Zirga slaidais, baltais purns uz brīdi pieskārās zēna melnajam vaigam.
Pirmo reizi Baltkrēpis ļāva sevi glaudīt.
— Nāc, Baltkrēpīt… nāc…
Zēnam vairs nevajadzēja turēt pavadu. Baltkrēpis viņam sekoja. Viņi soļoja plecu pie pleca gar purva malu pa šauro taciņu, kas aizvijās līdz būdiņai.
Folko veda Baltkrēpi uz savu māju.
* * *
— Vectētiņi… Vectētiņ…
— Kas ir, mazulīt?
Vecais zvejnieks, sēdēdams uz durvju sliekšņa, pina kārklu klūgu murdu.
— Vectētiņ, tas ir Folko… Folko un viņa zirgs!
Mazais brālītis neticēja savām acīm. Viņš bija aiz
pārsteiguma apmulsis.
Folko brālītim bija pastāstījis brīnišķīgu stāstu: par tikšanos ar sniegbaltu kumeļu, par to, kā čigāni nozaguši ķēvi. Katru vakaru, kad zēni, zem segas palīduši, gulēja blakus, Folko nevarēja vien beigt klāstīt mazajam par savu draugu savvaļas zirgu Baltkrēpi, ko viņš sastapis purvājā.
Mazulim, kas nekad vēl nebija spēris soli tālāk par būdiņu, šis purvājs šķita kā īsta pasaku zeme, kur mīt rūķīši un fejas.
— Kādudien es paņemšu tevi laivā līdz, — Folko teica… — Un tu redzēsi…
— Tu tik man vienmēr soli, — puisītis nopūtās.
Mazais palika viens krastā, noraudzīdamies, kā lielais brālis dodas meklēt piedzīvojumus šai noslēpumainajā zemē. Tur Folko slepeni tikās ar balto princi, kas
mazajam pēkšņi bija parādījies milzīga zirga izskatā, ar liesmojošām acīm. Tas bija zirgs, kas prata runāt, kā pasakās runā rūķīši.
Lūk, tādu savā iztēlē Folko mazais brālītis iedomājās Baltkrēpi.
Folko ļoti labi prata stāstīt jaukus stāstus, kas rosināja sapņus. Bet stāsts par Baltkrēpi bija visskaistākais.
Un, lūk, šovakar lielais brālis atgriezās mājās ar šo pasaku tēlu… Tas bija īsts zirgs ar apbrīnojami tīru, baltu spalvu. Tas bija daudz lielāks, daudz skaistāks par Folko stāstā minēto zirgu, ar kuru viņš tik neparasti bija ticies.
— Nebaidies, — Folko teica, uzsmaidīdams mazulim, kurš neuzdrošinājās viņam tuvoties. — Redzi, tas ir Baltkrēpis. Tagad tas pieder man.
Burvīgajam stāstam vēl nebija gala.
— Saki, Folko, pasaki…
Folko noliecās mazajam pie auss un pavisam klusu
teica:
— Jā, Baltkrēpis pieder man. Sākot no šīs dienas, tas ir mans, vai skaidrs? Tas ir mans zirgs. Zirgu īpašnieks man to atdeva. Es tev pastāstīšu…
— Viņš tev to iedeva… — zobgalīgi ierunājās vectēvs Eusebjo. — Ko es dzirdu? Man gan tikai viena auss ir dzirdīga, bet ar to man pietiek. Tātad šitādam mazam skrandainim kā tev zirgu īpašnieks uzdāvināja vienu no saviem zirgiem!
— Paklau, vecotēv…
— Tā, tā, tā… Nepūt pīlītes!
— Tas ir Baltkrēpis, — Folko noteica. — Es tev zvēru, vecotēv, es tev apzvēru, ka zirgu īpašnieks man to atdeva. Nupat, visu zirgu uzraugu klātbūtnē. Antonio tev to apstiprinās.
— Labi… Atkal šīs pasakas par zirgiem. Tie tev pavisam sagrozīs galvu. Es parunāšu ar Antonio. Un ko tad tu darīsi ar savu zirgu?
— Es to likšu aplokā, — Folko atbildēja. — Ja tu tā gribi.
— Es jau vairs īsti nezinu, ko gribu. Taču viens ir skaidrs, ka rīt tu man sagādāsi to prieku un aizvedīsi baltiņu pie zirgu īpašnieka. Tu sameklēsi Antonio. Man ir kas sakāms šim trakajam vecim.
— Paldies, vectētiņ, paldies! — Folko iesaucās.
Un viņš aizvilka vēl aizvien apstulbušo brālīti sev līdz uz aploku, kur tiem paklausīgi sekoja Baltkrēpis.
— Es viņu novietošu šeit, — Folko teica. — Nu, Baltkrēpīt, tev te būs labi… tu būsi apkopts un aprūpēts. Redzēsi.
Zirgs vēl mazliet baidījās.
— Viņam jāpierod, — Folko paskaidroja mazajam. — Redzi, viņš ēd man no rokas. Iedod tu arī viņam kādu kušķi siena. Nebaidies. Viņš tevi osta, tāpēc ka nepazīst. Re, es viņu turu aiz baltās šķipsnas. Tu vari viņam viegli noglāstīt purnu. Uzmanīgi!…
— Viņš baidās no manis, — mazais žēlojās.
— Nē. Viņš osta gaisu. Ej labi žigli aizver vārtus.
Folko tūdaļ nojauta, kāpēc draugs nepacietīgi trīs.
Kaut kur tālu, jo zviedzienus tik tikko varēja sadzirdēt, savvaļas zirgu bars rikšoja uz upi.
Baltkrēpis izlaida no mutes sienu, ko gremoja. Viņš pacēla galvu un, ausis izslējis, klausījās. Nāsis ieplētis, drebošās lūpas pavēris, tā ka kļuva redzami zobi, ērzelis skaļi atbildēja uz sava bara saucienu.
Folko saprata, ka ilgāk nevarēs aizturēt savu draugu.
Arī Baltkrēpis droši vien mīlēja šo zēnu, viņa maigo balsi un glāstus. Bet instinkts bija stiprāks par visu.
Viņš vairs nespēja pretoties ilgām un ātrāk gribēja pievienoties saviem savvaļas brāļiem.
Zirgs pavirzījās, lai neskartu mazo zēnu, kas tam atradās pie kājām. Folko nepaguva tam paskriet priekšā. Nekas nevarēja zirgu aizturēt. Nupat, ienākot aplokā, zēns bija atraisījis zirgam ap kaklu apsieto virvi.
Baltkrēpis metās pret žogu, tas apkrita. Tad, bultas ātrumā joņodams tieši pāri klajumam, viņš bēga uz tālo zemi, kur ganās lepnie savvaļas zirgi, kam nav saimnieka.
Baltkrēpis atgriezās pie savējiem, kuri brīvi mīt zem Kamargas debesīm un noreibst no vēja un ātrajiem, nebeidzamajiem skrējieniem.
Folko pazaudēja savu skaisto zirgu. Viņam bija smagi ap sirdi.
Baltkrēpis nespēja dzīvot pie cilvēkiem. Pat ne pie tāda maza zēna, kāds bija viņa draugs. Viņam vajadzēja plašuma.
«Viņš nekad vairs neatgriezīsies,» Folko nodomāja.
Kopā ar mazuli, kas dalījās lielā brāļa skumjās, Folko iegāja būdiņā paņemt katlu, kur vārīt pusdienām zivju viru.
— Es pats tikšu galā, — sacīja vecaistēvs, piemetot sausus zarus ugunij.
Viņš vairāk neko nepiebilda. Vecajam zvejniekam bija laba sirds. Viņš redzēja, ka šovakar Folko un viņa mazajam brālītim ir lielas bēdas.