Vilcēns sāka piebiedroties mātei uz medību takas, daudzkārt noskatījās, kā nogalina medījumu, arī pats no savas puses piedalīdamies šinī pasākumā. Un viņa prātā neskaidri saka formulēties medījuma likums. Ir divas šķiras dzīvo radību — viņa paša šķira un vēl otra. Pie paša šķiras pieder māte un viņš. Otrā šķira aptver visu dzīvo radību, kas vien kustas. Taču otrā šķira savukārt iedalās vairākās daļās. Viena daļa ir tā, ko viņa šķira medī un ēd. Šajā daļā ietilpst tie, kas citus nenogalina, un sīkie no tiem, kuri nogalina. Otrajā daļā ir tie, kas mēdz medīt un ēst viņa šķiru, vai ari viņa šķira tos nogalina un apēd. No šīs klasifikācijas tad arī izkristalizējās likums. Dzīves mērķis ir medījums. Pati dzīves būtība ir medījums. Dzīvais pārtiek no citām dzīvībām. Pasaulē ir ēdāji un ēdamie. Tātad likums ir šāds: ĒST VAI TIKT APĒSTAM. Skaidros terminos formulēt viņš šo likumu neprata un ari neprātoja par tā morālo jēgu. Viņš pat nedomāja par šādu likumu; neko nedomādams, viņš vienkārši dzīvoja pēc šā likuma.
Vilcēns redzēja šā likuma iedarbību visapkārt un visās vietās. Viņš bija apēdis rubeņa cālēnus. Vanags apēda rubeņmāti. Vanags gandrīz vai būtu apēdis arī viņu pašu. Vēlāk, pieaudzis spēcīgāks, viņš pats labprāt būtu apēdis vanagu. Viņš apēda lūsēnu. Lūšumāte būtu apēdusi viņu, ja vien pati netikusi nogalināta un apēsta. Un tā tas turpinājās. Pēc šā likuma dzīvo visas dzīvās būtnes ap viņu, un pats viņš arī ir būtiska daļa no šā likuma. Viņš ir no tiem, kas nogalina. Viņa vienīgā pārtika ir gaļa — dzīvs medījums, kas aši aizmūk no viņa vai uzlido gaisā, vai uzrāpjas kokā, vai paslēpjas zemē, vai arī stājas pretī un cīnās ar viņu, vai arī reizēm, kad apstākļi pavēršas citādi, pats dzenas viņam pakaļ.
Ja vilcēns būtu pratis domāt kā cilvēks, viņš būtu īsumā izsecinājis, ka dzīve ir dziņa pieēsties, bet pasaule — vieta, kur cīnās neskaitāms daudzums to, kas grib pieēsties, dzīdami pēdas citiem un tTenkāti paši, medīdami un paši medīti, ēzdami un kļūdami apēsti, — bezjēdzīgs sajukums, nekārtīga varmācība, rijīguma un slepkavību haoss, bet pār visu valda gadījums — nežēlīgs, neplānots, bezgalīgs gadījums.
Taču vilcēns neprata domāt kā cilvēks. Viņš uz parādībām neraudzījās plašā aspektā. Viņš spēja saskatīt tikai vienu mērķi, aptvert reizē tikai vienu domu vai vēlēšanos. Līdzās medījuma likumam pasta vēja vēl miljoniem citu — sīkāku likumu, kas visi viņam bija jāiemācās, lai tiem pakļautos. Pasaule bija pārpilna ar pārsteigumiem. Dzīvības spars, kas viņā kūsaja, paša muskuļu lunka- nuras — viss vilcēnu darīja bezgala laimīgu. Dzīdams medījumu, viņš viss trīsēja aiz sajūsmas. Niknums un cīniņš — tas bija baudījums. Pat nezināmā noslēpumainās šausmas palīdzēja viņam dzīvot.
Bez tam vēl dzīvē bija daudz kā cita patīkama un iepriecinoša. Pilns vēders un laiska snauduļošana saulgozī — tā bija pilnīga atmaksa par pūlēm un grūtībām, kamēr pūliņi un grūtības jau paši par sevi sagādāja prieku. Tā bija dzīves izpausme, un dzīve arvien dod laimi, ja tā spēj pilnam izpausties. Tālab vilcēnam nebija nekādu iebildumu pret naidīgo apkārtni. Viņš bija visspraigākās dzīvības pārpilns, ļoti laimīgs un ļoti lepns pats uz sevi.
Trešā daļa PIRMATNĪBAS DIEVI
I NODAĻA UGUNS RADĪTĀJI
Vilcēns uzskrēja viņiem virsū pilnīgi negaidīti. Paša vainas pēc. Viņš bija aizmirsis piesardzību. Izlīdis no alas, viņš tecēja lejup pie upītes padzerties. Varbūt arī tāpēc viņš neko nevēroja, ka bija galīgi samiegojies. (Augu nakti viņš bija pavadījis uz medību takas un nupat tikai pamodies.) Bez tam viņa bezrūpību var izskaidrot ar to, ka ceļu uz atvaru viņš lieliski pazina. Cik reižu jau pa to bija staigāts, un nekad uz tā nekas nebija gadījies.
Pagājis gar nokaltušo priedi, vilcēns šķērsoja klaju- miņu un tālāk rikšoja starp kokiem. Un tad viņš pēkšņi vienlaikus gan ieraudzīja, gan saoda. Viņa priekšā tupus sēdēja pieci dzīvi radījumi, kuriem līdzīgus viņš vēl nekad nebija sastapis. Vilcēns pirmoreiz ieraudzīja cilvēkus. Taču, ieraudzījuši vilcēnu, šie pieci cilvēki nelēca kājās, tie arī neatņirdza zobus un nerūca. Viņi pat nepakustējās, bet palika sēžam — klusi un biedinoši.
Arī vilcēns stāvēja nekustīgi. Ikviens dabas dotais instinkts viņam liktu drāzties projām, cik ātri vien var, taču pēkšņi viņā pirmo reizi pamodās kāds cits — pilnīgi pretējs instinkts. Vilcēnu pārņēma liela bijība. Pārvarīga paša vājuma un niecības apziņa viņu nomāca tā, ka viņš nespēja pakustēties. Viņš juta, ka te ir valdonība un vara, kas sniedzas tālu pāri viņa saprašanai.
Vilcēns nekad nebija redzējis cilvēku, taču instinktīvi apjauta, kas ir cilvēks. Kaut kādā neskaidrā veidā viņš atskārta, ka cilvēks ir dzīva būtne, kas iekarojis sev pirmo vietu visu Pirmatnējo Ziemeļu dzīvo radību vidū. Tagad vilcēns raudzījās cilvēkā. Ne tikai pats savām acīm vien, līdz ar viņu raudzījās visu viņa senču acis — acis, kas nakts tumsā gailējušas aplī ap neskaitāmiem ziemeļu apmetņu ugunskuriem, kas drošā atstatumā no pašiem biezokņu dziļumiem slepus lūrējušas uz dīvaino divkājaino radījumu — visas dzīvās radības kungu un pavēlnieku. Vilcēnu turēja gūstā senču mantojums, gadsimtiem ilgos
cīniņos dzimušas bailes un bijība, paaudžu paaudzēs krātā pieredze. Visa šī mantoto instinktu gūzma pilnīgi pakļāva jauno vilku, kas īstenībā bija vēl tikai vilcēns. Bijis viņš pieaudzis, viņš vienkārši būtu aizmucis. Būdams tikai vilcēns, viņš, baiļu paralizēts, pieplaka pie zemes, gandrīz jau gatavs izrādīt padevību, kādu viņa cilts bija izrādījusi kopš tā brīža, kad pirmais vilks atnāca pasildīties pie cilvēka kurtā ugunskura.
Viens no indiāņiem piecēlās, pienāca vilcēnam klāt un apstājās tam blakus. Vilcēns vēl ciešāk pieguma pie zemes — tas taču bija nezināmais, pēdīgi miesā un asinīs iedzīvināts nezināmais, kas tagad noliecās pār viņu un pastiepa roku, lai sagrābtu viņu savā varā. Spalva vilcēnam neviļus sabozās un lūpas atņirdzās, atklādamas mazos ilkņus. Roka, kas jau liktenīgi slīga pār viņu, palika nenolaista, un cilvēks smiedamies ierunājās:
— Wabam wabisca ip pit tah! («Paskat, kas par baltiem ilkņiem!»)
Pārējie indiāņi skaļi iesmējās un skubināja, lai grābjot vilcēnu aiz skausta. Rokai slīgstot arvien zemāk un tuvāk, vilcēnā sāka plosīties vesels instinktu cīniņš. Viņu reizē pārmāca divējas spēcīgas dziņas — pakļauties un cīnīties. Gala rezultātā viņa rīcība bija kompromiss. Viņš darīja abus. Viņš padevīgi gaidīja, kamēr roka gandrīz pieskārās viņam. Tad viņš cīnījās, aši pazibinādams zobus un iecirzdams tos cilvēka rokā. Nākamajā mirklī viņš dabūja tādu zvēlienu pa vaigu, ka nogāzās uz sāniem. Kāre cīnīties acumirklī izgaisa. Pārsvaru ņēma kucēna bērniš- ķīgums un padevības instinkts. Viņš atsēdās un sāka smilkstēt. Taču cilvēks ar sakosto roku bija dusmīgs. Vilcēns saņēma vēl vienu pļauku pa otru vaigu. Pēc tam viņš atkal uzslējās sēdus un smilkstēdams vaimanāja, cik skaļi vien jaudāja.
Četri indiāņi smējās vēl skaļāk, līdz pēdīgi sāka smieties arī sakostais. Visi apstāja vilcēnu un smējās par viņu, bet tas kaukdams izraudāja savas šausmas un sāpes. Pēkšņi viņš pats caur saviem smilkstiem kaut ko saklausīja. Arī indiāņi ko sadzirda. Taču vilcēns skaidri zināja, kas tas ir, un, izgrūdis vēl pēdējo garo kaucienu, kurā jau vairāk skanēja triumfs nekā bēdas, viņš pārstāja brēkāt un gaidīja parādāmies māti — savu nikno, neuzvaramo māti, kura jaudāja cīnīties ar katru, pārspēt ikvienu un nebaidījās ne no kā. Vilcene rūca jau skrējienā.