Garā virknē kā dzinēji medībās zirgu uzraugi devās uz priekšu, rūpīgi vērodami katru krūmiņu un augsto meldru puduri, kur zirgs būtu varējis paslēpties.
Pirmais, kas ieraudzīja ērzeli, deva trauksmi.
— Tur, priekšā… tieši saulē…
Vīri paguva ievērot vienīgi gaišu svītru, kas aiz- traucas pār plašo ūdens klajumu kā balts mākonis.
- Viņš mums ir rokā! — zirgu īpašnieks iesaucās.
Vīrs domāja, ka zirgs mēģinās izvairīties bēgot. Un
šai spēlē Baltkrēpis noteikti zaudēs. Jātnieki dosies tam pa pēdām, kamēr zirgs padosies. Uzraugiem bija viegli nogriezt atkāpšanos satrakotajam zirgam.
Bet Baltkrēpis, it kā nojautis jātnieku viltību, nevis metās pilnos rikšos uz klajuma pusi, bet auļoja tieši uz bieziem meldriem pieaugušo purvāju. Viņš bija pārliecināts, ka šai neizbrienamajā biezoknī atradīs pat-
vērumu. Aso purva zāļu garie stiebri bija augstāki par jātniekiem, kas sēdēja zirgos.
Baltkrēpis metās iekšā meldros.
Folko, kas trīssimt soļu attālumā īrās ar laivu, jātniekus nebija pamanījis. Viņš apbrauca dūksnainās saliņas, kur caur biezajiem krūmiem neko nevarēja saredzēt.
— Pie manis! — zirgu īpašnieks kliedza.
Un viņš pateica savas pavēles.
— Mēs izkvēpināsim pretīgo lopu. Tikai uguns piespiedīs viņu izlīst no turienes… Nu, puiši! Aizdedziniet uguni visos četros purva stūros!
Zirgu uzraugi nolēca zemē, iešķīla ar šķiltavām uguni. Drīz vien lielas liesmas sāka laizīt meldrus, kas bija pēkšņi aizdegušies.
— Tagad klajumā! Nu tikai jāgaida, līdz viņš iznāk laukā! — zirgu īpašnieks sauca.
Jātnieki ielēca seglos, gatavi doties Baltkrēpja medībās.
Šo kliedzienu satraukts, Folko pamanīja dūmus, kas kāpa augšup no purva. Viņš ieraudzīja uzraugus zirgos un pašu īpašnieku, kas skaļi izkliedza pavēles.
Un tūdaļ zēns visu saprata… Šie vīri gribēja sagūstīt zirgu! Un Folko no tālienes redzēja, kā šis zirgs palecas, lai izkļūtu no liesmu loka, un tad, izmisīgi zviedzot, atkal pazūd zālē.
Tas bija Baltkrēpis.
Baltkrēpis domāja, ka šai krūmu un meldru biezoknī ir atradis patvērumu un tur to nebūs iespējams izsekot.
Zirgu īpašnieks gribēja viņam pierādīt, ka cilvēki arvien ir stiprākie. Uzraugiem atlika vienīgi gaidīt, līdz zirgs iznāks laukā. Viņi bija pārliecināti, ka kumeļš drīz vien parādīsies, — tiklīdz dūmi sāks to smacēt. Bet Baltkrēpis nebēga vis, tieši otrādi, viņš devās arvien dziļāk purvā.
Folko izlēca no laivas. Aizelsies viņš skrēja uz liesmu pusi. Dubļi šķīda visapkārt. Zēnam paslīdēja kāja, viņš nokrita zemē un, dubļiem notraipījies, atkal piecēlās.
Uzraugi vēl nebija viņu pamanījuši. Izbijušies tie raudzījās, kā uguns, par kuru tie vairs nebija valdnieki, tagad izspēlē ļaunu joku.
Vīri netika ņēmuši vērā vēju… Viņi nebija paredzējuši šo milzu ugunsgrēku, šo trakojošo uguni, kas ātri vien ieskāva purvu no visām pusēm. Uguns skrēja pa
Ej, Baltkrēpīt, ej.
zemi, laizīja meldrus un pēkšņi izšāvās kā garas, sārtas lāpas, kuru liesmas locījās vējā.
Uzraugi taču nemetīsies ar zirgiem cauri šai uguns jūrai! Uguns lokā ieskauts, sagūstītais zirgs draudēja aiziet bojā.
Zirgu īpašnieks, protams, to nebija gribējis. Nekas vairs nevarēja glābt vislepnāko viņa bara zirgu.
Tāpat kā uzraugi, arī Folko tūdaļ bija aptvēris, kādas briesmas draud zirgam. Zēns skrēja. Viņš šķērsoja visu plašo ūdens klajumu, un viņam prātā bija viena vienīga doma — jāglābj Baltkrēpis.
Folko pieskrēja tieši pie liesmu aizsprosta. Kā lai tiek tam cauri?
Zēns metās ūdenī guļus un uz vēdera līda starp degošajiem meldru puduriem, taustīdamies šaurajā, dubļainajā ejā. Apsvilušiem matiem, apdegušām rokām viņam tomēr izdevās izkļūt cauri uguns žogam. Tad viņš ieskrēja meldrājā, izmisīgi saukdams:
— Baltkrēpi!
Ilgs, žēlabains sauciens sekoja par atbildi.
Trīs soļu attālumā nevarēja neko saskatīt, un smacējošo dūmu mākonī uguns pieņēmās plašumā.
Šai sārtajā tumsā Folko ar piepūli virzījās uz to pusi, no kuras bija atskanējis zirga zviedziens, un beidzot ieraudzīja liesmu apņemto Baltkrēpi. Mīdīdams meldrus, izbiedētais zirgs griezās kā vilciņš. Smacējošajos dūmos satrakotais Baltkrēpis neko nevarēja saskatīt un nezināja, kurp doties.
Folko pienāca viņam klāt. Arī lepnais zirgs droši vien bija sajutis, ka vienīgo glābiņu tam var sniegt šis
sīkais cilvēka bērns, kas, vēlēdamies viņu izglābt, bija meties cauri liesmojošajam purvam.
Zirgs viss drebēja. Viņš ļāva, lai zēns apliek tam roku ap kaklu un ieķeras krēpēs.
Vienā lēcienā Folko bija zirgam mugurā.
Tas gan vēl gluži instinktīvi parāvās sānis. Tomēr nemēģināja nosviest jauno jātnieku zemē.
— Nu, uz priekšu!
Folko iespieda Baltkrēpim sānos kailos papēžus.
— Ej, Baltkrēpīt, ej…
Kā Folko, tā zirgs smaka dūmos nost. Zirgs palēcās, lai tiktu pāri degošajam laukumam. Liesmas no visām pusēm ieskāva purvu.
Baltkrēpis divas reizes izslējās pakaļkājās pret liesmu sienu. Divas reizes, čukstēdams zirgam kaut ko
ausi un glaudīdams to, Folko piespieda to atgriezties pie sārtā aizsprosta.
Beidzot, paklausot šī bezbailīgā zēna mudinājumiem, Baltkrēpis pārvarēja šķērsli, tikai mazliet apsvilinājis krēpes.
Pārsteigtais zirgu īpašnieks un uzraugi redzēja iznākam no liesmām gluži melnu nokvēpušu zēnu, kas, pieplacis zirgam pie kakla, dzina to, cik spēka, uz priekšu.