Aizritēja stundas.
Izstiepies salmos un cieši vērdamies lūkā, kur mēness meta dzeltenu spīdumu, Antonio pārcilāja tūkstošiem domu un nevarēja apspiest dusmas.
«Es nekad nebūšu spējīgs viens pats iesēsties seglos,» viņš nodomāja.
Jo viņš bija apņēmies aizrikšot līdz zvejnieka būdiņai un brīdināt Folko.
«Nē, es nekad tur neaizkļūšu … Kāja šķiet kā svina pielieta!»
Apseglot Frankī — tas vēl nebūtu nekas.
— Nu, nepiepūties tā, — pievelkot seglu siksnas, vecais uzraugs čukstēja zirgam ausī.
Antonio uzmauca zirgam apaušus. Tad viņš ielika Frankī mutē laužņus.
Visgrūtākais bija uzrausties seglos.
— Vai tās vairs ir rokas, — vecais uzraugs rūca. — Tīrās lupatas!
Viņš smagi atkrita atpakaļ uz zemes.
Nepacietīgais Frankī knosīdamies iespēra pa steliņģa groda dēļiem.
— Kas tur ir?… Šie sāks vēl kauties! — pusmiegā norūca jaunais uzraugs.
Viņš izberzēja acis, grasījās celties augšā un mesties starpā, lai zirgi nesāk kauties.
— Ā, tas esi tu, Antonio! Kas tev ienācis prātā — skriet laukā?
— Tā ir mana darīšana…
— Vecais, ko tu runā! Paklau. Ne jau tu šeit pavēli. Tu to labi zini. Zirgu īpašnieks…
— Šis briesmonis! — Antonio viņu pārtrauca. — Ai, kādas man dusmas! Šovakar es velti nepateicu viņam patiesību acīs. Bet viņš neko nezaudēs, ja pagaidīs.
— Tu gremzies par tīriem niekiem, Antonio. Stāvi mierā, tā būs labāk.
— Nē.
— Tu labi zini, ka tu vis nebūsi stiprākais. Ja zirgu īpašnieks kaut ko ieņēmis galvā, viņš nekad nav no tā atteicies. Nu?
— Paklau, — Antonio sacīja.
— Ko tu, vecīt, gribi darīt?
— Brīdināt zēnu.
— Vai tas ko dos!
— Varbūt neko.
— Nu redzi! — jaunais uzraugs piebilda. — Liecies atkal gulēt un esi mierīgs.
— Cik varētu būt pulkstenis? — Antonio ievaicājās.
— Drīz ausīs rīts. Mēness ir zemu.
Antonio klusēja. Vajadzēja kaut ko izlemt.
Bez šaubām, šai brīdī nekas vairs nevarēja stāties ceļā Baltkrēpja liktenim.
Tomēr vecais zirgu uzraugs, kam dusmas bija atdevušas jaunības degsmi, nespēja palikt mierā. Viņam vajadzēja aizskriet un brīdināt Folko. Viņš domāja:
«Frankī nav bijis laukā jau vairākas dienas. Zirgs
Pirms kāda brīža viņš aizbrauca.
varētu izturēt ilgu jājienu. Folko pavadībā Antonio varētu doties cauri purviem uzmeklēt Baltkrēpi. Ja viņiem palaimētos aizsteigties priekšā zirgu īpašnieka vīriem…»
— Paklau, — Antonio uzrunāja jauno zirgu uzraugu, — palīdzi man tikt seglos! To tu man nevari atteikt.
— Ja jau tu tā ietiepies, Antonio.
— Esmu smags… Nu, cel! Paldies.
— Tas ir tikai laika jautājums.
— Es zinu, — strupi noteica Antonio.
Aiz staļļa durvīm viņš palaida Frankī rikšos.
Austrumos jau sārtojās rīts. Smalkas miglas pielietā apvāršņa malā iemirdzējās gaiša svītra. Modās putni. Spārniem skardams krūmus, garām aizlaidās bars meža pīļu.
Kamēr zem zirga kājām bija jūtama cieta zeme, Antonio ļāva pavadai brīvi nokarāties uz Frankī kakla. Pie pirmajām slīkšņainajām purva lāmām gaitu vajadzēja palēnināt.
Saule jau kāpa augšā, skaidri iezīmējās priežu audzītes tumšās aprises.
Izjājis cauri plašajam, baltu ūdens ziediņu piebiruša jam klajumam, Antonio ieraudzīja Folko būdiņu. Starp kokiem vijās augšup tieva dūmu strūkliņa.
Droši vien zēns jau bija piecēlies. Viņam bija jāsilda kafija uz pavarda.
Nav ko laiku zaudēt…
Antonio mudināja zirgu, kas grima dubļos līdz pus- lielam, un beidzot sasniedza būdiņu. Viņš sauca:
— Folko!… Folko!
Atbildes nebija. Tad pēc kāda brīža atskanēja:
— Tas esi tu, Antonio… Nāc šurp!
Tā bija vecā zvejnieka balss.
— Vai Folko nav šeit? — Antonio vaicāja.
— Vai tu viņu nesastapi? — vecaistēvs atjautāja. — Pirms kāda brīža viņš aizbrauca.
— Laivā?
— Protams, laivā… tu taču atrodies pie zvejniekiem, Antonio, — smiedamies piebilda vecais vīrs.
Bet Antonio nebija prātā joki. Viņa pēdējā cerība dzisa. Kur lai atrod Folko purvos?
— Vai tev puikam bija kas sakāms? — vecaistēvs apjautājās.
— Nē, nekas, — Antonio atteica. — Gan jau kādu citu reizi.
Un, palaidis Frankī rikšos, nezinot, uz kuru pusi tas dosies, Antonio aizjāja purvājā.
Tas bija Baltkrēpis.
XI NODAĻA
ka skaista sapnī…
No kurienes šorīt atgriezās Baltkrēpis? Pēc kādas gan pastaigas vienatnē viņš tagad gribēja pievienoties savam baram?
Ja Folko būtu ar laivu īries uz upes pusi, viņš būtu varējis ieraudzīt kāpu virsotnē ērzeļa lepno stāvu.
Krēpēm plandot vējā, Baltkrēpis no šejienes raudzījās pelēkajos līdzenumos, nepārtraukto peļķu rindās savā valstībā. Instinkts viņam pateica, kur slēpjas zirgu bars, kuram viņš atkal kļūs par vadoni!
Zirga zviedziens izbiedēja sīku putnu baru, kas aizspurdza kā gaisā pamesta smalku graudiņu riekšava. Tad zirgs metās lejā pa kāpu nogāzi uz purvāju.
Šoreiz zēnam nāca palīgā laime. Viņš gan nedomāja, ka sastaps Baltkrēpi. Arī Baltkrēpis nezināja, ka, šķērsojot ūdeņaino klajumu, viņš soļo pretim draugam.
Taču viņš devās pretim arī zirgu īpašniekam un viņa uzraugiem!
Jātnieki jau kopš rītausmas sava saimnieka vadībā bija nodomājuši pārmeklēt visu milzīgo purvāju. Viens no uzraugiem, kas bija devies izlūkot, kur ganās zirgu bars, atgriezās ar ziņojumu: Baltkrēpja nav kamargiešu barā.