Viss žāvēto zivju krājums bija iznīcināts, un tālākajam — vairāk nekā divi simti jūdžu garajam ceļam palikušas tikai apmēram piecas mārciņas miltu. Rute atgriezās pie vīra, bet Meilmuts Kids nodīrāja un sacirta gabalos viena suņa vēl silto ķermeni, kam galva bija sašķaidīta ar cirvi. Katru gabalu viņš noslēpa drošā vietā, bet ādu un iekšas aizmeta nosistā suņa nesenajiem biedriem.
Rīts atnesa jaunas rūpes. Suņi sāka plēsties savā starpā. Viss bars uzbruka Karmenai, kurā vēl sīksti turējās dzīvība. Pātagas cirtieni bira kā krusa. Suņi smilkstēja un picplaka sniegam, taču izklīda tikai tad, kad no Karmenas nebija vairs palicis ne kauliņa, ne ādas, ne vilnas, itin nekā.
Meilmuts Kids ķērās pie darba, klausīdamies Meisona murgos, kurš atkal bija Tenesijā, ielaidās plašās pārrunās un sīvi strīdējās ar jaunības draugiem.
Izmantodams tuvējās priedes, Meilmuts Kids strādāja ātri, bet Rute vēroja, ka viņš ierīko kaut ko līdzīgu slēptuvei, kur mednieki glabā krājumus, lai pasargātu tos no meža dzīvniekiem un suņiem. Viņš nolieca divu priedīšu galotnes vienotrai pretī gandrīz līdz zemei un piesēja ar briežādas siksnām. Tad, ar pātagas sitieniem piespiedis suņus nomierināties, iejūdza tos divās nartās un sakrāva tajās visu, atstājot tikai ādas, kurās bija satīts Meisons. Meilmuts Kids savīkstīja un sasēja viņu vēl ciešāk, bet siksnu galus piestiprināja pie priežu virsotnēm. Mednieku naža grieziens atbrīvos priedes, tās izsliesies un pacels ķermeni augstu gaisā.
Rute bija uzklausījusi vīra pēdējo gribu un padevās bez ierunām. Nabadzīte jau agri bija mācījusies paklausīt. Vēl bērns būdama, viņa līdz ar visām savas cilts sievietēm bija klausījusi visas radības kungam, jo sievietei neklājās runāt pretī viņam. Kids nemēģināja novērst sāpju uzliesmojumu, kad Rute noskūpstīja vīru, — viņas pašas cilts ļaudis nepazīst tāda paraduma, — tad Kids aizveda viņu pie priekšējām nartām un palīdzēja piestiprināt slēpes. Kā akla viņa neapzināti paņēma nūju un pātagu un, uzmundrinādama suņus, devās ceļā. Pēc tam Kids atgriezās pie Meisona, kas bija iegrimis bezsamaņā, un ilgi pēc tam, kad Rute vairs nebija saredzama, sēdēja pie ugunskura, gaidīdams drauga nāvi un lūgdams, lai tā pienāktu ātrāk.
Nav viegli palikt vienam ar rūgtām domām Baltajā Klusumā. Mijkrēšļa klusums ir līdzcietīgs, tas it kā aizsargā cilvēku, ietinot savā segā un izrādot līdzjūtību. Bet Baltā Klusuma dzidrā spodrība un saltums, kas valda zem tērauda debesīm, ir nežēlīgi.
Pagāja stunda, divas stundas, — Meisons vēl nemira. Pusdienā saule, neparādīdamās pie debess malas, meta sniegā slīpu sarkanu staru atspulgu. Bet drīz pazuda arī tie. Meilmuts Kids piecēlās un piespieda sevi pieiet tuvāk biedram. Viņš apskatījās visapkārt. Baltais Klusums it kā ņirgājās par viņu, un viņu pārņēma bailes. Atskanēja spalgs šāviens. Meisons uzlidoja augšā savā gaisa kapā, bet Meilmuts Kids, uzcirtis suņiem ar pātagu, aiz- traucās pa sniegaino līdzenumu.