Rutei tas viss bija ķīniešu ābece, bet Kids saprata Meisonu un izjuta katru vārdu tā, kā var izjust tikai cilvēks, kas ilgus gadus izticis bez visa, ko sauc par civilizāciju.
Sakropļotais no rīta atguva samaņu, un Meilmuts Kids noliecās pie viņa, cenzdamies uztvert viņa čukstus.
— Vai atceries, kā mēs pulcējāmies Tananā? Kad sāks iet ledus, būs pagājuši jau četri gadi. Toreiz es viņu vēl tā nemīlēju. Viņa bija glīta, tāpēc arī laikam aizrāvos. Bet zini, es viņai pieķēros arvien vairāk. Viņa bija man laba sieva, vienmēr atbalstīja grūtā brīdī. Un, kas attiecas uz tirgošanos, tu zini, ka neviens netiek viņai līdzi. Vai atceries, kā viņa pārpeldēja Briežuragu Krāces un palīdzēja mums abiem tikt lejā no klints, pie tam ūdeni visu laiku kapāja ložu krusa?… Un badošanās Nuklu- kaietā? … Un kā viņa skrēja pa peldošiem ledus gabaliem, lai mums jo ātrāk atnestu ziņas… Jā, Rute bija man laba sieva, labāka nekā tā otra. Vai tu nezināji, ka esmu bijis precējies? Vai netiku tev stāstījis? Jā, reiz mēģināju kļūt precēts vīrs — mājās, Savienotajās Valstīs.
Tāpēc arī te nokļuvu. Mēs kopa uzaugām. Aizbraucu, lai dotu viņai ieganstu šķirties. Viņa dabūja šķiršanos.
Bet Rutei gar to nav nekādas daļas. Es gribēju te izbeigt visu un nākošajā gadā aizbraukt — kopā ar viņu. Bet tagad vairs nav vērts par to runāt. Nesūti Ruti atpakaļ pie viņas cilts, Kid. Sievietei ir ārkārtīgi grūti atgriezties atpakaļ. Iedomājies tikai: gandrīz četrus gadus ēst mūsu bekonu un pupas, maizi un žāvētus augļus un pēc tam atkal tikai zivis un brieža gaļu. Apgūt mūsu paražas, saprast, ka tās labākas, un tad atkal atgriezties pie vecā! Viņai būs grūti. Parūpējies par viņu, Kid . .. Kāpēc gan ne? … Kaut arī tu vienmēr esi vairījies no sievietēm … Es tā arī nedabūju zināt, kas tevi atvedis šai malā. Esi labs pret viņu un, tiklīdz vari, aizsūti uz Savienotajām Valstīm. Bet, ja viņa ilgosies pēc dzimtenes, palīdzi viņai atgriezties.
Bērns — tas vēl vairāk mūs satuvināja, Kid. Mana viskarstākā vēlēšanās, lai tas būtu zēns. Iedomājies tikai, Kid! Miesa no manas miesas. Viņu nedrīkst te atstāt. Bet, ja tā ir meitene, — vēl jo mazāk. Pārdod manas ādas: par tām var dabūt apmēram piecus tūkstošus, un tikpat daudz rrian vēl pienākas no sabiedrības. Nokārto manas lietas kopā ar savējām. Domāju, ka mūsu rūdas atradne sevi attaisnos. Dod viņam labu izglītību, bet, galvenais, Kid, lai viņš neatgrieztos šeit. Te nav vietas baltajam cilvēkam.
Ar mani ir beigas, Kid. Labākā gadījumā — trīs vai četri miegi. Jums jāiet tālāk. Jums vajag iet tālāk! Neaizmirsti, ka tā ir mana sieva un ka tas ir mans dēls … Ak dievs! Ceru, ka tas būs zēns! Nepalieciet pie manis. Es pavēlu jums iet projām. Paklausi mirēju!
— Dod man trīs dienas! — Meihnuts Kids lūdza. — Tev kļūs labāk, viss var mainīties.
— Nē.
— Tikai trīs dienas.
— Jums jābrauc tālāk.
— Divas dienas.
— Tā ir mana sieva un mans dēls, Kid. Nelūdz mani.
— Vienu dienu.
— Nē, nē! Es pavēlu!
— Tikai vienu dienu! Mēs kaut kā iztiksim ar pārtiku, un varbūt es nošaušu briedi.
— Nē! … Nu labi: vienu dienu un ne minūti ilgāk. Un vēl, Kid, — neliec man nomirt vienam. Tikai šāvienu, tikai reizi nospiest gaili. Tu saproti. Neaizmitsti to! Neaizmirsti! Miesa no manas miesas, bet es viņu neredzēšu!
Atsūti pie manis Ruti. Es gribu atvadīties no viņas un teikt, lai domā par dēlu un negaida, kamēr nomiršu. Citādi viņa var vēl atsacīties tev doties līdzi. Sveiks, draugs, sveiks!
« Kid! Pagaidi, — jārok augstāk par to vietu, kur iesākām. Es tur ik reizes izskaloju ap četrdesmit centu. Un vēl kaut kas, Kid!
Viņš noliecās zemāk, uztverdams pēdējos, tikko dzirdamos vārdus — mirēja atzīšanos, nesaudzējot savu lepnumu.
— Piedod man — tu zini, par ko, — par Karmenu.
Atstājis klusu raudošo sievieti pie vīra, Meilmuts Kids
uzvilka kažoku, piestiprināja slēpes, paķēra šauteni un nozuda mežā. Viņš nebija iesācējs cīņā pret bargajiem Ziemeļiem, bet viņam nekad vēl nebija nācies veikt tik grūtu uzdevumu. Abstrakti runājot, tā bija vienkārša aritmētika — iespēja glābt trīs dzīvības vai arī ļaut tām iet bojā tās vienas dēļ, kam bojā eja jau nolemta. Taču Meilmuts Kids vilcinājās. Piecos gados, ceļojot plecu pie pleca pa upēm un trasēm, dzīvojot apmetnēs un atradņu vietās, tiekoties ar nāvi kā medībās, tā badojoties un arī plūdu laikā, bija nostiprinājušās viņa un Meisona draudzības saites. Sīs saites bija tik stipras, ka viņš bieži vien juta vieglu greizsirdību uz Ruti no pirmās dienas, kad sieviete nostājās starp viņiem. Bet tagad šīs saites jāsarauj pašam ar savu roku.
Viņš lūgtin lūdzās, kaut patrāpītos briedis, viens vienīgs briedis, bet šķita, ka visi meža zvēri pametuši šo malu, un nakts pārsteidza pārgurušo cilvēku, kad tas griezās atpakaļ tukšām rokām un smagu sirdi. Suņu saceltā kņada un Rutes spalgais kliedziens lika viņam paātrināt soļus.
Atsteidzies nometnē, Meilmuts Kids ieraudzīja, ka sieviete, kaucošo suņu bara ielenkta, atgaiņājas ar cirvi. Suņi bija pārkāpuši savu saimnieku dzelzs likumu un metušies uz pārtikas krājumu. Kids pievienojās Rutei, darbodamies ar šautenes laidi, un dabiskās izlases mūžsenā traģēdija norisinājās visā savā pirmatnējā nežēlī- gumā. Šautene un cirvis vienmērīgi cēlās un krita, trāpot un arī netrāpot mērķi; lokanie ķermeņi šaudījās šurp un turp — mežonīgi spīdošas acis, no slienām slapji ilkņi. Cilvēks un zvērs izmisumā cīnījās par savu kundzību. Tad sadauzītie suņi aizlīda tālāk no ugunskura, laizīdami vātis un žēli kaukdami pret zvaigznēm.