Viņa bija sadzirdusi sava vilcēna baiļu brēcienus un steidzās to glābt.
Ar lēcienu viņa iedrāzās indiāņu vidū, un saniknotās, par savu bērnu noraizējušās vilkumātes āriene bija diezgan biedīga. Taču vilcēnu sajūsmināja glābējas mātes niknais paskats. Viņš īsi, laimīgi ieķiukstēj^s un drāzās mātei pretī, bet svešie radījumi — cilvēki steigšus pakāpās pāris soļu atpakaļ. Vilcene izslējusies stāvēja starp vilcēnu un cilvēkiem, raudzīdamās tiem pretī ar saboztu spalvu, un dziļi krūtīs tai guldza dobjš rēciens. Viss purns aiz niknuma bija saraukts vienās grumbās, degunvirsa bija sakrokojusies līdz pat acīm — tik aizrautīgi neganti viņa rēca.
Tad pēkšņi viens no cilvēkiem izsaucās:
— Kiče!
Tas bija pārsteigumā sauciens. Vilcēns juta, ka viņa māte, šo balsi izdzirdusi, it kā atslābst.
— Kiče! — cilvēks uzsauca vēlreiz, šoreiz jau skarbi un pavēloši.
Un tad vilcēns ieraudzīja savu māti — vilcēni, kura ne no kā nebaidījās, — pieplokam tā, ka vēders skāra zemi; viņa glaimīgi smilkstēja, būkāja asti un centās izrādīt miermīlību. Vilcēns nekā nesaprata. Viņu sagrāba šausmas. Un atkal viņu pārmāca bijība cilvēka priekšā. Instinkts bija virzījis pareizi. Nu arī māte to apliecināja. Arī viņa pakļāvās šim radījumam — cilvēkam.
Cilvēks, kurš bija runājis, pienāca tai klāt. Viņš uzlika roku tai uz galvas, bet vilcene tikai ciešāk piegula pie zemes. Viņa nekampa šajā rokā, pat nedraudēja kampt. Sanāca apkārt arī pārējie, glaudīja viņu, plaukšķināja pa muguru, bet vilcene nemaz negrasījās pretoties. Cilvēki bija ļoti satraukti, un no viņu mutēm plūda daudz dažādu skaņu. Vilcēns apjauta, ka šīs skaņas nekādas briesmas nenozīmē, un, pieplacis blakus mātei, visiem spēkiem centās būt padevīgs, kaut gan spalva tam reizi pa reizei sabožas.
— Kas tur ko brīnīties, — viens no indiāņiem teica. — Viņas tēvs taču ir vilks. Tiesa gan, māte viņai bija kuce; bet vai mans brālis riesta laikā neturēja to trīs naktis piesietu mežā? Tālab Kičes tēvs ir vilks.
— Nu jau gads pagājis, Pelēko Bebri, kopš viņa aizbēga, — otrs indiānis ierunājās.
— Kas tur ko brīnīties. Laša Mēle, — Pelēkais Bebrs
atbildēja. — Toreiz bija bada laiks, kad trūka gaļas, ko dot suņiem.
— Viņa ir dzīvojusi pie vilkiem, — trešais indiānis teica.
— Tā izskatās gan, Trīs Ērgļi, — Pelēkais Bebrs at- bildeja2 uzliedams roku vilcēnam uz muguras, — te jau ir pierādījums.
_ Vilcēns mazliet ierūcās, sajuzdams pieskārienu, un roka tūdaļ atvēzējās, lai krautu viņam pa ausi. Vilcēna lūpas tūd aļ aizsedza ilkņus, un viņš padevīgi saguma, kamēr roka no jauna viņu aizskāra, pakasīja aiz auss un pabu- žināja muguru.
— Te ir pierādījums, — Pelēkais Bebrs turpināja. — Skaidrs, ka viņa māte ir Kiče. Bet tēvs viņam ir bijis vilks. Tā ka viņā ir mazliet no suņa, bet krietni daudz no vilka. Viņam ir balti ilkņi, un Baltais Ilknis būs viņa vārds. Es esmu runājis. Viņš ir mans suns. Jo vai tad Kiče nebija mana brāļa suns? Un vai mans brālis nav miris?
Vilcēns, kas nu bija ieguvis pats savu vārdu šajā pasaulē, gulēja pie zemes un vēroja. Labu laiku šīs būtnes — cilvēki laida no mutes dīvainās skaņas. Tad Pelēkais Bebrs izņēma dunci no maksts, kas saitē karājās viņam ap kaklu, ielīda krūmos un nogrieza nūju. Baltais Ilknis viņu novēroja. Katrā nūjas galā indiānis iegrieza ierobu, bet ap ierobiem aptina jēlādas siksnas. Vienu siksnu viņš apsēja Kičei ap kaklu. Tad viņš aizveda to pie nelielas priedītes un otru siksnu stingri apsēja ap koku.
Baltais Ilknis sekoja mātei un nogulās tai blakus. Laša Mēle pastiepa roku un apvēla viņu uz muguras. Kiče bažīgi noskatījās. Baltais Ilknis atkal juta briestam bailes. Gluži apspiest rūcienu viņam neizdevās, taču kampienam viņš pat nepagrasījās. Rokas izplatu saliektie pirksti mīlīgi bužināja viņam vēderu un valstīja vilcēnu no sāna uz sānu. Guļot uz muguras ar gaisā paslietām kājām, vilcēns jutās gan smieklīgs, gan lempīgs. Bez tam šī poza darīja viņu tik nejēdzīgi bezpalīdzīgu, ka visa Baltā Ilkņa būtība pretojās šādam pazemojumam. Viņš taču nespēja itin nekā iesākt, lai aizstāvētos. Ja šis cilvēks gribēs viņam ko nodarīt, Baltais Ilknis no tā paglābties nespēs. Vai tad iespējams palēkties sānis, ja visas četras kājas kuļājas gaisā? Tomēr padevība ņēma virsroku pār bailēm, un vilcēns tikai klusiņām ņurdēja. Šo ņurdienu apspiest viņš nejaudāja, bet cilvēks ari to neņēma ļaunā, jo pa galvu vairs nesita. Bez tam vēl — un tas bija visdīvainākais — Baltais Ilknis sāka just neizprotamu patiku, kad cilvēka roka_glaudīdama slīdēja uz priekšu un atpakaļ. Apvelts uz sāniem, viņš pat pārstāja ņurdēt; pirksti sāka rubināt un kasīt vilcēnam aiz ausīm, un patīkamā sajūta auga augumā, un, kad cilvēks, vēl pēdējo reizi pabužinājis un paņurcījis vilcēnu, piecēlās un atgāja sānis, visas bailes Baltajam Ilknim bija izgaisušas. Viņam bija lemts vēl daudzreiz bailēs drebēt cilvēka priekšā, taču šinīs mirkļos viņš bija iemantojis draudzīga biedriskuma jūtas pret cilvēku.
Pēc laiciņa Baltais Ilknis saklausīja tuvojamies neparastus trokšņus. Vilcēns bija apķērīgs un tūdaļ saprata, ka šīs skaņas var nākt tikai no cilvēka. Vēl daži mirkļi, un uz takas parādījās visi pārējie indiāņu cilts locekļi, iz- stiepušies garā pārgājiena virknē. Tur bija vēl citi vīrieši, kā arī daudz sieviešu un bērnu, kopā kādi četrdesmit cilvēki, visi smagi apkrāvušies ar apmetnes piederumiem un iedzīves priekšmetiem. Bez tam līdzi nāca vesels bars suņu, kas arī bija apkrauti dažādām nastām, vienīgi pus- auga kucēni skraidīja brīvā. Suņi uz muguras nesa maisus, kas bija cieši piesieti to ķermenim ar caurņemtām siksnām, un šāda nasta svēra savas divdesmit trīsdesmit mārciņas.
Baltais Ilknis vēl nekad nebija redzējis suņus, taču, tos ieraudzījis, tūdaļ juta, ka tie viņa sugai kaut kādā veidā radniecīgi, tikai ir mazliet citādi. Taču suņi, pamanījuši vilcēnu un viņa māti, neredzēja lielas atšķirības starp jaunpienācējiem un vilkiem. Sākās kautiņš. Baltais Ilknis sabozies rūca un koda purnos suņu gūzmai, kas, rīkles atplētuši, gāzās viņiem virsū; suņi nogāza vilcēnu gar zemi un bradāja tam pa virsu; juzdams asus zobus urbjamies savā ķermenī, vilcēns koda uzbrucējiem kājās un no apakšas plosīja to vēderus. Sacēlās varena jezga. Baltais Ilknis dzirdēja, kā rēc Kiče, kas visiem spēkiem lauzās viņu aizstāvēt; viņš saklausīja arī cilvēku kliedzienus, rungu blīkšķus, kad tās dancoja pa suņu mugurām, un sadauzīto dzīvnieku sāpju kaucienus.
Tikai dažas sekundes bija aizritējušas, kad vilcēns atkal bija uz kājām. Nu viņš redzēja, ka cilvēki ar rungām un akmeņiem trenca projām suņus, lai pasargātu viņu no dīvaino zvēru niknajiem zobiem, — šie zvēri it kā būtu no
viņa sugas un kaut kādā ziņā tomēr atkal nebija no viņa sugas. Un, kaut gan viņa smadzenes nemaz nespēja skaidri izsecināt tik abstraktu jēdzienu kā taisnīgums, vilcēns pats pēc savas sajēgas kaut kā tomēr apjauta, ka cilvēki ir taisnīgi, viņš saprata, ka tie ir būtnes, kas izdod likumus un arī piemēro tos dzīvē. Viņš ievēroja un apjauta arī paņēmienus, ar kādiem cilvēki liek pakļauties saviem likumiem. Pavisam citādi nekā dzīvnieki, ar kādiem vilcēnam kādreiz bija gadījies sastapties, šie te ne kož, ne skrāpē. Ar savu vareno dzīvo spēku viņi piespiež darboties nedzīvus priekšmetus. Un nedzīvie priekšmeti tiem klausa. Rungas un akmeņi, ko sviež šie dīvainie radījumi, lido pa gaisu kā dzīvi un sāpīgi dauza suņus.