Nepārtraukti sprauslodama, lūsene drudžainiem rāvieniem strauji kulstīja strupo astīti. Tad viņa pārstāja ārdīties un labu brīdi palika pavisam rāma. Vienacis vēroja. Bet pat viņš gribot negribot satrūkās un neviļus saboza spalvu visgarām mugurai, kad lūsene pēkšņi, bez kādām brīdinošām pazīmēm, uzlēca stāvus gaisā, gari vilkti un šaušalīgi iegaudodamās. Pēc tam viņa lēkšiem aizdrāzās augšup pa taku, pie katra lēciena neganti iekaukdamās.
Tikai tad, kad lūsenes vaimanas, pamazām noklusdamas, bija izdzisušas tālumā, Vienacis iznāca no slēptuves. Viņš soļoja tik uzmanīgi, it kā viss sniegs būtu stāvgrūdām piebakstīts ar dzeloņcūkas adatām, kas katru brīdi var sadurties viņa ķepu mīkstajos spilventiņos. Viņam parādoties, dzeloņcūka sāka mežonīgi kviekt un kņadzi- nāt garos zobus. Tai bija izdevies atkal kaut kā savilkties, bet tas vairs nebija agrākais stingrais kamols — dzīvnieka muskuļi bija pārāk saplosīti. Dzeloņcūka bija gandrīz pārplēsta uz pusēm, un asinis tai plūda straumēm.
Vienacis iekampa vairākus kumosus asinīm piesūcinātā sniega, izsūkāja, izgaršoja un norija to. šī uzkoda tikai sakāpināja viņa izsalkumu, taču viņš jau ilgi dzīvoja pasaulē un piesardzību neaizmirsa. Viņš nogaidīja. Vienacis nogulās sniegā un nogaidīja, kamēr dzeloņcūka grieza zobus, izgrūzdama rēcienus, kunkstus un ik pa brīdim īsus, spalgus kviecienus. Pēc neilga laiciņa Vienacis pamanīja, ka adatas nolaižas un viss dzīvnieka ķermenis raustās drebuļos. Drebuļi piepeši izbeidzās. Garie zobi pēdējo reizi izaicinoši noklakstēja. Tad visas adatas ļengani nokārās, ķermenis atslāba un vairs nekustējās.
Ar nervozu, nedrošu ķepu Vienacis izstiepa dzeloņcūku visā garumā un apvēla uz muguras. Nekas nenotika. Tā patiešām bija beigta. Kādu brīdi dzīvnieku rūpīgi apskatījis, vilks ar piesardzīgu tvērienu saņēma dzeloņcūku zobos un pusnešus, pusvilkšus stiepa to pa upīti lejup, galvu pagriezis sānis, lai pats neuzkāptu uz durstīgā ķermeņa. Kaut ko atminējies, viņš nosvieda savu nastu un aizskrēja atpakaļ, kur bija pametis rubeni. Vienacis ne mirkli nevilcinājās. Viņš skaidri zināja, kas darāms, un to arī izdarīja — rubenis turpat uz vietas tika apēsts. Tad viņš atgriezās pie savas nastas un atkal pacēla to zobos.
Kad Vienacis ievilka alā savu šāsdienas medību trofeju, vilcene to aplūkoja, tad pievērsa viņam purnu un vieglītēm nolaizīja drauga kaklu. Bet jau nākamajā mirklī viņa ar brīdinošu ņurdienu raidīja to projām no vilcēniem; rūciens gan nebija tik bargs kā citkārt un vairāk izklausījās pēc atvainošanās nekā pēc draudiem. Instinktīvās bailes no savu pēcnācēju tēva sāka izzust. Vienacis taču izturējās tā, kā vilkutēvam pieklājas, nemaz negrasīdamies aprīt mazās dzīvībiņas, ko viņa bija laidusi pasaulē.
III NODAĻA PELĒKAIS VILCĒNS
Viņš atšķīrās no saviem brāļiem un māsām. Pārējo vilcēnu spalvā jau zalgoja no mātes-vilcenes mantotā viegli rūsganā nokrāsa, tikai viņš vienīgais šinī ziņā atgādināja tēvu. Visā metienā viņš bija vienīgais pelēkais vilcēns.
Viņš bija atsities vilkos — patiesību sakot, viņš bija mats matā atsities vecajā Vienacī, tikai ar vienu vienīgu starpību: viņam bija divas acis, bet tēvam — viena.
Kaut gan pelēkā vilcēna acis bija atvērušās pavisam nesen, viņš jau redzēja ļoti skaidri. Kamēr acis vēl bija cieti, viņš bija jutis, garšojis, ostījis. Abus brāļus un abas māsas viņš pazina lieliski. Kaut gan vēl vārgi un neveikli, viņš bija jau sācis plosīties un pat kauties ar tiem, un, kad viņš īsti iedegās cīniņā, mazajā rīklītē sāka vibrēt dīvainas čerkstošas skaņas (rūkšanas priekšteces). Un jau ilgi pirms acu atvēršanās viņš pēc taustes, garšas un smaržas bija iemācījies pazīt māti — visa siltuma, maiguma un šķidrās barības avotu. Viņai bija mīksta, glāstaina mēle, kas tik mierinoši slīdēja pār mazo, maigo ķerinenīti, vedinādama to ierušināties tuvāk pie mātes un laisties snaudā.
Lielāko daļu no sava mūža pirmā mēneša vilcēns bija pavadījis miegā, bet nu jau viņš spēja saredzēt pietiekami skaidri, mēdza palikt nomodā ilgākus laika sprīžus un sāka iepazīties ar apkārtējo pasauli. Viņa pasaule bija krēslaina, bet viņš to neapzinājās, jo citas pasaules nepazina. Tā grima pustumsā, taču vilcēna acīm vēl nebija vajadzējis pielāgoties citādai gaismai. Viņa pasaule bija ļoti maza. Tās robežas bija midzeņa sienas, bet, tā kā viņam nebija ne jausmas par plašo pasauli ārpusē, dzīve šajā šaurībā viņu nemaz nenomāca.
Vilcēns jau drīz bija atklājis, ka viena siena viņa pasaulē atšķiras no pārējām. Tā bija alas ieeja un gaismas devēja. Ka šī siena ir citāda, to viņš atskārta jau sen pirms tam, kad pašam radās kādas domas vai apzinīgas vēlēšanās. Tā neatvairāmi pievilka pelēko vilcēnu jau tolaik, kad acis viņam vēl bija cieti un nespēja to saskatīt. Gaisma, kas plūda no šīs sienas, strāvoja uz slēgtajiem plakstiņiem, bet acīs un redzes nervos no tās iepulsēja tādas kā sīkas dzirkstītes, tik silti krāsainas un neparasti patīkamas. Dzīvība, kas valdīja viņa ķermenī, katrā viņa ķermeņa šķiedriņā, dzīvība, kas bija visa šā ķermeņa būtība, neatkarīgi no viņa paša apziņas traucās pie gaismas un vedināja ķermeni tai pretī — gluži tāpat kā stādu sarežģītais ķīmiskais sastāvs liek tiem arvien vērsties pret sauli.
Jau no paša sākuma, pirms vēl vilcēnam bija sākusies apziņas ausma, viņš bija centies ķepuroties uz to pusi, kur alas ieeja. Brāļi un māsas šai ziņā no viņa neatpalika. Šajā periodā neviens no vilcēniem pat nelūkoja rāpties uz dibensienas tumšajiem nostūriem. Gaisma viņus pievilka, it kā viņi būtu augi; dzīvības ķīmiskajam procesam, kas viņus veidojis, bija nepieciešama gaisma — visa esošā būtība; un mazie vilcēnu ķermeniši akli un neapzinīgi tiecās pie gaismas, tāpat kā vīnogulāju stīgas. Vēlāk, kad katrā_ vilcēnā sāka attīstīties individualitāte, kad viņos pamodās apzinīgas tieksmes un vēlēšanās, gaismas vilinājums vēl pastiprinājās. Vilcēni nemitīgi rāpās un kumurojās tai pretī, un mātei arvien vajadzēja dzīt viņus atpakaļ.
šādā veidā pelēkais vilcēns uzzināja, ka mātei ir arī citādas īpašības, ne tikai mīkstā, glāstošā mēle. Neatlaidīgajos rāpojumos pretī gaismai viņš atklāja, ka mātei ir purns, kas ar sparīgu grūdienu atstumj viņu atpakaļ, un vēlāk iepazina arī ķepu, kas varēja nogāzt viņu gar zemi vai ar ātrām, labi aprēķinātām kustībām atripināt iepriekšējā vietā. Tā viņš uzzināja, kas ir sāpe,s, bet drīz vien iemanījās arī vairīties no tām, vispirms vienkārši nepakļaujot sevi šādam riskam, bet pēc tam, ja reiz bija riskējis, iemācījās arī bēgt un vairīties no soda. Tās jau bija apzinīgas darbības, ko veidojuši pirmie vispārinājumi par pasauli. Līdz tam viņš no sāpēm bija vairījies gluži neapzināti, tāpat kā neapzināti rāpās pretī gaismai. Pēc tam jau viņš no sāpēm vairījās, apzinādamies, kas ir sāpes.