V NODAĻA
sagūstīšana
Kad zvejas sezona bija beigusies, Folko atgriezās mājās. Viņš bija laimīgs, pēc tik ilgas prombūtnes ieraugot jaunāko brāli un vectēvu Eusebjo. Un mazajā, baltajā būdiņā purvāja malā dzīve ritēja kā senāk.
Dažas dienas pēc Folko atgriešanās būdiņai garām jāja Antonio. Zēns jau labi agri bija devies prom laivā.
— Puika būs saīdzis, ka nav tevi saticis, — vectēvs sacīja.
— Redzi, Eusebjo, visumā tā būs labāk…
— Atkal pasakas par zirgiem… — vecais zvejnieks īgņojās. — Es cerēju, ka mans zēns tās būs izmetis no galvas. Bet viņam vēl arvien nekas cits nav prātā kā zirgi. Un viņa Baltkrēpis! …
— To es zinu, Eusebjo.
— Vai tu jau jāj prom?
— Jā, — Antonio atteica. — Došos pie citiem uzraugiem … Kaut arī esmu vecs, tomēr vēl spēju parādīt zirgu īpašniekam, ka protu sev nopelnīt maizi tādā dienā kā šī te. Tādēļ ka šodien tas viņam darīs prieku…
Antonio izskatījās tāds dīvains. Eusebjo neuzdrošinājās viņu iztaujāt. Un, turpat durvju priekšā sēžot, vecais vīrs atkal sāka labot tīklus, laiku pa laikam no- raudzīdamies, kā Antonio sīkos rikšos aizjāj uz ganību pusi.
Folko, atrazdamies purvājā, nevarēja pat iedomāties, ka šai mirklī zirgu īpašnieks un viņa uzraugi grasās sagūstīt kādu jaunu zirgu… un ka šis zirgs ir Baltkrēpis!
Antonio panāca zirgu uzraugus tanī mirklī, kad tie lenca savvaļas zirgu baru. Vīri visi bija brīnišķīgi jātnieki. Viņi sēdēja mugurā ērzeļiem, kuri «brāzās kā vējš».
Frankī, Antonio zirgs, vairs nebija gluži jauns, tāpat kā viņa saimnieks, un bija jau zaudējis dedzību. Bet vecais zirgu uzraugs seglos izrīkojās tik prasmīgi un tik veikli, ka viņš vienmēr atradās priekšgalā šai neparastajā līkloču jājienā cauri satrakotajam zirgu baram, kuri panikā bēga uz visām pusēm.
— Tava kārta, Antonio, — zirgu īpašnieks sauca.
— Pārējie visi grāvī. Piespiediet, nu piespiediet taču!… Kam jūs sēžat mugurā?…
Baltkrēpis bija izbēdzis. Uzraugi rikšodami dzina kopā lielāko daļu izklīdušo bara zirgu un neļāva tiem lēkt pāri grāvim.
Atdalījies no bara, Baltkrēpis pēkšņi pasitās atpakaļ. Bet iesānis viņam pretim traucās Antonio un, gribēdams apturēt Baltkrēpi trakajā skrējienā, strauji parāva pavadu savam zirgam, tā ka tas teju, teju neapkrita.
Milzīgs lēciens… pēc tam spēriens tieši Franki krūtīs… Un Baltkrēpis aizauļo ja kā bulta.
Tālumā viss bars bēga prom. Bēgošajam zirgu baram pretim, aizsprostodami ceļu, jāja zirgu uzraugi.
— Lec, Antonio! — zirgu īpašnieks ierēcās.
Viņam nebija nekādas vajadzības deldēt rīkli, izkliedzot pavēli vecam uzraugam, kas prot savu amatu!
Antonio piespieda zirgam sānos. Grāvis bija plats.
Vajātāju satracinātais Baltkrēpis, kuru bija aizkavējis Frankī — tagad vecais jātnieks savu zirgu turēja pārējo ierindā —, ar sānu gandrīz vai skarot Antonio zābaku, milzīgā lēcienā metās pāri grāvim. Viņš iestiga dūņās, izrausās ārā un atkal sāka skriet.
Taču Baltkrēpis vairs nevarēja izmukt vajātājiem.
Antonio apturēja savu zirgu, lai tas atvelk elpu. Tagad lai papūlas jaunie uzraugi. Tie no visām pusēm ielenca ērzeli, kas nevarēja paskriet tiem garām. Un nu trako skrējienu vadīja zirgu īpašnieka jātnieki.
Antonio jau agrāk bija teicis, ka Baltkrēpim ir dzelzs krūšukurvis. Uzraugu zirgi, dzīdamies viņam pa pēdām, sāka aizelsties. Lieliskajām krēpēm vējā plandot un astei kā baltai liesmai plīvojot, ērzelis joņoja bara priekšgalā.
Viņš pašķīra krūmus ar krūtīm. Viņš lēca pāri gravām, metās cauri sīku, baltu ziediņu pilnajām peļķēm, taču ne vissīkākā ūdens pilīte neskāra viņa kāju nagus.
Bet dzinēji neatlaidās. Viņu zirgi zināja, kurp dodas. Zirgu īpašnieka māja un staļļi vairs nebija tālu. Tie slēpās aiz kokiem, tur, kur plašajā klajumā bija pagrieziens, un zirgu pakavi dimdēja uz cietās zemes.
Vēl mazliet jāpiespiež…
— Hei!… Pagalmā! — zirgu īpašnieks iesaucās.
Vārti jau bija vaļā.
Taciņa noveda šaurā ejā, kas beidzās ar klaju zemes gabalu — iejādes pagalmu, ko apjoza mietu un kāršu žogs.
Baltkrēpis bija sagūstīts.
Viņš kā traks metās pret sētu, bet tā turējās cieši. Galīgi zaudējis spēkus, zirgs novēlās zemē. Tūdaļ viņš piecēlās un metās pa taku gar kārtīm, meklējot, kur varētu izsprukt.
Nokāpuši no zirgiem un paslēpušies aiz sētas, uzraugi uzmanīja viņa kustības. Vienam no viņiem izdevās apmest virvi Baltkrēpim ap kaklu. Pēc tam šis vīrs ielēca aplokā. Arī pārējie vīri pārkāpa pāri sētai un skrēja savam biedram palīgā.
Taču, lai cik veikls bija šis vīrs, drīz vien viņš nokļuva sprukās. Zirgu īpašnieks ir atminēties nevarēja, ka sagūstīts zirgs būtu jebkad tik izmisīgi pretojies.
Būdiņai garām jāja Antonio.
Ap kaklu apmestais slīdošais mezgls Baltkrēpi smacēja, un viņš aplokā izmisīgi cīnījās.
Un vēlreiz cilvēki viņu mocīja. Aizrautu elpu, pašus pēdējos spēkus saņēmis, lepnais ērzelis izslējās un lēca…
— Laid vaļā! Laid vaļā! — sauca Antonio, kas bija ieradies kopā ar zirgu īpašnieku.
Uzraugs nebija izlaidis pavadu no rokām un nogāzās zemē.
— Vai tu gribi viņu nogalēt? — Antonio kliedza. Galīgi satracināts, Baltkrēpis būtu spējīgs saplosīt ar
zobiem šos vīrus un samīdīt tos gabalu gabalos. Tam palaimējās pārraut virvi.