— Mana vaina?
— Nu jā … Tu taču sajauci galvu šim zeņķim ar saviem nostāstiem par zirgiem.
— Ļauj, lai Folko runā, Eusebjo, — noteica vecais zirgu uzraugs. — Es jau tev reiz teicu, ko domāju. Velti tu pretojies šīm puišeļa tieksmēm. Mīlestība uz zirgiem viņam ir iedzimta. Kas tas reiz būs par lielisku zirgu uzraugu! …
— Nekad, — vectēvs viņu strupi pārtrauca.
— Kurš gan var teikt — nekad, Eusebjo? Bet lai nu paliek. Skaidrs, ka ķēve ir pagalam. To vairs neredzēsim. Viņu kādreiz iejāja Džuzepe. Tu atceries Džuzepi, Eusebjo? Tagad viņš ir aizgājis atpūtā. Viņam ir maza mājiņa un vīna dārzs laukos Aries tuvumā. Šī ķēve Rita bija mazdrusciņ sākusi klibot. Zirgu īpašnieks viņu nodeva atpakaļ ganāmpulkā. Skaista ķēve … Zēl gan! Taisni vai jāsēro pēc tās. Bet kumeļš! Kaut vismaz tas nebūtu pagalam …
— Un tā tu atkal dodies laukos jau no paša rīta, — vectēvs teica.
— Jā. Dodos meklēt kumeļu. Ak, zinu … Atrast to nav ne mazāko izredžu. Vai tu atļausi, ka paķeru līdz tavu zeņķi, Eusebjo? Man patīk, ja man kāds ir biedros.
— Ai jā, vectētiņi — Folko lūdzās.
— Nu ej, ej, nemiera gars … Es jūs pavadīšu līdz ceļa galam. Eju uz savu lauciņu.
Tā vecais zvejnieks dēvēja mazo zemes gabalu, kas atradās trīssimt metru no būdiņas.
Viņi dodas ceļā. Folko palīdz Antonio uzrausties seglos. Tad zēns veikli uzlec viņam aizmugurē uz zirga.
Eusebjo lāpstu pār plecu soļo tiem līdzās. Bet uz lāpstas asmens, galviņu gaisā pacēlis, sēž vectēva pieradinātais cīrulītis. Tas ir viņa uzticamais pavadonis.
Kad vectēvs kuģoja pa tālajām jūrām, ķīnieši viņam bija iemācījuši pieradināt sīkus putniņus.
Nonācis pie lauciņa, Eusebjo paņem cīrulīti rokā. Viņš to pamet gaisā. Putns aizlaižas. To vairs nevar redzēt.
Vecais vīrs paliek te pāris stundu, lai uzraktu zemes gabalu. Pirms došanās uz māju viņš iesvilpjas, divus pirkstus mutē ielicis. Un tūdaļ debesīs izgaisušais cīrulītis nokrīt kā akmens no augstumiem un notupstas vecajam vīram uz pleca.
— Laimīgu ceļu, Antonio …
— Mēs ganībās kaut ko iekodīsim, — vecais zirgu uzraugs nosaka. — Kad sāks krēslot, atvedīšu tavu puiku mājās.
Folko un viņa vecais draugs dodas gar purvāja malu uz lielo, kailo līdzenumu.
— Vai tu domā, ka Baltkrēpis būs nozudis? — Folko bažīgi ievaicājas.
— Viņš būs skrējis, ko kājas nes.
— Un pēc tam, Antonio? …
— Un pēc tam viņš bez elpas būs kaut kur pakritis. Tu jau zini, ka tāds jauns zirdziņš ir vārgs.
— Viņš bija tik jauks, — Folko nopūtās.
— Zinu, mazulīt. Es to redzēju. Viņam nebija neviena tumša plankuma uz ādas. Pat krēpes bija sniega baltumā. Var jau būt, ka mums palaimējas …
— Vai tev tā liekas, Antonio? …
— Nu protams, manu bērniņ. Ir jāpaļaujas uz laimi. Skat, kur zirgu bars. Skaists ganāmpulks. Un tagad ir
lielo rotaļu laiks. Paraugies, kā tie skrien! Tas tādēļ, lai jaunie kumeļi ielocītu kājas.
Baltu zirgu bars aizjoņoja garām aši kā zibens. Neviens kumeļš neatpalika. Tie rikšoja aiz ērzeļiem un ķēvēm.
— Mēs sastapsim zirgus šovakar pie upes, — Antonio sacīja. — Kad tie dosies dzert. Saule vēl nav pārāk augstu. Mums būs jājāj līdz pašam līdzenumam.
Pusdienas laikā vecais zirgu uzraugs un Folko nokāpa no zirga. Viņi iekoda gabalu siera un žāvētas vīģes, ko Antonio bija paņēmis līdz ceļa somā. Tad viņi padzērās no miklās kazādas blašķes.
— Nosnaudīsimies mazliet, manu zēn …
Folko būtu gribējis doties tālāk.
— Jāatpūšas, puisīt. Saule traki svelmē. Izstiepies zālē un nedomā ne par ko.
Viegli tā teikt…
It kā Folko varētu nedomāt par Baltkrēpi! Kopš viņi sastapušies, Folko bez mitas domāja par brīnišķīgo balto kumeļu, kas būtu varējis kļūt viņa draugs.
Garā pārjājiena nogurdināts, Folko tomēr iemiga.
— Kas ir? …
— Antonio … skaties!
— Kas tur ir, puisīt?
— Redzi, tur, Antonio …
Folko rādīja ar pirkstu purvāja virzienā uz meldru puduri — zaļu plankumu saules svelmē izdegušajā līdzenumā.
— Es nekā neredzu, — atbildēja Antonio, kas, no saules vairīdamies, bija aizlicis roku acīm priekšā.
— Tiesa kas tiesa, mana redze kļūst vājāka. Ko tu tur redzēji, Folko?
— Baltkrēpi, — aizžņaugtā balsī čukstēja zēns.
— Ritas kumeļu … Tas dodas lejup uz grāvja pusi. Un Frankī to sajuta no tālienes. Viņš to sauca …
Jau otru reizi vecā uzrauga zirgs skaļi iezviedzās.
— Kumeļš nāk uz mūsu pusi, Antonio. Viņš atradis ganībās savu baru. Tas ir viņš! Esmu pārliecināts, ka tas ir Baltkrēpis . . .
Kāda smalka, dreboša balss tālumā atbildēja Franki aicinājumam.
— Paliec šeit, Folko, — Antonio pavēlēja, satverdams aiz rokas zēnu, kas jau grasījās mesties projām. — Paliec pie manis un nekusties.
— Viņš klibo, Antonio . . .
— Nē. Viņš ir novārdzis. Tev taisnība, dēliņ, tas ir viņš.
— Es taču zināju, ka tas ir Baltkrēpis.
— Bet kāds viņš izskatās! … — vecais zirgu uzraugs norūca.
Tagad, kad kumeļš nāca tuvāk, varēja labāk redzēt, ko šais trakā skrējiena dienās lieliskais zirdziņš bija pārcietis, meklējot māti.
Tas patiesi bija Baltkrēpis, tikai tam vairs nebija nevienas baltas spalviņas. Viņš viss bija dubļos notrai- pījies pelēks. Aste karājās salipusi kā netīra aukla. Kaklu tas bija zemu noliecis, it kā tam būtu pārlieku smagi nest galvu.
Kumeļš droši vien vairs nespēja paskriet. Viņš lēnām vilka kājas pa zemi.
Frankī vēlreiz iezviedzās, un Baltkrēpis pacēla galvu. Ieraudzījis lielo zirgu, viņš centās izskatīties lepns. Kumeļš arī iezviedzās, apstājās un sāka kārpīt zemi.