Ja gadījās uzdurties balto rubeņu bariņam, mazais vilcēns arvien bija īsts dēmons vilka kažokā. Ne reizi viņš nepalaida garām, ar niknu rūkšanu neatbildējis vāveres spurkšķināšanai — tās pašas vāveres, ko pirmoreiz bija saticis pie nokaltušās priedes. Jau ieraudzījis vien pazīstamo putnu, viņš gandrīz vienmēr aizsvilās visnegantākajās dusmās, jo nevarēja aizmirst knābienu degunā, ar kādu viņu bija apveltījis pirmais sastaptais šīs sugas pārstāvis.
Bet bija arī brīži, kad pat nekaunīgais putns viņu neuztrauca, — tas notika tādās reizēs, kad pats jutās apdraudēts, jo apkārt ložņāja cits plēsoņa. Nekad viņš neaizmirsa vanagu, un tā pāri slīdošā ēna ikreiz lika viņam sagumušam iešmaukt vistuvākajā biezoknī. Viņš vairs negāja, izplatu šļūkdams, jo bija jau piesavinājies mātes slīdošo, zaglīgo gaitu, kas šķietami neprasīja nekādas piepūles, bet bija tik aša, ka acs nespēja tai izsekot.
Kas attiecas uz medījumu, tad laime bija viņam uzsmaidījusi tikai pašā sākumā. Septiņi rubeņa cālēni un zebiekstes mazulis bija viss viņa kopējais guvums. Dienām paejot, kare nogalināt vilcēnā pieņēmās arvien stiprāka, un viņš loloja kārīgus sapņus par vāveri, kas mēdza tik pļāpīgi čakstināt un ikreiz paziņoja visiem meža zvēriem, ka paradījies vilcēns. Bet, tāpat kā putni lido pa gaisu, tā vāveres prata kāpt kokos, un vilcēnam atlika tikai mēģināt nepamanītam pielavīties, kad vāvere atradās uz zemes.
Vilcēnā bija izaudzis dziļš respekts pret māti. Viņa arvien prata iegūt medījumu un nekad neaizmirsa atnest vilcēnam tā daļu. Bez tam māte ne no kā nebaidījās. To jau viņš nespēja aptvert, ka šī bezbailība dibinās uz pieredzi un zināšanām. Viņam likās, ka bezbailība ir vienīgi spēka izpausme. Māte viņam reprezentēja spēku; kļūdams vecāks, viņš šo spēku izjuta sāpīgākos ķetnas belzienos, bet pārmācošā pabikstišana ar purnu bija izvērtusies par cirtienu ar ilkni. Arī par to viņš māti respektēja. Viņa prasīja no vilcēna pilnīgu paklausību, un, jo vecāks kļuva vilcēns, jo skarbāks vērtās mātes raksturs.
Atkal uznāca bads, un vilcēns nu ar skaidru_ apziņu apjēdza, ko īsti nozīmē izsalkums. Vilcene noskrējās gluži plāna, meklēdama medījumu. Viņa vairs tikai reti kad pārgulēja alā, lielāko tiesu laika pavadīdama uz medību takas, pie tam veltīgi. Sis bada posms nebija ilgs, toties bargs. Mātes pupos vilcēns vairs neatrada ne lāses piena, bet pats nejaudāja nekur sadzīt ne kumosu gaļas.
Iepriekš viņš bija nodevies medībām rotaļādamies, tikai izbaudīdams medīšanas prieku; tagad viņš devās medībās visdrūmākajā nopietnībā, taču neatrada nekā. Tomēr arī neveiksmes medībās daudz ko deva vilcēna attīstībai. Viņš tagad daudz rūpīgāk bija izpētījis vāveres paražas un centās izmanigāk tai pielavīties, lai pārsteigtu to negaidīti. Viņš vēroja lauka peļu dzīves veidu un mēģināja tās izkašņāt no migām, un daudz ko jaunu viņš iemācījās par dzeņu un citu putnu paradumiem. Pienāca arī diena, kad vanaga ēna vairs vilcēnu pieplakušu neiedzina krūmos. Viņš bija izaudzis spēcīgāks, kļuvis gudrāks un vairāk pašpārliecināts. Bez tam viņa stāvoklis nebija apskaužams. Tālab viņš tīšuprāt apsēdās atklātā vietā un izaicinoši gaidīja vanagu nolaižamies lejup no debesīm. Jo viņš apzinājās, ka augstu pār galvu zilgmē lidinās medījums — gaļa, pēc kuras kāro viņa izbadējušais vēders. Taču vanags nevēlējās lidot lejup un ielaisties cīniņā, tā ka vilcēns atkal paslēpās biezoknī un smilkstēdams izraudāja savu vilšanos un bada ciešanas.
Bads izbeidzās. Vilcene atnesa mājās medījumu. Tas bija dīvains medījums, pavisam citāds nekā tie, ko viņa bija nesusi agrāk. Tas bija lūsēns, jau krietni paaudzies, tāpat kā vilcēns, taču ne gluži tik liels. Un tas viss bija atnests vilcēnam vienam pašam. Māte jau izsalkumu bija apremdinājusi kur citur; vilcēns nezināja, ka šis te ir tikai atlikums no visa lūsēnu metiena, ko bija apēdusi matē. Viņš arī nezināja, cik izmisīgi pārdroša ir šī vilcenes rīcība. Viņš zināja tikai to, ka šis kaķēns samtainā kažoka ir gaļa, viņš ēda un ik ar kumosu kļuva laimīga ks.
Pilns vēders vedina uz bezdarbību, un vilcēns ala saldi aizmiga, piespiedies pie mātes sāna. Viņš pamodās no vilcenes rūciena. Nekad viņš vēl nebija dzirdējis māti rūcam tik šaušalīgi. Iespējams, ka tas tiešām bija pats negantākais rūciens visā vilcenes mūžā. Tam arī bija savs iemesls, un vilcene to zināja pārāk labi. Nevar izpostīt lūsenes midzeni un palikt nesodīts. Pilnā pēcpusdienas saules spožumā vilcēns ieraudzīja lūšumāti pieplakušu alas ieejā. No šā skata viņam spalva saslējās pār visu muguru. Viņa priekšā bija bailes — nevajadzēja nekādu instinktu, lai to saprastu. Ja ar skatu vien vēl nepietiktu, tad visskaidrāko valodu runāja iebrucējas sirdīgais kauciens, kas sākās ar rūcienu un strauji uzšāvās augstos toņos, nobeigdamies ar aizsmakušu ņaudienu.
Vilcēns juta sevī uzbangojam dzīvības dziņu; viņš pielēca kājās un, sirdīgi rūkdams, drosmīgi nostājās mātei līdzās. Taču vilcene viņu gaužām apkaunojoši atgrūda atpakaļ, sev aiz muguras. Ieeja bija pārāk zema, lai lūsene varētu ielēkt ar lēcienu, bet, kad tā līšus metās alā, vilcene drāzās pretī un nospieda to pie zemes. Vilcēns no cīniņa maz ko saskatīja. Bija tikai dzirdami neganti rēcieni, sprauslojoši šņācieni un ņaudoši spiedzieni. Abi zvēri kūleņoja pa alu, lūsene plēsa un skrāpēja ar nagiem, laizdama darbā arī zobus, kamēr vilcene izmantoja vienīgi zobus.
Reiz vilcēns palēcās uz priekšu un iecirta zobus lūsenes pakaļkājā. Viņš palika tur pieķēries un mežonīgi ņurdēja. Pats to neapzinādamies, viņš ar sava ķermeņa svaru kavēja kājas kustības, līdz ar to aiztaupīdams vilcenei dažu labu brūci. Cīniņa juceklī viņš pak|uva zem abu zvēru ķermeņiem, tā ka zobi atspruka vaļā. Nākamajā mirklī abas mātes pašķīrās, bet, pirms tās atkal drāzās viena otrai virsū, lūsene pašāva uz priekšu milzīgo priekš- ķepu, pārplēsdama vilcēnam plecu līdz kaulam, un sāniski atsvieda to pret sienu, kur tas sāpīgi apdauzījās. Tad kopējai kņadai pievienojās arī vilcēna spalgie sāpju un baiļu kaucieni. Taču cīņa vilkās tik ilgi, ka vilcēns paspēja izraudāties un par jaunu sadūšoties; cīniņa nobeigumā viņš atkal karājās, ieķēries lūsenes pakaļķetnā, un mežonīgi rūca caur zobiem.
Lūsene bija beigta. Taču arī vilcene bija ļoti vārga un savainota. Vispirms viņa apmīļoja vilcēnu un aplaizīja tā ievainoto plecu, taču asiņu zaudējums laupīja viņai spēkus, un visu dienu un nākamo nakti vilcene nekustēdamās, tik tikko elpu vilkdama, nogulēja līdzās savai pieveiktajai pretiniecei. Veselu nedēļu vilcene neatstāja alu, tikai nokāpa padzerties, kustēdamās gausi un ar sāpēm. Kad lūsene pēdīgi bija apēsta, arī vilcenes brūces bija ap- dzijušas tiktāl, ka viņa atkal varēja uzsākt medību gaitas.
Vilcēna plecs pēc briesmīgā plēsiena bija stīvs un sāpīgs, un vel labu laiku viņš gāja klibodams. Taču pasaule nu šķila pagalam pārvērtusies. Viņš staigāja pa to daudz pašapzinīgāk, ar lepnuma sajūtu, kādu nebija pazinis dienās pirms cīniņa ar lūsēni. Nu viņš dzīvi bija ieraudzījis no nežēlīgās puses; viņš bija cīnījies, bija cirtis zobus pretinieka miesā un pēc cīņas palicis dzīvs. Talab viņš nu izturējās daudz pārdrošāk, pat mazliet nekaunīgi, un tā viņa uzvedībā bija giuži jauna iezīme. No sīkākiem zvēriņiem viņš vairs nebaidījās nemaz; viņa biklums bija gandrīz izgaisis, kaut gan nezināmais, netverams un allaž draudu pilns nekad nerima mulsināt viņu ar savām noslēpumainajām šausmām.