Pa krasta terasēm vilcēns nokāpa pie paša strauta. Ūdeni viņš vēl nekad nebija redzējis. Tas izskatījās ļoti piemērots staigāšanai. Nekādu grumbuļu virspusē. Vilcēns drosmīgi spēra kāju uz priekšu — un, bailēs brēkdams, nogāja dibenā, no jauna iekrizdams nezināmā apkampienos. Ūdens bija auksts, un, strauji elsodams, vilcēns aizrijās. Plaušās ieplūda nevis gaiss, kas aizvien bija pavadījis vilcēna elpošanu, bet gan ūdens. Vilcēns smaka nost, un šī sajūta līdzinājās nāves šausmām. Tā viņam arī nozīmēja nāvi. Vilcēnam nebija apzinīgas apjautas, kas ir nāve, bet, tāpat kā ikviens Pirmatnības dzīvnieks, viņš to instinktīvi nojauta. Nāve ir vislielākās sāpes, ko vien var nodarīt. Tā ir pati nezināmā būtība, visu nezināmā šausmu sakopojums, vislielākā un neaptveramākā katastrofa, kāda ar viņu var notikt, par ko viņš nezina itin nekā, bet no kā bailēs gaida itin visu.
Vilcēns iznira virs ūdens, un svaigais gaiss alpām ieplūda atvērtajā rīklē. Otrreiz viņš vairs nenogrima. It kā jau sen būtu paradis tā rīkoties, vilcēns kūla ūdeni ar visām ķetnām un sāka peldēt. Tuvākais krasts atradās tikai kādu jardu no viņa, bet iznirstot vilcēns bija pievērsis tam muguru, viņa acis vispirms ieraudzīja pretējo krastu, un uz to viņš arī tūdaļ sāka peldēt. Strauts bija neliels, bet atvarā tas bija iepleties savu divdesmit pēdu platumā.
Upītes vidū vilcēnu sagrāba straume un sāka nest uz leju. Viņu ierāva tieši nelielajā krācītē atvara otrā malā. Te vairs nebija iespējams peldēt. Mierīgais ūdens pēkšņi bija kļuvis negants. Reizēm vilcēns bija zem ūdens, reizēm virspusē. Visu laiku ūdens viņu sparīgi valstīja, reizēm apvēla apkārt, reizēm grieza riņķī un tad atkal trieca pret klinti. Pie katras klints, pret ko atsitās, vilcēns iekaucās. Viss viņa ceļojums bija kaucienu sērija, un pēc tiem būtu varēts saskaitīt, cik klintīm vilcēns uzdrāzās virsū.
Aiz krāces bija otrs atvars, te vilcēnu satvēra virpulis, maigi aiznesa uz sēkli un tikpat maigi noguldīja uz krastmalas oļiem. Vilcēns drudžainā steigā izrāpās no ūdens un tūdaļ apgulās. Nu viņš par pasauli bija vēl ko iemācījies. Ūdens nav dzīvs. Tomēr tas kustas. Bez tam tas gan izskatās ciets kā zeme, bet īstenībā nepavisam nav ciets. Vilcēna secinājums bija tāds, ka priekšmeti ne vienmēr ir tādi, kādi tie izskatās. Bailes no nezināmā vilcēnam bija iedzimtas, bet tagad tās vēl nostiprināja paša pieredze. Turpmāk viņš, pats par sevi saprotams, visas parādības uztvers ar lielu neuzticību. Pirms uzticēsies kādai parādībai, viņš vispirms pamatīgi izpētīs, kāda tā ir.
Todien vilcēnam bija lemts vēl kaut ko piedzīvot. Viņš bija atcerējies, ka pasaulē taču ir vēl arī tāda būtne kā māte. Un tad viņu pārņēma sajūta, ka nekas cits visā pasaulē viņam nav vajadzīgs, tikai māte. Pēc visām pārdzīvotajām dēkām bija noguris ne tikai viņa ķermenis, bet arī bērnišķīgās smadzenes. Pa visām nodzīvotā mūža dienām kopā tās nebija darbojušās tik spriegi kā šajā vienā dienā. Bez tam vilcēnam nāca miegs. Tālab viņš devās meklēt alu un māti, juzdamies bezgala vientuļš un pamests.
Spraukdamies cauri bieziem krūmiem, vilcēns sadzirda griezīgu, sirdīgu brēcienu. Acu priekšā pazibēja kaut kas dzeltens. Viņš ieraudzīja zebieksti steigšus aizjoņojam no viņa. Tas bija mazs dzīvnieciņš, un vilcēns nemaz nebaidījās. Tad tieši sev priekšā pie pašām kājām viņš pamanīja ārkārtīgi sīku dzīvnieciņu, tikai dažas collas garu,— mazu zebiekstēnu, kas, tāpat kā viņš, bija devies meklēt piedzīvojumus uz savu roku. Tas mēģināja aizmukt no vilcēna. Vilcēns ar ķepu apsvieda to uz muguras. Mazulis dīvaini, spalgi iepīkstējās. Nākamajā mirklī viņa acu priekšā no jauna pazibēja dzeltenais radījums. Viņš atkal izdzirda griezīgo brēcienu, tai pašā mirklī sajuta smagu triecienu no sāniem pret skaustu un juta zebiekstu mātes asos zobus iecērtamies miesā.
Kamēr vilcēns kauca, smilkstēja un rāpās atpakaļ, viņš redzēja zebiekstu māti pielecam pie sava mazuļa un tad kopā ar to pazūdam tuvējā biezoknī. Zebiekstes zobu kodiens skaudri sāpēja, taču vēl vairāk sāpēja viņa sirds, un vilcēns atsēdās, lai, žēlīgi smilkstot, izvaimanātos. Ši zebiekstene taču bija tik maza, bet tik mežonīga! Vēl viņam vajadzēja mācīties, ka salīdzinājumā ar savu lielumu un svaru zebiekste ir vismežonīgākais, atriebīgākais un šausmīgākais plēsoņa Pirmatnējos Ziemeļos. Daļu šo zi- našanu viņam bija lemts apgūt jo drīz.
Vēl vilcēns nebija beidzis smilkstēt, kad zebiekstene jau bija atpakaļ. Viņa vairs nemetās virsū strauji, jo nu jau viņas mazulis bija drošībā. Viņa tuvojās piesardzīgi, tā ka vilcēnam bija dota pilnīga iespēja aplūkot viņas tievo čūskveida ķermeni un izslieto galvu ar neganti nikno izteiksmi — arī tā atgādināja čūsku. Zebiekstes griezīgais, draudīgais brēciens lika vilcēna spalvai sabozties pār visu muguru, un viņš tai brīdinoši uzrūca. Taču tā nāca tuvāk un tuvāk. Sekoja lēciens, tik straujš, ka vilcēna neiemanījusies acs to pat nepamanīja, tikai tievais, dzeltenais ķermenis uz mirkli izzuda no viņa redzes loka. Nākamajā mirklī zebiekste jau karājās viņam pie rīkles, urbdama zobus vilcēna spalvā un miesā.
Papriekšu vilcēns rūca un mēģināja cīnīties, tomēr viņš vēl bija tik maziņš, un šī bija viņam pirmā diena lielajā pasaulē, tā ka rūciens drīz vien pārgāja smilkstoņā, bet cīniņš — mēģinājumā aizbēgt. Zebiekste savu grābienu neatslābināja. Viņa karājās vilcēnam pie kakla, cenzdamās iespiest zobus arvien dziļāk, līdz lielajai kakla vēnai, kur burbuļo dzīvības asinis. Zebiekste ir asiņu dzērēja un allaž cenšas dzert asinis no paša dzīvības avota — rīkles.
Tā arī pelēkais vilcēns būtu dabūjis galu un stāstu par viņu nevarētu uzrakstīt, ja caur krūmiem lieliem lēcieniem nepieskrējusi vilcene. Zebiekste atlaidās no vilcēna un zibenīgā ātrumā metās vilcenei pie rīkles, taču netrāpīja īsto vietu un ieķērās pazodē. Vilcene pasita galvu uz augšu un leju, it kā pātagu vicinādama, nopurināja pieķērušos zebieksti un uzsvieda to augstu gaisā. Turpat gaisā vilcene sacirta žokļus ap tievo, dzelteno ķermeni, un zebiekstei pienāca gals starp dragājošiem zobiem.
Vilcēns vēlreiz izbaudīja mātes pāri plūstošo maigumu. Vilcenes prieks par atrasto bērnu šķita vēl lielāks neka viņa prieks par to, ka ir atrasts. Viņa maigi bikstīja vilcēnu ar purnu un aplaizīja zebiekstes zobu atstātas brūces. Tad māte ar vilcēnu par abiem apēda_ asiņu_ dzērēju, bet pēc tam devās atpakaļ uz alu un likās gulēt.
V NODAĻA LAUPĪJUMA LIKUMS
Vilcēns strauji attīstījās. Divas dienas viņš atpūtās un tad atkal devās ceļojumā projām no alas. Sinī reizē viņš atrada mazo zcbiekstēnu, kura māti bija palīdzējis apēst, un parūpējās par to, lai mazulis aizietu to pašu ceļu. Taču šinī pārgājienā viņš nenomaldījās. Kad sāka just nogurumu, vilcēns atrada ceju atpakaļ uz alu un izgulējās. Pēc tam viņš gāja ārā katru dienu un apguva arvien plašāku apgabalu.
Vilcēns iemācījās precīzāk novērtēt savu spēku un savu vājumu, zināja, kad var būt drosmīgs, bet kad jābūt piesardzīgam. Drīz vien viņš atskārta, ka ir lietderīgi arvien būt piesardzīgam, izņemot tos retos gadījumus, kad pārliecība par paša spēkiem ir tik droša, ka var atļauties nežēlību un cietsirdību, cik nu tas viņa sīkajos spēkos.