Tās bija cīņas beigas. Uzvarēts, vēl pēdējo reizi saņēmis spērienu tieši krūtīs, melnais princis novēlās zemē un kārpījās, lai netiktu samīts. Tad viņš piecēlās. Sakauts, kāju pievilkdams, viņš atgriezās pie zirgu bara, kas cīņas laikā nebija pakustējies.
Bars apsveica savu vadoni.
Galvu gaisā izslējis, Baltkrēpis skaņi iezviedzās: tas bija uzvaras sauciens. Nu viņš bija kļuvis par vadoni.
Sai mirklī pār purvāju atkal ieducinājās pērkons.
Tieši tobrīd Folko sasniedza mājas, kur jau bija iedegta gaisma.
* * *
Visu nakti lietus bungoja pa būdiņas salmu jumtu. Negaiss gāja pāri purvājam.
Dažas stundas pirms rītausmas lietus pārstāja. Un, kad uzlēca saule, sīkie krūmiņi, kas mājas priekšā mirka ūdens lāmās, mirdzēja košā zaļumā kā nomazgāti.
Folko jau sen bija piecēlies. Viņš mazliet sakopa māju, tanī jauki smaržoja uz oglēm grauzdēta maize.
Patlaban atmodies, mazais brāļuks žāvājās un staipījās zem segas. Kaķis ņaudēja pēc piena. Vectēva cīrulītis, kura biedrs bija izveseļojies un aizlaidies, knābāja drusciņas uz vecās lādes.
Folko bija sapņojis par Baltkrēpi, un pat atmostoties viņš domāja par draugu. Šis draugs laikam gan viņu
Sī bija melnā un baltā prinča pēdējā ciņa.
ātri aizmirsīs, dzīvodams starp savvaļas brāļiem skaistajā zirgu valstībā.
Pēkšņi zēns sāka ausīties. Viņam šķita, ka ārā zālē dzirdami soļi. Tie nāca arvien tuvāk. Un Folko skaidri izšķīra pazīstamu balsi. Starp tūkstoš citiem zviedzie- niem viņš būtu pazinis šo maigo, mazliet žēlabaino saucienu, kādā iedrebējās Baltkrēpja lūpas, kad tas ļāva sevi noglāstīt.
Zēnam sirds krūtīs salēcās. Pēkšņi viņu pārņēma milzīgs prieks.
Baltkrēpis atgriezies!
Folko pieskrēja pie durvīm, atvēra tās .. .
Saules pilnajā durvju ielokā iezīmējās brīnišķīgs, balts stāvs. Baltkrēpis lēnām pacēla galvu. Viņš bija noguris. Viņa lielajās, tumšajās acīs šaudījās nemierīgs mirdzums.
— Tas esi tu, — Folko čukstēja.
Viņš paņēma drauga galvu savās rokās. Viņš to spieda sev pie krūtīm. Zēns bija tik aizkustināts, ka acīs viņam saskrēja prieka asaras.
Tad pienāca mazais brālītis. Puisītis stāvēja blakus Folko, raudzīdamies vecākajā brālī.
— Viņš ir atgriezies … un viens pats! — Folko atkārtoja, apskāvis zirga kaklu. — Viņš gājis cauri visam purvam. Viņš atradis ceļu uz mūsu būdu.
— Kas tur notiek? — aizsmakušā balsī apvaicājās vectēvs.
— Tas ir Baltkrēpis, — mazais sauca. — Baltkrēpis atgriezies! Viņš ir šeit. Nāc paskaties, vecotēv!
Mājā viss gāja juku jukām. Uz krāsns svila grauz-
dētās maizītes. Kaķis apkalpoja pats sevi, mērkdams ķepu piena podā.
Bet durvju priekšā stāvēja Folko un mazais brālītis un nevarēja vien beigt brīnīties. Tikai pēc laba brīža Folko pamanīja, ka Baltkrēpis izstiepj kaklu un laiza kāju, un tad zēns ieraudzīja, ka zirgs ir ievainots. No garās rētas, kas stiepās līdz pat skrumslim, vēl sūcās asinis.
— Aši, viņš jāpārsien. Baltkrēpīt, tu esi kāvies .. . Tu esi kāvies ar citiem zirgiem un ticis ievainots. Tad tādēļ tu atgriezies. Nāc …
Baltkrēpis ļāva sevi vest un paklausīgi sekoja zēnam uz mazo aploku aiz būdiņas. Šoreiz Folko pat nepapū- lējās aiztaisīt žoga kārti.
Atri bija jāpārsien brūce.
Zēns aizskrēja pēc spaiņa un atnesa to pilnu ar ūdeni. Tad viņš noplēsa no savalkātā krekla stērbeli un sāka ar to mitrināt brūci.
— Dod šurp kāju!
Baltkrēpis ļāva, ka viņu apkopj. Viņš salieca celi. Folko turēja zirga kāju abās rokās aiz naga.
— Nu … liec kāju spainī. Tā būs ērtāk. Un nekusties …
Pie zirga kājas notupušies, abi zēni uzmanīgi tīrīja brūci. Tā bija dziļa, aplipuši ar grants un smilšu graudiņiem, kad Baltkrēpis cīņas laikā bija spārdījis kājām zemi.
— Tā. Nu būs labi, — Folko noteica.
Viņš vēl ilgi mazgāja iekaisušo zirga kāju. Tad ar tīru, baltu lupatu, ko mazais brālis bija sameklējis lādē, viņš aptina zirgam kāju un nostiprināja apsēju ar tievu aukliņu.
Baltkrēpis aiz prieka iezviedzās.
— Redzi, viņš ir apmierināts, — Folko sacīja mazajam. — Un šoreiz viņš vairs neies prom. Es viņam pametīšu krietnu klēpi siena.
Todien Folko neaizgāja zvejot. Vecaistēvs, vaidēdams un lādēdamies par savu slimo kāju, gāja izmest tīklus. Viņš bija laimīgs, redzot prieku, kādā mirdzēja abu bērnu acis. Vectētiņu pavadīja cīrulītis, sēdēdams viņam uz pleca.
Vai mēs izvēlamies draugus? Nu protams …
Zēnam Folko par draugu bija kļuvis liels zirgs no Kamargas purviem.
— Lai jums laba šī diena, mazuļi .. . Vai tu izmeti tīklus tais vietās, kur es tev teicu, Folko?
— Jā, tieši pie lielā purva.
— Līdz vakaram . . .
Laiva aizbrauca.
Folko nekad neaizmirsīs šo burvīgo dienu un nākamo nedēļu.
Mazajam brālītim tas bija brīnišķīgā stāsta turpinājums.
Folko jutās laimīgs. Zirgu īpašnieks viņam bija uzdāvinājis pašu skaistāko bara zirgu. Bet it īpaši zēns priecājās tālab, ka Baltkrēpis pats bija atnācis pie viņa. Viņš palika šais mājās aiz draudzības.
Izdzirdis Folko balsi, zirgs tūdaļ skrēja tam klāt. Viņš ēda zēnam no rokas. Viņš būtu tam sekojis pat iekšā istabā. Viņš bāza galvu šaurajā durvju vērumā.
Tagad Folko domāja, ka vajadzētu iejādīt zirgu un doties kopā ar to garos izjājienos. Bet viņš vēl nekad nebija uzdrošinājies kāpt zirgam mugurā.