— Skaidri redzams, no kā viņš mantojis tādu stāju, — vecais uzraugs lepni noteica. — Reti var
Redzi, tur, Antonio
redzēt tik dižciltīgu ķēvi, kāda bija Rita. Savā laikā tā bija visa bara karaliene. Paskaties, kā kumeļš izslējās, kaut gan tik tikko turas kājās.
— Ļauj man pieiet tuvāk, Antonio, — Folko lūdzās.
— Nē!
— Nu tad parunāt ar viņu… Es tevi lūdzu, Antonio.
— Nē… ļauj, lai viņš aprunājas ar savu lielo brāli. Tu taču zini, ka tavs Baltkrēpis tālu nācis. Un, ja viņam ir kas sakāms, tad ne jau mums, cilvēkiem! Viņš dabūjis krietnu sutu. To tik drīz neaizmirsīs!…
Folko vēlāk atcerējās, ko bija teicis šis vecais uzraugs, kurš tik labi pazina Kamargas zirgus.
— Redzi, Folko. Frankī nupat izrunājās ar jauniņo. Šovakar Baltkrēpis atradīs savvaļas brāļu baru. Naktij iestājoties, viņš kopā ar tiem dosies pie upes dzert. Un izpeldēties… Viņam vajag notīrīties!
— Vai tu esi pārliecināts, ka viņš nav ievainots?
— Es jau nu pats labāk zināšu, kā zirgs iet, zēniņ! Rau, te nu ir tavs draugs… Viņš jūt savu baru, un tas viņu iedrošina. Re, kā viņš palecas, sāk rikšot… Un prom ir!
— Viņš ir skaists, Antonio.
— Ļoti skaists … — vecais uzraugs atteica. — Tas būs īsts kungs. Un kad vēl segli mugurā… Tagad mēs varam atgriezties mājās. Nu tu esi pārliecinājies.
— Jā, Antonio. Esmu laimīgs. Bet vai tas ir tiesa, ko tu teici?
— Vai tas esot tiesa?… Skaidrs! No zirgiem es šo to sajēdzu, vari man ticēt. Tavam Baltkrēpim jau tagad stāja kā īstam dižmanim…
IV NODAĻA
baltais princis
Dižmanis… — tā bija teicis Antonio. Vecais uzraugs bija pavadījis visu mūžu kopā ar Kamargas zirgiem. Kad zirgi rotaļājās, sacentās skriešanā vai cīnījās, viņš prata izšķirt, kurš no tiem ir tīrasiņu, no vadoņu dzimtas.
Baltkrēpis atbilda visām prasībām. Viņš bija staltāks nekā pārējie kumeļi. Viņa krūtis bija platas, labi veidotas. Viņa nemierīgās kājas — viens vienīgs muskuļu kamols.
«Dzelzs zirgs,» Antonio lepni sacīja.
Bīstams zirgs — it īpaši, kad to satracina un tas kļūst šausmīgi nikns. Cilvēki bija atrāvuši to no mātes tai vecumā, kad kumeliņi baidās no visa, kas vien purvājā pakustas, pat no savas ēnas. Tas bija tikai gluži jauns, mazs kumeliņš, kad to piemeklēja šī lielā nelaime.
To kumeļš nevarēja aizmirst. Cilvēki bija viņa ienaidnieki. Kā visi īstie savvaļas dzīvnieki, kā meža cūkas vai lapsas, arī Baltkrēpis prata jau no tālienes saost cilvēku.
Ja vien līdzenumā parādījās kāds zirgu uzraugs, Baltkrēpis, kas tagad vadīja jauno zirgu baru, iezvie- dzās un deva zīmi, ka jābēg. Pat pašam Antonio nekad nebija izdevies tuvoties zirgam.
Bet Folko Baltkrēpis pazina.
Vairākas reizes, aiziroties līdz purvāja viņam galam, zēnam bija palaimējies piestāt krastā pie plašajiem klajumiem, kur mīt zirgu bari.
Pievakarē zirgi dodas pie upes dzert.
Zēns tūdaļ barā ieraudzīja savu draugu. Viņš pasauca Baltkrēpi… Jaunais zirgs atbildēja ar mazliet aizsmakušu zviedzienu, kuru viņš būtu gribējis izdvest ļoti maigi. Zēna balss zirgu gan valdzināja, gan vēl arvien biedēja, tomēr zirgs, gaisu ostīdams, nāsis iepletis, nāca tuvāk.
Viņš, protams, atcerējās pirmo tikšanos ūdens malā, kad viņi abi, kā kumeļš, tā zēns, bija vienā augumā.
Tagad zirgs bija izaudzis. Viņš raudzījās no augšas šai sīkajā cilvēkbērnā, kas tikai ar savu maigo runāšanu vien viņu aizturēja no bēgšanas.
Kaut ari šī draudzīgā balss skanēja glāstoši, Baltkrēpis, apstājies dažus soļus no Folko purva malā, kas bija it kā robeža zirgu valstībai, likās sakām: «Tu esi no cilvēku sugas. Mēs neesam no vienas un tās pašas brālības.»
Ritēja vasaras un ziemas.
Paklausīdams vectēvam Eusebjo, Folko salīga pa sezonas laiku uz dažiem mēnešiem pie Ronas zvejniekiem.
Līdz pat naktij viņi meta smagos tīklus, kas savainoja viņiem rokas.
Vakarā viņi piestāja dumbrainā krastā pie kādas mazas saliņas, kas bija tāda pati kā visas citas — ar tamariska birzītēm un ūdens augu puduriem. Šķita, ka, vieglas straumes nesta, saliņa peld uz jūras pusi.
Zvejnieki iekūra ugunskuru un vārīja zivju viru. Tad, segās ietinušies, tie gulēja zālē zem klajas debess.
Kaut arī garā zvejas diena Folko bija nogurdinājusi, viņš tomēr ilgi nevarēja aizmigt. Viņš domāja par Balt- krēpi. Tālu prom no mājām, no purvāja, no zirgu bariem — viņš nemitīgi domāja par savu draugu, balto princi.
Reiz vakarā, kad mazās zvejas laivas komanda piestāja pie kādas peldošas saliņas, Folko pamanīja dubļos svaigus zirga nagu nospiedumus. Viņš pastāstīja par to laivas vecākajam. Pēc vakariņām, sēžot ap ugunskuru, vīri aizsmēķēja pēdējo pīpi.
— Es gan neko lielu nesajēdzu par zirgiem, — ieru-
Bet Folko Baltkrēpis pazina.
nājās vecākais, — bet esot tādi zirgi, kam uznākot untumi.
— Untumi?
— Nu jā, dēliņ… Zirgiem uznāk niķi. Tad tie cīkstas kā traki. Tie kļūst tik briesmīgi, ka pārējie zirgi niķīgos padzen no bara. Un vēl ir savrupnieki… Tie ir lepni. Tiem vajag vieniem pašiem visu zemi, kur rikšot. Un kādu dienu tie aizbēg. Pamet baru.
— Vai jūs, kaptein, esat tādus redzējis?
— Jā. Atceros lielu, vecu zirgu… Viņš devās prom uz salām… Metās peldus kādas upes pietekā. Sai salai vajadzēja kļūt par viņa valstību… tomēr vēlāk viņš atgriezās pie bara.
Folko domāja par savu draugu, lepno, tramīgo, nevaldāmo Baltkrēpi. Par Baltkrēpi, kas bēg no cilvēkiem un patiesi spēj nesaudzīgi uzspiest savu gribu pārējiem zirgiem.
Un, iemiegot smilšainajā krastā, mazais zvejnieks domās iztēlojās balto princi, kas peld pa Ronu līdz pamestai salai, kur tas viens pats var dot kājām vaļu.