— Jūs redzat, viņš pratis saķert zirgu, ko jūs viņam atdevāt! — sauca Antonio, kas nupat bija piebiedrojies uzraugu baram. — Viņš to pratis saķert pat ugunī!
Nabaga vecais Antonio! Vai tiešām viņš ticēja, ka zirgu īpašnieks, redzēdams mazā zvejnieku zēna drosmi, turēs savu solījumu? Nē, viņš nepazina zirgu saimnieku.
— Klau! Nogrieziet viņam ceļu! — īpašnieks kliedza. — Viņi tālu netiks.
Tā bija pirmā reize, kad Folko sēdēja savam skaistajam zirgam mugurā. Baltkrēpis joņoja kā vējš. Bet kāpu nogāzē kājas stiga smiltīs, un zirgs bija spiests palēnināt gaitu.
Zirgu uzraugi, kas bija metušies viņus gūstīt, jau tuvojās. Folko skaidri dzirdēja viņu skaļās balsis.
— Uz priekšu, Baltkrēpīt, uz priekšu!
Zirgs auļoja, cik spēja. Taču nepiedzīvojušais jātnieks traucēja viņu šai straujajā skrējienā. Velti Folko ķērās krēpēs, viņš slīdēja atpakaļ zirgam uz krustiem. Vairākas reizes viņš gandrīz vai nokrita zemē.
Neprātīgs skrējiens… Kāpu ieplakās Baltkrēpis atkal aizsteidzās visiem priekšā. Instinktīvi viņš cenl.is nokļūt purvāja malā. Bet šo pāreju aizsargāja uzraugi.
Folko dzirdēja sava zirga sēcošo elpu, tas pamazam zaudēja spēkus.
— Gan mēs viņu dabūsim rokā! — zirgu īpašnieks sauca.
Baltkrēpis joņoja pa nogāzi lejup. Viņam paslīdēja kāja, tomēr viņš noturējās ar visām četrām un, nokļuvis uz šaurās cietzemes strēmeles, atkal sāka rikšot straujāk.
Kailās kājas cieši piespiedis Baltkrēpim pie sāniem, aizelsies un no ātruma apreibis, Folko ļāva, lai zirgs viņu nes. Mazais zvejnieka zēns gandrīz aizmirsa, ka viņam nopakaļ dzenas cilvēki un ka viņš tiek vajāts.
Kad tuvojās kāds jātnieks, Baltkrēpis pats prata veikli izlocīties. Viņu vadīja savvaļas zirga nemaldīgais instinkts — izmukt no tiem, kas grib viņu saķert.
— Nu, Baltkrēpi!
Aiz šī šaurā zemes sēkļa pletās purvs. Tur bija glābiņš.
Traukdamies kā bulta, Baltkrēpis skāra vienu no uzraugiem, kas iznira no kāpas aizmugures. Priekšā ceļš bija brīvs.
Pēkšņi, tieši tad, kad Baltkrēpis, saņēmis spēkus, grasījās pārlēkt pāri platam grāvim, viņam pretim parādījās kāds cits jātnieks…
Antonio Frankī mugurā…
Vecais uzraugs pagrieza savu zirgu, lai ceļš būtu brīvs.
— Folko!…
Antonio būtu palaidis zēnu garām. Bet Folko droši vien nedzirdēja pazīstamo balsi, jo to noslāpēja stieptais Baltkrēpja zviedziens. Zēns gandrīz nokrita no zirga. Ceļgalus saliecis, zirgs pēkšņi strauji apstājās grāvja priekšā. Tad, apsviedies apkārt, *tas atsāka rikšot.
Šoreiz cīņa vairs nebija vienāda. Baltkrēpis drīz vien būtu galīgi bez elpas. Kājām stiegot kāpu smiltīs, viņa rikši vairs nebija tik veikli.
Pēc zirgu īpašnieka sauciena pieaulekšoja uzraugi, lai ielenktu ērzeli, kam mugurā, krēpēs ieķēries, sēdēja šis mazais cilvēka bērns. Zirgu īpašnieks pēkšņi iznira no kādas ieplakas starp smilšu pauguriem. Spiezdams ķēvei piešus sānos, viņš dzina to uz priekšu, kaut arī smiltis, ko sacēla Baltkrēpja kājas, lopiņam bira acīs.
Vīri sekoja saimniekam.
Palicis tālu aizmugurē, Antonio ar visiem spēkiem centās tos panākt.
Viņam — Antonio gan bija bail, toties zirgu īpašnieks un viņa vīri, droši par savu uzvaru, jau priecājās.
Šim mežonīgajam zirgam, kas, sava instinkta vadīts, bija mēģinājis bēgt uz purva pusi, izejas vairs nebija.
Tagad zirgs un zēns devās tieši uz Ronu. Viņiem taču vajadzēja apstāties pie šīs nepārvaramās straumes! Un tad viņi būs rokā…
Folko dzirdēja, kā uzraugi kliegdami dzen savus zirgus.
Tieši sp/ pretim zēns pēkšņi ieraudzīja milzīgu, margojošu ūdens klajumu. Sīku vilnīšu ņirbināts, tas viļņojās kā pļavas zāle, ko loka vējš.
Baltkrēpis nepalēnināja gaitu. Folko visā šajā neparedzētajā skrējienā ļāva, lai zirgs viņu vada. Viņš nedarīja nekā, lai to aizturētu.
Baltkrēpis aizrikšoja līdz piekrastei.
Cilvēku kliedzieni skanēja arvien tuvāk, un zirgs ienīda šos cilvēkus, kas viņu bija vajājuši un darījuši viņam tikai ļaunu.
Zirgs kopā ar zēnu, kas nebija no viņa atlaidies, metās upē. Un tūdaļ viņš sāka peldēt.
Straume bija spēcīga. Drīz vien tā aiznesa abus — skaisto, balto ērzeli un viņa nešķiramo draugu, zvejnieku zēnu, kas kaislīgi mīlēja zirgus, tālu prom no krasta.
Krastmalā aiz zirgu īpašnieka uzraugi apstājās. Viņi redzēja, kādas briesmas draud Folko.
Izbijies un sirdsapziņas pārmetumu gumdīts, zirgu īpašnieks pilnā kaklā sauca:
— Atgriezies, mazais!… Atgriezies! Es tev dodu tavu zirgu. Tas pieder tev.
— Folko, Folko! — savukārt sauca uzraugi.
Par vēlu.
Šie cilvēki bija melojuši mazajam zvejnieku zēnam, kas par visu vairāk pasaulē mīlēja brīnišķīgu, baltu zirgu.
Bez šaubām, Folko pat nedzirdēja jātnieku izmisušos kliedzienus, taču viņi nespēja nākt tam palīgā.
Ūdens virpuļa mētāts, pār acīm pārkritušiem matiem, apskāvis Baltkrēpja kaklu, Folko ļāva, lai straume viņu nes pretim jūrai.
— Folko!… Folko! Atgriezies…
Pēdējais, kas sauca, bija vecais draugs Antonio, taču zēns nevarēja dzirdēt viņa balsi.
Folko atradās tālu prom, tagad tas jau bija pazudis viļņu šļakstos. Viņš klausījās dobji skanošajā ūdens dziesmā, kas līdzīga tai, kādu dzird šalcam lielajās gliemežnīcās.
Drīz vien vīri no krasta varēja saskatīt vienīgi baltu plankumu — uz priekšu peldošā zirga galvu, pie kuras zēns bija piespiedis savu vaigu.
Tad viļņu virpulī uzraugu acīm pazuda arī šis plankums.
Arvien vēl cieši apskāvis zirga kaklu, Folko sajuta patīkamu nogurumu, it kā viņš slīgtu miegā…