VII NODAĻA
sacensības pavasarī
Pēc dažām dienām būdiņā ieradās Antonio. Folko bija devies zvejot.
Eusebjo, sēdēdams pie galda ar mazo cīrulīti uz pleca, turēja rokā citu — pavisam izpūrušu putniņu.
— Ievainots nabadziņš, — paskaidroja Eusebjo. — Paskaties! Spārns cietis. Šovakar, kad atgriezos no lauciņa, šis te kopā ar manu cīruli nolaidās no debesīm. Laikam augšā abi satikušies. Un tad manējais mazulis droši vien būs teicis šim otrajam: «Nāc man līdz. Tur
ir tāds večuks, kam «viegla roka». Viņš sadziedēs tev spārnu.» Un, lūk, darīts. Gribētos redzēt, vai šis te paliks man uzticīgs, tāpat kā manējais, vai arī aizlaidīsies, kad spārns būs vesels. Un kas jauns tavās mājās, Antonio?
— Nekas. Es apjāju savu līkumu līdz zirgu baram. Tagad dodos mājup. Jau labu laiku neesmu redzējis Folko.
— Paklau, Antonio! Kas tas par notikumu, nu tu jau zini… ar Baltkrēpi… zirgu īpašnieks tēlo augstsirdīgo un uzdāvina zeņķim zirgu, un šis ņem to par pilnu… Tev vajadzētu parunāt ar Folko, Antonio. Zēns vairs neēd, kopš viņa zirgs aizbēdzis. Viņa zirgs!… Vai tu vari to saprast!…
— Jā, man vajadzēs parunāt ar zēnu, — vecais uzraugs noteica. — Tādēļ ka zirgu īpašnieks . ..
— Un ko tu viņam labu teiksi?
— Neko, — norūca Antonio. — Zirgu īpašnieks paliek zirgu īpašnieks, tas ir viss. Mēs vairs nevaram saprasties. Redzi, es esmu no vecās skolas.
— Vai tad tu, Antonio, domā pamest zirgus?
— Jā. Bet ne jau ar priecīgu sirdi Es taču tos mīlu. Bet viņš, šis īpašnieks, nav nekas cits kā zirgu mijējs. To es viņam pateicu.
— Un kur tu domā palikt, Antonio?
— Aizrakstīju Džuzepem. Tas man pagādās savā pusē kādu vietu. Es jau tev teicu, ka Aries laukos viņam pieder neliela mājiņa. Palīdzēšu uzrakt vīna dārzu. Un abi divi varēsim parunāt par vecajiem labajiem laikiem. Nu tad uz redzīti, Eusebjo!
— Uz drīzu redzēšanos, Antonio!
Atbalstījies uz viena no sētas mietiem, ko Baltkrēpis bija izgāzis, gribēdams atgūt brīvību, vecais zirgu uzraugs ar pūlēm uzrausās seglos. Sīkos rikšos viņš aizjāja uz rietumiem. Viņš nesastaps Folko. Tanī vakarā zēns pārradīsies mājā ļoti vēlu. Atkal viņa laiva to bija aizvedusi uz purvāja viņu galu. Bet tovakar Folko velti rūpīgi vērās pelēkajās ganībās.
Klajums bija tukšs. Folko pat nevarēja samanīt tālumā sārtajā rieta gaismā zeltaino smilšu putekļu mākoni, kas parasti aizsedza lielu, baltu plankumu — rikšojošo zirgu baru.
Vējš bija pavisam pierimis. Ne meldrājā, ne sīkajos krūmu puduros nekustējās ne lapiņa. Brieda negaiss.
Tas bija drudžains laiks, mežonīgu cīņu laiks, kad bara ērzeļi sastopas nežēlīgās cīņās.
Antonio bieži vien tika stāstījis Folko par šīm sacensībām, kas noris slēgtā laukumā starp bara lepnākajiem zirgiem.
«Tā ir cīņa par vadonību…» Antonio bija teicis.
Cīņa par vadoņa tiesībām. Par tādu kļūst uzvarētājs. Tad tas kļūst par vadoni, par neapstrīdamu pavēlnieku, kas uzspiež citiem savus likumus.
Kad Folko, uz kārts atspiedies, īrās mājup, pār purvāju dobji ieducinājās pērkons.
Zēns izdzirda, ka no liela tāluma šurp nāk apslāpētu zviedzienu un cīņas atbalss.
Ja zēns varējis redzēt šo ainu, viņš būtu lepns par savu draugu Baltkrēpi.
«Dižmanis…» — tā viņu bija nosaucis Antonio, kas
no pirmā acu uzmetiena nojauta, ka šim zirgam ar tumšo skatienu ir dedzīgākas asinis nekā pārējiem.
Cīņa ilga jau vairākas stundas. Baltkrēpis bija ātri ticis galā ar daudz vecākiem zirgiem nekā pats. Savā laikā tie tika vadījuši baru. Tie prata taupīt savus spēkus un elpu. Un cīņā tie lietoja viltību. Bet Baltkrēpis metās cīņā ar visu degsmi. Drīz vien viņš pieveica šos veterānus, un tie palika guļam zemē.
Vienīgais Baltkrēpja cienīgais pretinieks bija kāds jauns zirgs, melns kā piķis. It kā trešā acs pieres vidū tam laistījās melnu spalvu pušķis. Melnas bija arī kuplās krēpes, kas krita pār pieri. Šī bija melnā un baltā prinča pēdējā cīņa, kurā satikās viens otra cienīgi pretinieki.
Maza uzkalniņa malā, kur auga reti krūmi, bija salasījies viss bars. Bailīgās ķēves turējās mazliet nostāk, nepacietīgi kārpīdamas zemi. Sacīkšu laukumā aci pret aci cīkstējās abi ērzeļi.
Baltkrēpis, jau iepriekšējā kaujā saņēmis nejauku spērienu, bija ievainots. Kāja viņam asiņoja. Bet tieši tādēļ viņš vēl vairāk saērcināts devās pēdējā uzbrukumā.
Viņa gājieni bija tikai kara viltība. Abi zirgi vēroja viens otru, mēģināja viens otram iekosties ar zobiem ādā vai arī iespert.
Melnais un baltais princis bija viena auguma. Bet Baltkrēpja pretinieks bija smagnējāks, ne tik veikls un ne tik ašs kā viņš.
Viņš vilcinājās uzbrukt. Kā jau sacensībās, abi ērzeļi mežonīgos auļos metās viens otram pretim. Trieciens bija drausmīgs. Abi zirgi, kas bija nometušies ceļos, skaļi zviegdami, tagad izslējās un, kopā saķērušies, cīnījās.
Baltkrēpis ar zobiem ieplēsa melnajam princim plecu, un tas sāpēs iekaucās. Melnais zirgs uzbruka, Baltkrēpis notrieca to zemē, mīdīja tam mugurkaulu un spieda to nost ar savām varenajām krūtīm.
Ērzelis ar melnajām krēpēm atbrīvojās, pārtrauca cīņu un saņēmies no jauna metās virsū Baltkrēpim, taču tas triecienu izturēja.
Krēpes zirgiem plīvoja vienā vienīgā jūklī, tie ar kājām kārpīja zemi, tad, izslējuši tās gaisā, spēra viens otram.
Baltkrēpis vadīja mežonīgo cīņu. Viņš metās krūtīs
ienaidniekam, kas acīm redzami pagura. Viņš piespieda to atkāpties, galva melnajam bija iespiesta starp ceļgaliem, lūpas vienās putās, pats galīgi bez elpas.