietiem, līkiem plēsoņas nagiem pašāvās zem dzeloņcūkas mīkstā vēdera un ar strauju plēsienu tūdaļ atrāvās. Ja dzeloņcūka būtu jau atritinājusies galīgi vai arī nebūtu pamanījusi ienaidnieku sekundes daļu pirms cirtiena, ķepa būtu palikusi neskarta; taču tagad zvērs sāniski trieca ar asti, sadurdams ķepā daudzas asas adatas, pirms tā paspēja atrauties.
Viss notika vienā mirklī — cirtiens, astes trieciens, dzeloņcūkas agonijas kvieciens, lielā kaķa sāpju un pārsteiguma brēciens. Vienacis satraukumā pa pusei paslē- jās — ausis sasmailētas, stīvi, izstieptā aste viegli trīcēja. Lūsis izrādīja savu neganto raksturu visā pilnībā. Viņš mežonīgā niknumā lēca uz dzīvnieku, kas viņam bija nodarījis sāpes. Taču dzeloņcūka kviekdama un rukšķēdama visiem spēkiem pūlējās savilkties aizsargājošā kamolā, kaut gan vēders tai bija saplosīts, un vēlreiz nožvīkstināja asti, un atkal lielais kaķis iebrēcās sāpēs un pārsteigumā. Tad tas sprauslodams sāka rāpties atpakaļ, un tā deguns bija piedurstīts ar adatām gluži kā milzīgs adatspilvens. Lūsene skrāpēja degunu ar ķepām, mēģinādama izraut dzeldīgās smailes, grūda purnu sniegā, bružāja pret kokiem un zariem un visu laiku lēkāja apkārt — uz priekšu, uz sāniem, augšup un lejup, pilnīgi traka aiz sāpēm un izbīļa.