— A, tas esi tu, Folko … Tu nāc apraudzīt mūsu veco Antonio. Viņu piemeklējusi liksta. Patlaban viņš veseļojas. Nāc, manu zēn, es tevi aizvedīšu pie viņa …
Folko sekoja uzraugam.
Zēns atrada draugu guļam uz saliekamās gultas. Vecais vīrs izskatījās noguris, un viņa skatiens bija drudžains,
— Sveiks, dēliņ … es tevi gaidīju. Redzi nu, man jau drīz būs jāšķiras no zirgiem … Piesēdi…
Folko tuvojās gultai.
— Lēnām atkopjos, — vecais zirgu uzraugs stāstīja. — Man piesities nelāgs drudzis. Bet parunāsim par tevi.
Paraugies manī mazliet … Tu izskaties tāds satriekts. Kas tev kaiš? Vai mājās kaut kas noticis?
— Nē, — Folko atbildēja.
Antonio noglauda ar savu garo, kalsno roku Folko izpūrušo matu cekulu.
— Pastāsti, manu zēn … Kas tev nedod mieru?
— Baltkrēpis … — Folko čukstēja. — Baltkrēpis ir pazudis.
Un zēns uzticēja savas bažas vecajam zirgu uzraugam, kas, galvu grozīdams, klausījās viņā. Zēns pastāstīja, ka izpētījis visus purvus un vairākas reizes sastapis zirgu baru, kas pazaudējis savu vadoni.
— Es nojaušu, par ko tu domā, — Antonio sacīja. — Šo divu nedēļu laikā, kuras es te pavadu, saistīts pie gultas, zirgu īpašnieks licis sagūstīt pāris jaunu zirgu. Bet Baltkrēpis nav saķerts. To es zinātu. Tad jau uzraugi būtu par to runājuši.
— Vai tu esi par to pārliecināts, Antonio?
— Manu puisīt, nekad jau nevar būt gluži drošs ne par ko.
— Redzi nu, Antonio! Ja nu zirgu īpašnieks licis sagūstīt Baltkrēpi… Ja viņš to pārdevis …
— Viss ir iespējams. Taču, atklāti sakot, es nedomāju, ka tas tā būtu. Manuprāt, redzi, tavam Baltkrē- pim ir trakas asinis. Un tas ir tādēļ, ka viņš, būdams vēl kumeļš, tika bargi piemeklēts. Tālab viņš izaicina citus zirgus. Viņš kaujas … Un tad viņš aiziet iztrakoties viens pats. Viņš nevar paciest citu zirgu sabiedrību. Viņš aizbēg. Skrien pakaļ vējam, kā mēdz teikt …
Folko klausījās, ko stāsta vecais zirgu uzraugs.
— Tādas ir manas domas, dēliņ. Gribi — tici, gribi — ne. Es domāju, ka tavs Baltkrēpis nav pazudis. Viņš slēpjas un drīz vien pārradīsies savā barā.
Folko tomēr nebija pārliecināts. Viņš joprojām baiļojās, vai tikai ar Baltkrēpi nav kaut kas ļauns atgadījies.
— Paklau, — Antonio sacīja. — Man ir kāds priekšlikums. Tad tev nebūs tik daudz par to jādomā … Nedēļas beigās es varēšu celties, un tad es tevi paņemšu līdz uz Arli.
— Uz Arli, Antonio!
— Nu protams, manu puisīt. Eusebjo būs ar mieru, par to es parūpēšos. Tur notiks svētki. Tu neko citu nezini kā tikai šos purvus. Tad tu redzēsi pilsētu, cirka
spēles, skriešanās sacīkstes, vēršu cīņas … Nu, tātad norunāts. Svētdien es aiziešu uz būdiņu un paņemšu tevi līdz. Vai esi ar mieru?
— Ai, protams, Antonio!
— Neraizējies. Vai skaidrs?
— Skaidrs, Antonio.
— Kāds dīvains puika tu esi! Tātad līdz svētdienai. Gaidi mani.
Taču, atgriežoties uz būdiņu purva malā, Folko vis nedomāja par svētkiem Arlē. Nē … Visas zēna domas kavējās pie Baltkrēpja, pie šī tramīgā drauga, kuru viņš baidījās pazaudēt uz visiem laikiem.
IX NODAĻA
svētki Arlē
Pienāca svētdiena. Kā solījies, Antonio agri no rīta apturēja zirgu pie būdiņas sliekšņa.
— Mēs nejāsim tūdaļ tieši uz svētku vietu, — vecais zirgu uzraugs sacīja. — Mēs jāsim nelielus ceļa gabalus. Vispirms vajag pabarot Frankī.
— Un pa ceļam tu apstāsies pie draugiem, — vecaistēvs noteica.
— Nu kā tad, Eusebjo.
— Es jau nu gan nekad vairs nenokļūšu līdz Arlei, — vecais zvejnieks nopūtās. — Vai tu atceries, Antonio, pēdējo reizi, kad mēs abi devāmies turp?
— Kā nu ne!
— Tu nebaidījies neviena pretinieka spēlēs un skriešanās sacīkstēs.
— Lai nu paliek, — Antonio viņu pārtrauca. — Tas laiks sen pagājis. Tagad es ņemu Folko līdzi. Tu zini, ka tavs puika būs drošās rokās. Es viņam parādīšu pilsētu.
— Laimīgu ceļu, Antonio!
Folko uzlēca zirgā uzraugam aiz muguras. Mazais brālītis noraudzījās, kā viņi aizjāj. Viņam bija smagi ap sirdi. Pirmo reizi vecākais brālis būs projām vairākas dienas, tas dosies līdz pasaules galam.
Kā jau Antonio bija noteicis, viņi jāja nelielus ceļa gabalus. Vakarā viņi atrada pajumti un naktsmājas pie zirgu uzraugiem. Veco Antonio visi pazina.
Zirgu uzraugiem arī vajadzēja doties uz Arli, un viņi rosīgi gatavojās lielajai svētku parādei. Bija jāparūpējas, lai vara rotājumi uz zirgu iejūgiem spīdētu. Tika spodrināti laužņi un laužņu važiņas. Kāpšļi un pieši mirdzēja kā sudrabs.
Vajadzēja arī paraudzīties staļļos. Visi jātnieki lepojās ar saviem jājamlopiem. Antonio, kā jau lietpratējs, atzinīgi novērtēja tos.
Nākamajā dienā viņi uzsāka ceļu cauri retām priežu audzītēm. No tālienes viņi reizumis pamanīja baru tumšu vēršu ar smailiem ragiem. Viņi jāja cauri plašām pļavām, kur auga vienīgi sīki ūdens augi.
Frankī jautri nesa savu jātnieku un Folko, kas, aiz-
Jājējiem aizmugurē sēdēja arlēzietes.
mugurē sēdēdams, kuļāja kājas un tērgāja ar veco draugu.
— Es netiku brīdinājis Džuzepi, — Antonio sacīja. — Gribu sagādāt viņam pārsteigumu.
Džuzepe dzīvoja zemā mājiņā Aries laukos akmeņainā nogāzē. Jau no tālienes Antonio ar pirkstu parādīja to zēnam. Mājiņa ar nobalsinātajām sienām skaidri izcēlās starp olīvkoku sudraboto zaļumu.
Džuzepe, ieraudzījis jātniekus uz šaurās taciņas, panācās tiem pretim uz terases, ko ieskāva akmeņu siena.
— Kāds pārsteigums, Antonio! Un kas ir šis mazais? Laikam kāds audzēknis … Kāds, kuram tu māci zirgus pazīt?