Tikko šausmīgais nezināmais bija atlaidis vilcēnu, tas tūdaļ aizmirsa, ka nezināmais ir šausmīgs. Viņš izjuta tikai ziņkāri par visu, kas ap viņu. Viņš aplūkoja zāli, uz kuras tupēja, dzērveņu cerus sev līdzās un nokaltušās priedes sauso stumbru, kas slējās koku apņemta klajuiniņa malā. Vāvere, skriedama ap stumbru, iedrāzās vilcēnam gandrīz krūtīs un pārbiedēja viņu. Viņš pieplaka un ierūcās. Taču vāvere bija pārbijusies vēl trakāk. Tā uzskrēja kokā un, apmetusies drošā vietā, nikni spurkšķināja lejup.
Tas palīdzēja vilcēnam sadūšoties, un, kaut gan dzenis, ko viņš sastapa nākamo, lika mazulim nodrebēt, viņš tomēr pašpaļāvīgi turpināja ceļu. Viņa pašpaļāvība bija tik liela, ka viņš rotaļīgi pastiepa ķetnu pretī putnam, kas nekaunīgi bija pielēkājis klāt. Par atbildi sekoja sāpīgs knābiens pa pašu degungalu, tā ka vilcēns atkal savilkās čokurā un iesmilkstējās. Šī skaņa satrūcināja pat nekaunīgo putnu, un tas, glābiņu meklēdams, uzspurdza gaisā.
Taču vilcēns mācījās. Viņa miglainā saprāta iedīgļi jau neapzinīgi bija šo to sākuši klasificēt. Ir dzīvi priekšmeti un nedzīvi priekšmeti. Jāuzmanās ir no dzīvajiem priekšmetiem. Nedzīvie priekšmeti arvien paliek, kur bijuši, bet dzīvie kustas apkārt, un nekad nevar zināt, ko tie uzsāks. No tiem var sagaidīt pašu negaidītāko, un uz to viņam jābūt gatavam.
Vilcēns klumburoja ļoti neveikli. Viņš pastāvīgi pret visu ko atdūrās. Zariņš, kas šķita esam nezin cik tālu, jau nākamajā mirklī sita viņam pa degunu vai skrāpēja sānus. Pamats zem kājām bija nelīdzens. Reizēm viņš cēla kāju par augstu un tad klupdams apdauzīja degunu. Citreiz solis bija nomērīts par zemu, un tad viņš apdauzīja ķepu. Tad vēl šie oļi un akmeņi, kas slīdēja un grozījās, kad tiem uzkāpa virsū; no tiem viņš uzzināja, ka arī nedzīvi priekšmeti nepaliek arvien līdzsvara stāvoklī, kā tas bija viņa alā; bez tam sīkie nedzīvie priekšmeti ir daudz mānīgāki par lielajiem — tie katru brīdi spēj nokrist vai sašķobīties. Ikviena neveiksme viņam kaut ko iemācīja. Jo ilgāk viņš soļoja, jo labāk veicās soļošana. Vilcēns iemanījās pielāgoties. Viņš iemācījās aplēst paša muskuļu kustības, apsvērt savu fizisko iespēju robežas,
nomērīt attalumu kā starp dažādiem priekšmetiem, tā ari starp šiem priekšmetiem un sevi pašu.
Vi ņam bija iesaceja veiksme. Dzimis par mednieku (kaut gan pats to nezināja), viņš nejauši uzkūlās medījumam tieši pie savas alas durvīm — savā pirmajā sirojumā pa pasauli. Tikai aiz paša neveiklības viņš nevijus atklāja viltīgi noslēptu baltā rubeņa ligzdu. Viņš vienkārši ievēlās taja. Vilcēns bija nolēmis noiet pa nogāzušās priedes stumbru. Satrunējusī miza atlupa zem viņa kājām, un, izmisīgi kaukdams, vilcēns noslīdēja no apaļīgā stumbra, izgāzās cauri sīku krūmeļu lapotnei un zariem un pašā krūmu biežņā atsitās pret zemi septiņu rubeņa cālēnu pulciņa.
Tie sāka čiepstēt, un vispirms viņš no tiem izbijās. Taču, ievērojis, cik tie maziņi, vilcēns sadūšojās. Cālēni kustējās. Viņš uzlika vienam ķepu virsū, un putnēns sāka drudžainai raustīties. Vilcēnam šī spēlīte iepatikās. Viņš apostīja cālēnu. Viņš paņēma to mutē. Tas spārdīdamies kutināja viņam mēli. Tai pašā mirklī vilcēns atģida, ka ir izsalcis. Žokļi saspiedās ciešāk. Nokriukšķēja sīki kauliņi, un vilcēnam mutē ieplūda siltas asinis. Tās garšoja ļo(i patīkami. Si taču bija gaļa, tāda pati, kādu viņam mēdza dot māte, tikai šī bija dzīva, kustējās starp zobiem un tāpēc bija vēl labāka. Viņš apēda rubenēnu. Nu vilcēns nerima ātrāk, kamēr nebija notiesājis visu perējumu. Tad viņš aplaizīja lūpas tieši tāpat, kā to darīja māte, un sāka rāpties ārā no krūma.
Viņam pretī drāzās spārnots spalvu viesulis. Nikno spārnu brāzmainie sitieni apdullināja vilcēnu tā, ka viņš vairs nekā nespēja apjēgt un saskatīt. Iespiedis galvu starp ķepām, viņš kauca un vaimanāja. Sitieni bira arvien sparīgāk. Rubeņmāte trakoja niknumā. Tad arī vilcēns sadusmojās. Viņš paslējās un rūkdams sāka ar ķepām sist pretī. Iecirtis sīkos zobiņus putna spārnā, viņš to enerģiski raustīja un purināja. Rubeņmāte turējās pretī, ar brīvo spārnu bērdama pār viņu sitienu krusu. Tas bija vilcēna pirmais cīniņš. Viņš bija sajūsmā. Nezināmo viņš bija galīgi aizmirsis. Ne no kā viņš vairs nebaidījās. Viņš taču cīnās, viņš plosa kaut ko dzīvu, un šis dzīvais sit pretī. Bez tam šis dzīvais ir medījums — gaļa. Vilcēnā bija modusies kāre nogalināt. Tikko viņš bija iznīcinājis sīkas dzīvībiņas. Tagad viņš iznīcinās šo lielo dzīvo. Vilcēns bija pārāk aizrāvies un pārāk laimīgs, lai apjaustu, ka ir laimīgs. Viņš trīcēja satraukumā — tādu satraukumu viņš vēl nepazina un tik lielu pārdzīvojumu arī nebija izbaudījis.
Viņš stingri turēja ciet rubeņa spārnu un ņurdēja caur cieši sakostiem zobiem. Rubenis viņu galu galā izvilka ārā no krūma. Kad tas apgriezās un gribēja viņu vilkt atkal krūma patvērumā, vilcēns atrāva putnu atpakaļ klajākā vietā. Rubenis nemitīgi ķērca un dauzīja ar spārnu, bet spalvas lidoja apkārt gluži kā sniegputenis. Vilcēns tvīktin tvīka dedzīgā trauksmē. Cīnītāju cilts asinis bija pamodušās un virmoja viņam pa visām dzīslām. Šī te bija īstā dzīve, kaut gan viņš to neapzinājās. Viņš izpildīja savu sūtību pasaulē; viņš darīja to, kālab bija radīts, — nogalināja medījumu un cīnījās par iespēju to nogalināt. Viņš attaisnoja savu eksistenci, izpildīdams augstāko dzīves uzdevumu; jo dzīves kalngali ir sasniegti tad, kad dzīvais liek lietā visus spēkus, lai veiktu to, kam viņš ir radīts.
Pēc kāda laiciņa rubeņmāte pārstāja cīnīties. Vilcēns vēl arvien cieši turēja to aiz spārniem, abi gulēja zemē un skatījās viens otrā. Viņš mēģināja rūkt vēl draudīgāk un negantāk. Tad rubenis ieknāba viņam degunā, kas jau tā bija cietis iepriekšējās dēkās. Viņš iesmilkstējās, tomēr vaļā nelaidās. Rubenis knāba atkal un atkal. Smilksti jau izvērtās vaimanās. Viņš mēģināja atvilkties no rubeņa tālāk, nemaz neatskārzdams, ka, turot putnu aiz spārna, viņš velk to sev līdzi. Nu jau knābieni birtin bira pa vilcēna apdauzīto deguntiņu. Cīņas kaisme vilcēnā pamazām noplaka; palaidis laupījumu vaļā, viņš pagrieza tam asti un kaunpilnā veidā atkāpās, pa galvu pa kaklu aizkūle- ņodams par klajumiņu.
Klajumiņa otrā pusē viņš nolikās atpūsties krūmu paēnā, mēli izkāris, krūtīm smagi cilājoties, bet vēl arvien sāpošais deguntiņš nejāva pārtraukt smilkstošās vaimanas. Pēkšņi vilcēnu pārņēma nojausma, ka tuvojas kādas briesmas. Nezināmais ar visām savām šausmām atkal brāzās viņam pāri, un vilcēns instinktīvi ielīda krūmos paslēpties. Viņam vēl lienot, viņu apvēdija gaisa strāva, un liels, spārnots ķermenis draudīgā klusumā noslīdēja garām. Vanags, šaudamies lejup no debesu zilgmes. tik tikko nenoķēra viņu.
Kamēr vilcēns gulēja krūmos, atgūdamies no izbīļa un bailīgi lūrēdams ārā, rubeņmāte klajumiņa otrā malā
izpludurēja no savas izpostītās ligzdas. Bēdās par zaudējumu viņa neveltīja uzmanību spārnotajai debesu bultai. Taču vilcēns redzēja, un tas viņam noderēja par brīdinājumu un mācību — viņš noskatījās, kā vanags strauji noplanē lejup, kā viņa ķermenis aizslīd virs pašas zemes, kā nagi iecērtas rubeņa ķermenī, kā rubenis nāves bailēs ieķērcās un kā vanags aši uzšaujas augšup zilgmē, aiznesdams rubeni sev līdzi.
Pagāja ilgs laiks, iekāms vilcēns uzdrīkstējās atstāt savu slēpni. Viņš bija daudz ko iemācījies. Dzīvi priekšmeti ir medījums. Tie noder ēšanai. Bet dzīvi priekšmeti, ja tie ir lieli, var nodarīt sāpes. Tā ka prātīgāk ir ēst mazus dzīvos priekšmetus — tādus kā rubeņa cālēni — un likt mierā lielus dzīvos priekšmetus — tādus kā rubeņmāte. Taču savā ziņā vilcēns izjuta vieglu godkāres tvīksmi un slepenu vēlēšanos vēlreiz izcīnīt kauju ar šo rubeņināti — tikai vanags bija to aiznesis. Varbūt kaut kur ir vēl citas rubeņmātes. Jāiet un jāpaskatās.