Visas šīs dienas, ko Folko pavadīja pie Džuzepes, abi vecie zirgu uzraugi dalījās atmiņās, un viņš citu neko nedzirdēja runājam kā vienīgi par zirgiem.
— Šogad mums būs skaisti svētki, Antonio, — Džuzepe apgalvoja. — Mazliet atpūtīsimies un tad dosimies uz pilsētu. Bet vispirms jāparūpējas par tavu zirgu. Nu, Folko, ved Frankī stallī!
Frankī priecīgi iezviedzās. Aiz durvīm tūdaļ viņam atbildēja kāda cita zirga balss.
— Tā ir Rita, — Džuzepe sacīja. — Jā, mana ķēve. To bija nolaupījuši čigāni. Tie nevarēja iedomāties, ka šī mājiņa, kas atrodas ceļa malā, ir senākā ķēves īpašnieka māja. Es ieraudzīju ķēvi. Neticēju pats savām acīm. Tā bija Rita. Es saucu …
— Un viņa tevi pazina pēc balss … — Antonio noteica.
— Tev tik to vajadzēja redzēt … Viņa gandrīz vai sarāva ilksis un atsaites. Iedomājies, viņi bija to iejūguši…
— Vai tu viņiem to atņēmi?
— Tūdaļ salasījās vesels bars ļaužu, — Džuzepe sacīja. — O! es vis gari nerunāju! Saproti, es atdabūju Ritu … Tad es sacīju šiem neliešiem, šiem zirgu zagļiem, lai viņi meklē karātavas citur. Viņi arī nelūdza, lai ļauj tiem palikt. Tā, te būs ko paknibināt Frankī, bet mēs iesim pie galda.
Folko noglāstīja Baltkrēpja māti. Zēns bija laimīgs, ka ķēve atkal atgriezusies pie sava vecā saimnieka.
★ ★ *
Svētki zēnam bija īsts brīnums. Koši rotātajās ielās vējā plandījās sīki karodziņi.
— Ceļu … ceļu! …
Melnie vērši, kurus jātnieki tik tikko varēja savaldīt, ragus zemu nodūruši, izskrēja ielai cauri kā bultas. Putekļus saceldami, tie aizdrāzās uz arēnu pusi, kur vajadzēja notikt sacīkstēm.
Spožas saules apspīdēti, jātnieki drasēja savus iznesīgos, mazos zirdziņus; jājējiem aizmugurē sēdēja arlē- zietes izrakstītās galvassegās, rotājušās kā madonnas.
Notika rotaļas, skriešanās pēc kokardēm.
Folko, mazais zvejnieku zēns no Kamargas purviem, bija pārsteigts par neredzēto skatu, par līksmo pūli, par velnišķīgi aizrautīgajām tautas dejām — faran- dolām, par mūziku, kas skaņi plūda no spožajiem vara
instrumentiem … bet it īpaši par jātnieku apbrīnojamo veiklību.
— Lai svētki būtu pilnīgi, Antonio, — Džuzepe sacīja, — pēc pusdienām aizvedīsim tavu puiku uz cirku.
Cirka telts bija uzcelta uz liela laukuma. Vakarā pēc spēlēm parādes braucienā pa ielām ripoja pušķoti rati.
Folko nekad nebija bijis cirkā.
Sēdēdams starp Antonio un Džuzepi pēdējos amfiteātra solos, viņš, acis iepletis, skatījās apžilbinošo uzvedumu gaismas pielietajā arēnā.
Klauni, ziloņi, akrobāti, žonglieri…
Beidzot — zirgi! …
Kāds jātnieks, tērpies kā princis, demonstrēja augstākās klases vingrojumus. Viņš sēdēja milzīgā, melnā zirgā, daudz lielākā par tiem, kādus Folko bija redzējis zirgu baros.
Pēc tam sekoja kovboju spēles. Ādas tērpos, garos zābakos, kas sniedzās līdz vēderam, milzīgām platmalēm galvā — viņi dzinās pakaļ lieliskam, baltam ērzelim ar kuplām krēpēm.
Bez kādām zirgu lietām, vienīgi pats savā sniegbaltajā tērpā — šis savvaļas zirgs bēga no vajātājiem un vairījās no laso. Celiņa vidū, kur kovboji to ielenca, zirgs saslējās stāvus, gatavs cīnīties.
Tas bija gatavs cīnīties un izmest no segliem pretinieku, tāpat kā to bija darījis Baltkrēpis, kad tas lēca krūtīs zirgu īpašnieka ķēvei.
Folko apslāpēja kliedzienu. Un, žņaugdams Antonio roku, viņš drebošā balsī izdvesa:
— Antonio … vai tu redzēji?
— Tas nav iespējams! — norūca vecais zirgu uzraugs, arī pārsteigts par šo neparasto līdzību.
— Antonio … tas ir viņš! Tas ir Baltkrēpis!
— Nav vis, manu dēliņ .. . nav vis.
Arēnā norisinājās gūstīšanas rotaļa.
Pēdējo reizi iesvilpās laso. Brīnišķīgais, baltais zirgs ar sasaistītām priekškājām nogāzās zemē.
— Viņi to nobeigs, — Džuzepe īgņojās.
Bet arī cirka jātnieki prata valdīt zirgus. Viņi ātri atbrīvoja ērzeli no saitēm. Vienā lēcienā tas bija augšā. Zemi spārdīdams, tā ka zāģu skaidas lidoja pa gaisu,
tas pazuda aiz sarkanā priekškara, kas aizsedza uzeju arēnā.
— Es tomēr gribētu pārliecināties, — Antonio klusiņām noteica.
Bija starpbrīdis. Soli kļuva tukši. Folko un viņa draugi devās ļaudīm līdz apskatīt zvērnīcu.
Zirgu staļļi atradās pašā telts viņā galā, kur rindojās sprosti.
— Nāciet man līdz, — Antonio teica.
Aiz lielā, melnā zirga varēja manīt ērzeļa balto stāvu, nu jau ērzelis sāka nomierināties.
Pukstošu sirdi Folko pienāca klāt.
Tas nebija Baltkrēpis.
Gluži līksms zēns to gribēja pateikt Antonio, bet tad
pamanīja, ka draugs izskatās norūpējies. Antonio neizlaida no acīm trīs vīrus, kas aizrautīgi sarunājās dažu soļu atstatumā no baltkrēpainā zirga steliņa.
Vienam no tiem kājās bija iesarkani ādas zābaki un rokā pātaga, tas bija cirka direktors. Folko tūdaļ pazina abus pārējos — zirgu īpašnieku un jauno uzraugu, kas dresēja zirgu, kad Folko bija devies apciemot Antonio.
— Par ko gan šie vīri varētu runāt? — Antonio čukstēja. — Vai tagad sāks pārdot mūsu kamargiešus cirkiem?
Direktors un zirgu īpašnieks dedzīgi par kaut ko strīdējās un plātījās rokām. Zirgu īpašnieks piesauca jauno uzraugu par liecinieku. Tas norādīja ar roku uz zirgu, kas līdzinājās Baltkrēpim.
— Es te neko labu neparedzu, — Antonio norūca starp zobiem.
Bet Folko neievēroja drauga nelāgo omu. Viņam sirdī ielija kā balzams. Baltkrēpis joprojām brīvs skraidīja Kamargas purvos. Drīz vien viņi abi atkal sastapsies. Šoreiz viņi vairs nešķirsies.