Tātad pelēkais vilcēns pazina bailes, kaut arī nesaprata, kas tas ir. Viņš, jādomā, pieņēma, ka tas ir viens no dzīves diktētajiem ierobežojumiem. Ar šādu ierobežojumu pastāvēšanu viņš jau bija iepazinies. Viņš zināja, kas ir bads; nespēdams apmierināt izsalkumu, viņš bija spiests izbaudīt šo ierobežojumu. Alas sienu cietais atsitiens, mātes purna skarbais grūdiens,, viņas ķepas sparīgais belziens, vairākos bada periodos pārciestais izsalkums — šie pārdzīvojumi bija izstrādājuši viņā atskārsmi, ka pasaulē ne viss ir atļauts, ka dzīvē ir arī ierobežojumi un aizliegumi. Sie ierobežojumi un aizliegumi ir likumi. Pakļauties tiem nozīmē izvairīties no sāpēm un dzīvot patīkami.
Pelēkais vilcēns neprātoja par šo jautājumu tā kā cilvēki. Viņš tikai klasificēja parādības tādās, kas sagādā sāpes, un tādās, kas sāpes nesagādā. Un, veicis šādu nošķirošanu, vilcēns centās izvairīties no parādībām, kas sagādā sāpes, no visa, kas aizliegts ar noteikumiem un ierobežojumiem, atļaujoties tikai to, kas dzīvi dara patīkamu un ērtu.
Tālab arī, pakļaudamies likumam, ko noteikusi māte, un pakļaudamies likumam, ko iedvesa jaunā, neizprotamā sajūta — bailes, viņš turējās tālāk no alas izejas. Tā viņam bija un palika balta siena, kas dod gaismu. Kamēr māte bija projām, viņš lielākoties gulēja, bet nomoda starpbrīžos izturējās pavisam klusu, apspiezdams smilkstošās raudas, kas pulsēja kaklā un lauzās uz āru.
Reiz, gulēdams nomodā, viņš pie baltās sienas sadzirda neparastas skaņas. Viņš jau nevarēja zināt, ka ārpusē stāv tinis, pats trīsēdams bailēs par savu pārdrošību, un, piesardzīgi ošņādams, cenšas izdibināt, kas alā uzturas. Vilcēns zināja tikai to, ka ošņāšana ir svešāda, kaut kas vēl viņa klasifikācijā neiekļauts, tālab nepazīstams un briesmīgs — jo nepazīstamais ir viens no galvenajiem elementiem, kas sastāda bailes.
Spalva sabozās uz pelēkā vilcēna muguras, taču viņš bozās pavisam klusiņām. Kā viņš varēja zināt, ka pret to, kas ārpusē ošņājas, vajag bozties? Nekādu iepriekšēju zināšanu par to viņam nebija, taču tā bija baiļu ārējā izpausme — baiļu, kas viņā mita, bet kam visā viņa mūžā līdz šim nebija nekāda pamatojuma. Bet bailes pavada vēl kāds instinkts — noslēpšanās instinkts. Vilcēns bija šausmīgi pārbijies, taču gulēja bez kustības, bez skaņas, sastindzis, pārakmeņojies — pēc ārējā paskata gluži kā beigts. Māte, pārradusies mājās, saoda tiņa pēdas, norē- cās, tad, iedrāzusies alā, laizīja un murdzīja vilcēnu neparastā sirsnības uzplūdā. Un vilcēns atskārta, ka nez kādā veidā paglābies no lielām sāpēm.
Taču vilcēnā darbojās arī citi spēki, no kuriem lielākais bija augsme. Instinkts un likums prasīja paklausību, bet augsme prasīja nepakļāvību. Māte un bailes pavēlēja turēties tālāk no baltās sienas. Augsme ir dzīvība, un dzīvība arvien tiecas pie gaismas. Nebija iespējams aizdam- bēt vilcēnā kūsājošo dzīvības paisumu — tas bangoja augstāk ik ar aprīto gaļas kumosu, ik ar jaunu elpas vilcienu. Pēdīgi kādu dienu dzīvības brāzmojums pārspēja bailes un paklausību — un vilcēns izplatu neveikli aizšļūca uz izejas pusi.
Pavisam citādi nekā pārējās sienas, ar kurām vilcēns bija iepazinies, šī siena šķita atkāpjamies, kad viņš tai tuvojās. Vārīgo deguntiņu viņš kā taustīdams bija pastiepis uz priekšu, taču tas nekur nealdūrās pret cietu virsmu. Siena šķita tikpat viegli pašķirama un nejūtama kā gaisma. Tā kā vilcēna acīm šī vieta arvien bija likusies siena ar noteiktu apveidu un tātad arī sastāvu, tad tagad viņš iegāja šai šķietamajā sienā un ienira vielā, no kā tā sastāvēja.
Tas bija apstulbinoši. Viņš taču spraucās cauri kaut kam cietam. Un gaisma arī ik mirkli kļuva spožāka. Bailes urdīja viņu doties atpakaļ, taču augsme skubināja uz priekšu. Piepeši viņš atradās ārpusē pie ieejas alā. Siena, kurā viņš visu laiku domājās atrodamies, tikpat piepeši bija aizvirzījusies kaut kur priekšā neizmērojamās tālēs. Gaisma bija neciešami spilgta. Tā viņu žilbināja. Bez tam viņam reiba galva no negaidītā un satriecošā plašuma visapkārt. Pamazām vilcēna acis pierada pie spožās gaismas, tās sāka pielāgoties attālu priekšmetu skatīšanai. Pirmīt viņš priekšā aizlēkušo sienu vispār bija pazaudējis no redzes loka. Nu viņš to atkal ieraudzīja, taču tā bija atkāpusies ārkārtīgi tālu. Bez tam tā izskatījās pavisam citada. Siena bija ļoti daudzveidīga un raiba, to veidoja koki gar upītes krastiem, kalnu grēdas, kas slējās virs kokiem, un debesis, kas-pacēlās pāri kalniem.
Vilcēnu pārņēma izbailes. Visvairāk gan no šausmīgā nezināmā. Viņš pieplaka uz piekrastes kores alas priekšā un raudzījās pasaulē. Viņš bija ārkārtīgi nobijies. Viss šis svešais bija nepazīstams, tālab šķita naidīgs. Tāpēc ik spalva uz vilcēna muguras bija saslējusies un lūpas atvilkušās, mēģinot izdvest negantu un biedējošu rūcienu.
Līdz nāvei pārbijies, kusls vilcēns raidīja draudīgu izaicinājumu visai plašajai pasaulei.
Nekas nenotika. Vilcēns tikai skatījās un skatījās, savā ziņkārē aizmirsdams, ka jārūc. Viņš pat aizmirsa baidīties. Šobrīd bailes bija pārspējusi augsme, kas pieņēmusi ziņkārības veidu. Vilcēns jau sāka atšķirt tuvākos priekšmetus — neaizsegtu upes strēmeli, kas vizuļoja saulē, nokaltušu priedi, kas auga nogāzes piekājē, un pašu nogāzi, kas slīpi slējās augšup viņam pretī un izbeidzās divas pēdas zem kraujas kores, uz kuras viņš tupēja.
Pelēkais vilcēns visas sava mūža dienas bija pavadījis uz līdzenas grīdas. Viņš nekad nebija kritis un apdauzījies. Viņš pat nezināja, kas ir kritiens. Tālab viņš droši spēra soli tukšā gaisā. Pakaļkājas vēl palika uz kores alas priekšā, bet pats viņš jau uz galvas gāzās lejup. Zeme iebelza pa degunu tik sāpīgi, ka vilcēns iekaucās. Tad viņš ripu ripām sāka velties lejup pa nogāzi. Viņš bija līdz nāvei pārbijies. Pēdīgi nezināmais bija viņu satvēris. Tas turēja viņu ciet mežonīgā grābienā un grasījās nodarīt viņam kaut ko šausmīgu. Bailes nu bija pārspējušas augsmes rosmi, un viņš smilkstēja kā daždien pārbiedēts kucēns.
Nezināmais draudēja ar kādām vēl šausmīgākām ciešanām — mazais vilcēns pat neatskārta, kas tas varētu būt, un smilkstēja un kauca bez mitas. Šis te nu bija pavisam citādi nekā toreiz, kad nezināmais tikai glūnēja no malas un kad aiz bailēm vajadzēja gulēt kā sasalušam. Nu nezināmais bija viņu pilnīgi paņēmis savā varā. Klusēšana tik un tā neko nelīdzētu. Bez tam — vilcēnu plosīja ne jau vairs bailes, bet paniskas šausmas.
Taču nogāze pamazām kļuva lēzenāka, un tās pakāje bija apaugusi ar zāli. Te vilcēns ripoja arvien lēnāk. Pēdīgi apstājies pavisam, viņš vēl pēdējo reizi izgrūda izbaiļu kaucienu un tad ilgu, žēlabainu smilkstu. Pēc tam, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, it kā viņš savā mūžā jau tūkstošiem reižu būtu sakopis tualeti, vilcēns sāka steigšus laizīt kažociņu, tīrīdams nost pielipušās sakaltušā māla drupatas.
Tad viņš atkal atsēdās un paskatījās visapkārt, kā varētu skatīties pirmais cilvēks, kas no Zemes nokļuvis uz Marsa. Vilcēns bija izlauzies cauri sienai uz pasauli, nezināmais bija viņu palaidis vaļā, un te viņš sēdēja sveiks un vesels. Taču pirmais cilvēks uz Marsa nebūtu tur redzējis tik daudz sveša un nepazīstama kā vilcēns šeit. Bez kādām iepriekšējām zināšanām, bez kāda brīdinājuma, ka vispār kaut kas tāds eksistē, vilcēns bija nokļuvis pilnīgi jaunā pasaulē, kas nu jāizpētī.