Un tieši tad Folko izdzirda mātes ilgo, žēlabaino kliedzienu, kad tā metās palīgā mazajam.
Gaisā nosvilpa laso. Slīdošais mezgls aptinās ap kāju ķēvei, kura laidās pilnos rikšos.
Bet kur atradās Baltkrēpis? … Vai viņš bija aizbēdzis? Vai viņam izdevās aizmukt? …
Koku pudura tuvumā ķēves kāju saceltajā putekļu mākonī Folko nevarēja labi saskatīt abus tumšos stāvus. Skriedami apkārt trakojošai ķēvei, vīri plātīja rokas.
Satraukts par redzēto, Folko stāvēja kā pienaglots. Viņš būtu gribējis skriet, kliegt, saukt palīgā. Taču viņš bija tikai staignajā purvājā nomaldījies bezpalīdzīgs zēns. Kailām kājām, izmirkušās drēbēs viņš viss drebēja.
Folko varēja vienīgi noraudzīties ar niknumu sirdī un nespēja neko uzsākt… neko!
Bet pēkšņi maza cerības dzirkstelīte viesa viņa sirdī prieku.
«Viņa izbēgs,» Folko nodomāja.
Lepnais dzīvnieks bija satrakots. Ķēvi vēl aizvien turēja ciet slīdošais mezgls, kas bija nobrāzis tai kāju, divas reizes tā pakrita, valstījās zemē un spārdījās ar visām četrām. Ar spēcīgiem gurnu vēzieniem ķēve abas reizes atkal pielēca kājās.
Čigāns, kas joprojām turēja virvi rokās, velti mēģināja lopu pievilkt pie nelielā koka un to savaldīt.
Ķēve uzbruka. Tā bija saslējusies pakaļkājās un, krēpēm plandot vējā, atkal nolaidās uz priekškājām, kārpīja zemi un, draudoši pavērusi muti, metās virsū uzbrucējiem, grasīdamās tos saplosīt zobiem.
Varēja sadzirdēt vienīgi ķēves gārdzošo elpu un krūtīs apslāpēto zviedzienu.
Galvu noliekusi, tā ar negaidītu triecienu nogāza vienu vīru zemē. Ķēve grasījās mesties tam virsū. Čigāns paguva laikus piecelties. Bet ķēve ieķērās viņa svārkos un saplosīja tos driskās.
Negaidīts spēriens! … Kliedziens! …
Tagad atmuguriski nolidoja zemē jaunākais, otrs čigāns, kas turēja rokā laso.
— Riebīgā maita! …
Folko redzēja, ka vīrs ar pūlēm pieceļas, rokas pie vēdera piespiedis. Laso viņš bija izlaidis no rokām. Ķēve nu bija brīva!
Ķēve instinktīvi sajuta, ka to vairs netur valgs, un trakos rikšos metās prom. Bailes aizdzina to līdz pašam klajuma galam, un tur ļoti tālu tumsā uz tās zviedzie- niem atsaucās bara ērzeļi.
Ķēve ar visu virvi bija izbēgusi no zirgu zagļiem.
Čigāns paguva laikus piecelties.
Abi vīri vēl nebija paguvuši mesties tai pakaļ, kad Folko, kuram sirds vai draudēja no krūtīm izlēkt un kurš jau domāja, ka ķēve ir glābta, ieraudzīja dzīvnieku strauji metamies atpakaļ un nogāžam zemē vīru, kas ķērās tai pie galvas. Ķēve skrējienā apstājās un, izstiepusi kaklu, ošņāja gaisu. Viņa bija atgriezusies, lai meklētu kumeļu. Bet kādēļ Baltkrēpis nesauca māti? Vai viņš bija ievainots? …
Beidzot ķēve izdzirda kumeļa žēlo aicinājumu. Tā metās turp …
Par vēlu! Abi vīri jau bija uzmetuši tai virsū virvi. Ķēve nespēja tos abus noraut zemē.
Šoreiz dzīvnieks bija pieveikts.
Skriedams uz koku puduri, viens no čigāniem veicīgi apmeta ap koka zaru laso un cieši to nostiprināja.
Tagad ķēve varēja lauzties, cik grib. Viņa bija sagūstīta.
Lepnais dzīvnieks bija cīnījies līdz galam. Nu tā spēki bija izsmelti.
Vairs nevarēja saredzēt gandrīz neko. Pie apvāršņa izdzisa pēdējā sārtā svītra.
Biezajā miglā Folko saskatīja vienīgi neskaidrus siluetus. Viņš neredzēja, kā čigāni aiz virves pamazām velk uz birzīti putām klāto ķēvi. Birzītē, vairoties no spērieniem un kodieniem, viņiem beidzot izdevās aplikt ķēvei ap purnu otru slīdošo mezglu. Viņi atbrīvoja lopa ievainoto kāju. Nu viņi varēja vest to prom.
Folko ar skatienu sekoja bariņam, kas attālinājās: pamazām pelēkajā miglā izgaisa divi tumši, slaidi stāvi un lielā, gaišā ķēve.
Tad Folko kā neprātīgs metās uz tumšo laukumiņu — nelielo koku puduri klajuma vidū.
Baltkrēpis nebija varējis aizbēgt. Viņš nebija sekojis mātei. Tad jau Folko būtu to redzējis. Zēnam bija jāmeklē kumeļš tur krūmos. Ko čigāni tam bija izdarījuši, lai tiktu no tā vaļā? …
Ceļu aizšķērsoja kāda peļķe. Bet Folko metās skriešus. Līdz potītēm ūdenī grimdams, šķiezdams dubļainas šļakatas, viņš tikai mazliet palēnināja gaitu.
Tagad jau bija tumšs. Migla, kas kļuva aizvien biezāka, izdzēsa visu, šķita, ka sīkie koki bēg projām.
Gurdām kājām Folko nonāca līdz pirmajiem brikšņiem. Mirkli viņš apstājās, lai atņemtu elpu.
Zēns klausījās. Ne trokšņa … Tikai paša sirds sitās krūtīs. Tad viņš sauca:
— Baltkrēpīt! …
Krūmos aizžvīkstēja kāds nakts putns. Pēc tam atkal klusums …
— Baltkrēpīt! …
Šoreiz zēnam šķita, ka tas dzird vieglu, žēlabainu nopūtu. Viņš skrēja uz to pusi, kājas aizķērās aiz kāda ērkšķu krūma, zēns paklupa, tad atkal piecēlās.
Viņš bija pareizi saklausījis. Kumeļš atradās tur. Folko to ieraudzīja guļam biezajos brikšņos ār nelielu auklu sasaistītām kājām.
Kumeļa tumšā mute bija savilkta ne vien sāpēs, bet it īpaši niknumā un dusmās. Dzīvnieks bija gandrīz bez elpas.
— Tas esmu es, Folko … Tavs draugs.
Zēns panācās tuvāk.
Kumeļš pagrieza galvu uz viņa pusi. Baltā spalva tam bija notraipīta netīrumiem. Cīnoties Baltkrēpis bija ievainojis nāsis uz ērkšķiem. Viņš bija galīgi noguris, taču joprojām tramīgs. Kumeļa lielajās acīs vienlaikus varēja vērot bailes un dusmas.
— Baltkrēpīt … nebaidies no manis …
Kumeļš, šķiet, kļuva rāmāks. §ī balss viņu saistīja.
Aizritēja mirklis.