Zēns uzrausās krastā. Staignajā zemē varēja saskatīt mazu nagu pēdas.
Folko izlīda cauri meldrājam.
Nepilnu divdesmit soļu atstatu rūsganajā klajumā viņš ieraudzīja staltu ķēvi apaļiem sāniem, arī gluži baltu. Pāri pleciem tai krita garas, sudrabaini iepelēkas krēpes. Ķēve mierīgi ganījās, pagājās kādu solīti uz priekšu un noplūca ar zobiem zāļu kušķi. Ap viņu lēkāja baltum baltais kumeļš.
Folko panāca tuvāk. Viņš vairs nedomāja nedz par vēlo stundu, nedz par uznākušo vakaru. Zēns atradās tālu no vectēva Eusebjo mājas. Kailās kājas smiltīs nesacēla nekādu troksni. Tomēr ķēve bija jutusi viņa tuvošanos. Tā iezviedzās, saukdama klāt kumeļu. Tas
Folko būtu gribējis piejaucēt skaisto kumeļu.
tūdaļ rikšiem pieskrēja mātei klāt un cieši pieplaka tai pie kājām.
«Viņa aizbēgs …» Folko domāja.
Savvaļas zirgi ir ļoti tramīgi. Tie neļauj nevienam sev tuvoties.
Milzīgi pārsteigts Folko redzēja, ka ķēve nav izbijusies. Tā pat mazliet panācās zēnam pretim. Tad apstājās un raudzījās, kā viņš nāk tuvāk.
— Manu skaistulīt… — Folko teica. — Nebaidies taču no manis…
Zēns pienāca pavisam tuvu. Ķēve pastiepa garo, balto galvu uz viņa pusi un ošņāja gaisu, it kā gribēdama iekosties zēna raupjajā matu cekulā.
— Nu, mana jaukā… ļauj tevi noglāstīt…
Folko pārlaida pirkstus pāri zīdainajām krēpēm. Ķēve nolieca galvu zēnam uz pleca.
Folko būtu gribējis piejaucēt skaisto kumeļu. Cik māte bija rāma, tik kumeļš mežonīgs. Tas spēra. Arvien vēl cieši pieplacis mātei pie sāniem, kumeļš mēģināja kost. Bet ķēve, lai to nomierinātu, laizīja tam nāsis.
Taču kumeļu, likās, valdzina tieši Folko balss, kura bija daudz maigāka par glāstu.
— Nu, Baltkrēpīt!… Nu, mīļais…
Baltkrēpis! Šis skaistais vārds pēkšņi bija uzradies puisēnam lūpās. Vārds, kuru kumeļš drīz vien mācīsies pazīt.
— Nebaidies… Es atgriezīšos, Baltkrēpīt. Es drīz atkal atnākšu tevi apraudzīt. Un mēs abi kļūsim draugi.
Zēnam palika tik vien laika, lai viņš sasniegtu māju, pirms galīgi satumsa nakts.
Folko ņēma kājas pār pleciem un aizskrēja līdz krastam. Viņš ielēca laivā un iedūra kārti dūņās. Tad spēcīgiem grūdieniem zēns stūma laivu uz mājām.
* * *
Folko nevarēja nojaust, ka divi cilvēki no tālienes viņu vēro. Rūpīgi paslēpušies biezoknī, tie nogaidīja, līdz Folko attālinās.
Tie bija divi čigāni, zirgu zagļi.
Folko laiva pabrauca tiem garām dažu metru attālumā.
— Vai tu esi pārliecināts, ka viņš mūs neredzēja? — klusu sacīja jaunākais, kuram ausīs bija zelta gredzentiņi.
— Tu bīsties no visa, pat no tāda žeņķa, — norūca vecākais, kam bija tumša, iedegusi seja un gluži sirmi mati.
— Bet ja nu tas ir kāds zēns no zirgu uzraugu mītnes! …
— Nē, — vecais noteica. — Viņu māja atrodas vairāk nekā jūdzi no šejienes. Mēs esam pašā purvājā. Es labi pazīstu apvidu. Es jau šeit esmu bijis pirms gada… Tu redzēji, Pedro. Mums ir laimējies. Ķēve nav bailīga. Viņa ļāva, lai puika pienāk tai klāt.
— Varbūt viņa pazīst zēnu.
— Nē, — vecais noliedza.
— Tad jau šī ķēve ir iejāta.
— Skaidrs, Pedro.
— Visgrūtāk būs tikt vaļā no kumeļa, — noteica čigāns ar gredzentiņiem ausīs.
— Ar kumeļu, Pedro, es tikšu galā, — vecais ņirgājās. — Esmu radis to darīt. Sagatavo slīdošo mezglu un padod man virvi! Vai tu zini, kā tas darāms?
— Jā. Bet, rau… paskaties! Liekas, dzīvnieks kļūst tramīgs. Ķēve osta gaisu. Vai viņa būtu mūs pamanījusi? …
— Nebaidies, Pedro. Mēs esam aizvējā. Vējš pūš uz purva pusi. Drīz uznāks nakts. Ķēve gribēs pievienoties savam ganāmpulkam. Nezaudēsim laiku.
— Es apiešu krūmājam apkārt, — jaunākais sacīja.
— Jā. Tu ej klāt no klajuma puses. Paslēpies, lai vari aizšķērsot ķēvei ceļu. Bet es aizrāpšos līdz tam koku pudurim. Vai redzi… Nu, saprati? Gaidi mani šeit. Bet es sabaidīšu ķēvi. Viņa izbīsies. Ar kumeļu es tikšu galā, pirms māte ieraudzīs, ka tas vairs nevar viņu panākt. Apmet slīdošo mezglu ap tās priekškāju. Ķēve apvelsies … Un tad tā mums būs rokā. Nu ej, Pedro … Tagad zeņķis ir jau tālu.
II NODAĻA
nolaupīšana
Nē, Folko neatradās tālu. Viņš bija iestidzis nejaukajā iebrauktuvē starp dūņainajām salām.
Lai nezaudētu laiku, zēns izlēca krastā. Kailām kājām viņš brida pa piekrastes dūņām un ar virvi vilka laivu sev līdz. Viņš bija viss vienos sviedros.
Beidzot ūdens sāka laivu labāk nest. Tā slīdēja. Folko atkal paņēma kārti. Un tad no klajuma puses viņš izdzirda troksni, it kā tur kāds cīnītos, un apslāpētus zirgu zagļu lāstus. Un visupēc garu, mežonīgu zvie- dzienu …
Vienā lēcienā Folko bija ārā no laivas. Ar abām rokām viņš steidzīgi šķīra krūmus, saskrambādams seju pret asajiem ērkšķiem.
Pāri nebeidzamajam, tukšajam klajumam pēdējie saulrieta stari klāja liegu, zeltainu miglas plīvuru.
Sārtu saules atspīdumu acīs Folko vienīgais no tālienes redzēja lielās, baltās ķēves izmisīgo cīņu.
Ķēve pazina cilvēkus. Viņi tai nekad nekā ļauna nebija nodarījuši. Ķēve bija ļāvusi pienākt klāt zirgu zagļiem čigāniem. Un pēkšņi tā ieraudzīja, ka cilvēks, kas lien šurp, metas virsū tās mazulim, nogāž to zemē un abi vārtās zālē.