— Tu esi ķerts, Antonio! — zirgu īpašnieks ierēcās.
Ieķēries žogā, lai būtu kur atbalstīt stīvo kāju,
Antonio nokāpa no zirga. Viņš atvēra aploka vārtus.
— Tu esi ķerts!…
— Jūs laikam labāk gribētu, lai šis zirgs lauž sev sprandu… — vecais uzraugs sacīja. — Dzīvnieks vairs nav savā jēgā. Tas ir tikai laimes gadījums, ka viņam nav noticis kaut kas ļauns.
Baltkrēpis, pamanījis, ka izeja vaļā, kā bulta metās ārā no aploka. Divu soļu attālumā viņš paskrēja garām zirgu īpašniekam un aizjoņoja uz klajuma pusi. Zirgs pazuda pagriezienā, aiz kokiem putekļu mākonī.
— Skaista dieniņa! — zirgu īpašnieks lādējās.
— Tā varēja beigties vēl ļaunāk, — Antonio norūca caur zobiem.
— Ko tu tur murmini, vecais? …
— Neko, saimniek, neko.
— Nu tad nemuldi, — zirgu īpašnieks noteica. Un, pret uzraugiem pagriezies, piebilda: — Zirgus ievest staļļos. Rīt tiem būs jāveic tikpat daudz kā šodien un pat vairāk. Šoreiz, Antonio, mēs dabūsim lielo balto rokā. Daudz stūrgalvīgāki ir pieveikti. Kad viņš nāks manās rokās, tad ar laužņiem zobos un ar krietnu pāri piešu… Varbūt tu gribēsi to iejāt pirmais, Antonio?…
Un vīri laida smieklus vaļā.
Antonio un jaunais zirgu uzraugs, kuru Baltkrēpis gandrīz vai bija saminis, nakti pārlaida stallī.
Vakarā Antonio ierunājās:
— Ir jau viegli smieties par vecu vīru.
— Es taču par tevi nezobojos, Antonio…
— Tādēļ ka tev bija bail? Netaisnojies. Jaunības dienās arī man iznāca darīšanas ar tikpat lepnu zirgu kā šo balto. Nevaldāmu… To neviens nevarēja saķert. Zirgu īpašnieks te ir kungs. Bet es viņa vietā nu gan ar varēm neko neiesāktu.
— īpašnieks ir nežēlīgs, tu taču to zini, Antonio.
— Zinu… zinu, — Antonio nosacīja.
VI NODAĻA
kad sapņi kļūst īstenība
Nākamajā rītā, kā jau ik rītu, Folko piecēlies sasildīja kafiju. Tad, pirms vēl vecaistēvs nav pamodies, viņš ātri pārlaida slotu pāri klona grīdai.
Spalviņas sabozis, cīrulītis gulēja uz lielās, vara kalumiem rotātās lādes līdzās vecā drauga galvgalim.
— Tu jau augšā, Folko!…
— Saule ir lielā gabalā, vecotēv.
— Redzi nu, kļūstu vecs. Un kājas ar man lauž, tāpat kā Antonio. Šorīt tev atkal vajadzēs doties uz zveju bez manis. Tev pietiks ar mazo tīklu. Otrs ir saplīsis driskās. Vajadzēs lāpīt katru valdziņu.
— Kad Antonio dosies uz Arli, varbūt varētu palūgt, lai viņš nopērk jaunu, — Folko ieminējās.
— Jauns tīkls maksā dārgi, dēliņ. Nu, gan jau redzēsim.
— Kafija ir galdā. Vai mazulim ļaut pagulēt?
— Jā, ļauj vien.
— Es varbūt aizbraukšu tālāk par lielo purvu, — Folko sacīja.
— Pareizi, tur ir vairāk zivju. Bet tad jau tu uz brokastlaiku netiksi atpakaļ.
— Paņemšu ēdienu somā līdz, — Folko noteica.
— Labi… lai nu tev gadās krietns loms!
Folko uzmeta tīklus plecos un izgāja laukā no būdiņas. Laivā pa nakti atkal bija sakrājies diezgan daudz ūdens. Folko to izsmēla. Tad, atgrūdies no krasta, viņš sāka stumt laivu ar kārti.
Droši vien murdos, ko viņš vakar nebija izcēlis, būs salīdušas zivis. Un, ja lielā purva ūdeņos drusku laimēsies, tad divās stundās spainis būs pilns. Pēc tam Folko būs brīvs līdz vakaram. Un viņš piebrauks malā tur, kur stiepjas plašās ganības. Viņš dosies apciemot Baltkrēpi…
Zēns nevarēja ne iedomāties, ka sastaps draugu daudz tuvāk būdiņai.
Folko īrās klusi uz priekšu starp baltajiem ūdens ziediņiem, kādi klāj dīķu virsmu. Viņš priecājās par garo dienu, kas vēl bija priekšā.
Zēns nokļuva līdz dūņainajām saliņām. Apstājās tur,
lai izvilktu divus murdus, kas ņudzēja no zivīm. Kāds skaists baltvēderis zutis tik tikko neizspruka viņam no rokām. Par laimi, tas iekrita laivā un ielocījās dēlu spraugā.
Folko izlika murdus tālāk. Iroties pāri zilajam grāvim, viņš divreiz izmeta tīklu: abas reizes bagāti lomi…
Diena sākās labi.
Folko nogriezās ieslīpi no lielā, baltiem ziediņiem rotātā ūdens klajuma. Sīkās ziedlapiņas šķita kā izkaisītas sniega pārslas.
Aizlidoja kāds putns. Sekodams tam ar skatienu, Folko pēkšņi pamanīja slaidu, baltu stāvu, kas iezīmējās uz tumšā krūmu fona.
Baltkrēpis!…
Tas bija Baltkrēpis. Viņš atpūtās pēc vakardienas nogurdinošā skrējiena un pēc cīņas ar cilvēkiem. Droši vien viņš bija pārlaidis nakti šeit, biezokņa pavēnī, iebridis ūdenī līdz puslieliem. Viņa krēpes bija galīgi sajukušas. Biezais saru kušķis, kas tam krita uz pieres pār acīm, aizsedza pusi galvas.
Baltkrēpis juta kādu tuvojamies. Viņš pagrieza galvu uz Folko pusi. Laikam gan viņš pazina draugu, jo nemēģināja bēgt projām.
Piepeši zirgs pameta galvu atpakaļ, tā ka krēpes noplanda vien. Kājas saspringa, augums izslējās. Viņš bija lielisks!…
Zirgs nupat bija saklausījis tālumā kādu brienam ūdenī.
Un tūdaļ arī atskanēja kliedzieni:
— Tas ir viņš… šoreiz mēs to dabūsim rokā… Visi sekojiet man!…
Pierikšoja zirgu īpašnieks ar saviem vīriem. Ūdens šļakstījās zem uzraugu zirgu kājām, kad viņi ielenca Baltkrēpi.
Folko apturēja laivu. Viņš bija aculiecinieks šim skatam. Tas nevilkās ilgi.
Par lielu izbrīnu uzraugiem, mežonīgais ērzelis pat negrasījās bēgt. Ierunājās viņa dižciltīgās asinis.
Baltkrēpis pagriezās pret jātniekiem. Tie tūdaļ izveidoja loku un noņēma uz segliem kamolā saritinātos laso.
— Pie manis!… — iesaucās zirgu īpašnieks, kas arī bija sagatavojies mest virvi.