Diena tuvojās vakaram, un, godbijīgi vērodami Balto Klusumu, ceļotāji soli pa solim virzījās uz priekšu. Dabai ir daudz līdzekļu, kā pārliecināt cilvēku par viņa niecīgumu: mūžīgā paisumu un bēgumu maiņa, vētras niknums, zemestrīču šausmas, debesu artilērijas ilgie dārdi. Bet visbaigākā, vismokošākā ir — Baltā Klusuma pilnīgā vienaldzība. Nekādas kustības, debess skaidra kā nospodrināts varš, mazākais čuksts liekas svētuma zaimošana, cilvēks kļūst bikls un baidās pats no savas balss skaņas. Jebkuru dzīvo radījumu, kas kustas pa izmirušās pasaules spokainajiem tuksnešiem, šausmina viņa paša pārdrošība, jo viņš saprot, ka šeit viņa dzīvībai nav lielākas vērtības kā tārpa dzīvībai. Pašas no sevis rodas dīvainas domas, Visuma noslēpums meklē savu izpausmi. Un cilvēku pārņem bailes no nāves, no dieva, no visas pasaules, bet bailes rada cerību uz atdzimšanu un dzīvību un ilgas pēc nemirstības — saistītās matērijas veltīgo tieksmi. Un tad cilvēks paliek vienatnē ar dievu.
Tātad diena tuvojās vakaram. Upe meta lielu līkumu, un, lai saīsinātu ceļu, Meisons ar savu aizjūgu devās pāri šaurajai zemes strēmelei. Bet suņi netika augšā stāvajā krastā. Nartas slīdēja lejup, lai gan Rute un Meil- muts Kids tās stūma no muguras. Vēl viens kopīgs mēģinājums. Nelaimīgie, aiz bada novārgušie dzīvnieki sakopoja pēdējos spēkus. Augstāk, arvien augstāk — nartas jau sasniedza kraujas malu; bet priekšējais suns pavilka aizjūgu pa labi, un nartas uzbrauca uz Meisona slēpēm. Sekas bija bēdīgas. Meisonu nogāza zemē. Viens no suņiem, siksnās sapinies, pakrita, un nartas sāka slīdēt pa nogāzi uz leju, raujot līdzi arī suņus.
Hop! Pātaga tā vien svilpoja pa gaisu, un visvairāk dabūja pakritušais suns.
— Rimsties, Meison, — iejaucās Meilmuts Kids, — viņa, nelaimīgā, jau tā beidzas nost. Pagaidi, mēs tūliņ iejūgsim manējos.
Meisons nogaidīja, līdz viņš beidza runāt, atvēzējās — un garā pātaga atkal apvijās ap vainīgā suņa ķermeni. Karmena — tā bija viņa — žēli iesmilkstējās, saguma sniegā un tad apvēlās uz sāniem.
Mirklis bija traģisks. Bēdīgs notikums ceļā — mirst suns, ķildojas divi draugi. Rute norūpējusies raudzījās no viena uz otru. Bet Meilmuts Kids savaldījās, kaut arī viņa acīs bija jaušams pārmetums, un, noliecies pie suņa, pārgrieza siksnas. Neviens neteica ne vārda. Suņus sajūdza pa pāriem, šķērsli pārvarēja. Nartas atkal devās ceļā. Karmena ar pēdējiem spēkiem vilkās nopakaļ. Kamēr vien suns var paiet, to nenonāvē, tam vēl paliek iespēja glābt dzīvību — aizvilkties līdz apmetnes vietai, bet tur cilvēki varbūt nošaus briedi.
Meisons, jau nožēlodams savu rīcību, bet būdams pārāk stūrgalvīgs, lai to atzītu, gāja pajūgiem pa priekšu un nenojauta tuvās briesmas. Viņi šķērsoja ar biezu mežu noaugušu ieplaku. Apmēram piecdesmit pēdu no ceļa auga milzu priede. Paaudzēm ilgi tā bija te stāvējusi, un paaudzēm ilgi liktenis tai bija gatavojis tādu galu — tai un varbūt pie viena arī Meisonam.
Viņš noliecās, lai sasietu vaļīgu kļuvušo mokasīna siksnu. Nartas apstājās, un suņi klusēdami apgūlās sniegā. Klusums bija pārdabisks; sarmas klātajiem kokiem nepakustējās ne zars; aukstums un klusums bija sasaldējuši dabas sirdi un sastindzinājuši tās trīsošās lūpas. Gaisā atskanēja nopūta — viņi to nevis izdzirda, bet drīzāk sajuta kā kustības vēstnesi šai nekustīgajā pasaulē. Un, lūk, milzīgais koks, salīcis zem gadu nastas un sniega smaguma, nospēlēja savu pēdējo lomu dzīves traģēdijā. Meisons izdzirda brīdinošo krakšķi, gribēja atlēkt sāņus, bet nepaguva ne atliekties, kad koks viņu nogāza, uzkrītot uz muguras.
Pēkšņas briesmas, ātra nāve — cik bieži Meilmutam Kidam bija nācies sastapties kā ar vienu, tā otru! Priedes skujas vēl trīcēja, bet viņš jau deva rīkojumu un metās palīgā. Arī indiāniete nenokrita bez samaņas un nesāka liet nevajadzīgas asaras, kā to būtu darījušas daudzas viņas baltās māsas. Pēc Meilmuta Kida pirmā vārda viņa ar visu savu smagumu uzgūlās par sviru pielāgotajai nūjai, lai atvieglotu spiedienu, un klausījās vīra vaidos, kamēr Meilmuts Kids sāka cirst koku. Tērauds līksmi skanēja, grauzdamies sasalušajā stumbrā, un katru cirtienu pavadīja Meilmuta Kida smagais, skaļais sēciens.
Beidzot Kids noguldīja uz sniega nožēlojamu radījumu, kas vēl nesen bija bijis cilvēks. Bet briesmīgākas par viņa biedra mokām bija mēmās sāpes sievietes sejā un viņas skatiens, kurā savienojās cerība un izmisums. Runāts tika maz. Ziemeļu iedzīvotāji agri iepazīst vārdu veltīgurnu un darbu nenovērtējamo nozīmi. Kur temperatūra ir sešdesmit pieci grādi zem nulles, cilvēks nevar ilgi gulēt sniegā un nenosalt. Nartām nogrieza siksnas, nelaimīgo Meisonu ietina ādās un uzlika uz sakrautiem zariem. Viņam priekšā sakūra ugunskuru, malkai izlietojot to pašu koku, kas bija atnesis nelaimi. Meisonam aiz muguras un daļēji viņam pāri iztaisīja no teltenes gabala primitīvu nojumi, kas aizturēja siltumu un atsvieda to lejup,— līdzeklis, ko pazīst katrs, kas fiziku mācījies no dabas.
Cilvēki, kas ne reizi vien bijuši tuvu nāvei, saprot tās saucienu. Meisons bija briesmīgi sakropļots. Tas kļuva skaidrs, pat uzmetot paviršu skatienu. Lauzta labā roka, kāja un mugura; kājas paralizētas; droši vien bija satriekti arī iekšējie orgāni. Tikai vaidi, retumis atskanot, liecināja, ka viņš vēl dzīvs.
Nekādu cerību, nekādas iespējas palīdzēt. Lēnām arvien tuvāk zagās nežēlīgā nakts. Rute to sagaidīja ar stoisku izmisumu, kas raksturīgs viņas rasei. Meilmuta Kida bronzas sejā radās klāt vēl dažas rievas. Vismazāk cieta Meisons, jo viņš klejoja pa Austrumu Tenesiju pa Lielajiem Miglainajiem Kalniem un atkal pārdzīvoja savu bērnību. Un visaizkustinošākais bija sen aizmirstais dienvidu dialekta melodiskums, kad viņš murgoja par peldēšanos ezeros, par jenotu medībām un arbūzu zagšanu.