Tagad Folko domāja, ka vajadzētu iejādīt zirgu un doties kopā ar to garos izjājienos. Bet viņš vēl nekad nebija uzdrošinājies kāpt zirgam mugurā.
Kad brūce kājā bija sadzijusi, Folko noņēma pārsēju un piesēja zirgam pie paceles lapu slotiņu, ar ko aizdzīt mušas.
Nu jau drīz būs nedēļa, kopš Folko un Baltkrēpis draudzīgi vadīja kopā jaukas dienas, kad reiz rīta pusē mājās ieradās Antonio. Stāvēdams aplokā, Baltkrēpis ar līksmu zviedzienu atbildēja uz Frankī skanīgo sveicienu.
— Vai redzēji, Antonio? — skriedams saņemt draugu, sauca Folko.
Vecais uzraugs palaida vaļā pavadu. Pāri sētai abi zirgi sabāza purnus kopā.
— Antonio… vai tu redzēji Baltkrēpi?
— Nē, — paīgni atrūca Antonio. — Patiesi, es nekā neesmu redzējis.
Viņš nepiebilda, ka tas nebūt nav viņa pienākums visu apskatīt un pastāstīt zirgu īpašniekam par to, ko redzējis. Vispirms par to, ka tāds Kamargas zirgs, kas baidās cilvēku, tagad klausa mazam zēnam tā, it kā tie vienmēr būtu dzīvojuši kopā… Un tad par Folko, kuru zirgu īpašnieks bija nosaucis par mazo mežonēnu un kuru laime bija tā apveltījusi.
Jo šis nabaga zvejnieka zēns, novalkātās drānās stāvēdams saulē, izskatījās skaists, skaists kā princis, ar mirdzošām acīm un gaišiem smiekliem.
Laime bija padarījusi to lepnu.
Antonio nokāpa no zirga. Kādu bridi viņš pakavējās Eusebjo sabiedrībā. Tad devās tālāk un iegriezās purva ielokā.
Tieši tanī vakarā Folko nolēma izmēģināt to, ko līdz šim nebija uzdrošinājies: iejādīt Baltkrēpi un kopā ar to doties garā izjājienā.
Zēns izraudzījās mirkli, kad atradās aplokā viens ar zirgu. Tad viņš to maigi uzrunāja un noglaudīja ar delnu tam muguru.
Folko nebija pavadas. Viņš izlīdzēsies ar auklu. Sākumā Baltkrēpis bija tramīgs un pretojās, bet tad piekāpās un ļāva, lai viņam apsien ap purnu auklu.
Folko stāvēja zirgam pie pleca, abām rokām ieķēries tā krēpēs, tad palēcās un uzsēdās savam jājamzirgam uz krustiem, cenzdamies to darīt, cik viegli vien iespējams.
Pārsteigtais Baltkrēpis salēcās un pēkšņi pasitās sānis. Zirgs vairs nedzirdēja sava drauga balsi. Tas atkal bija kļuvis par savvaļas zirgu, kam asinis sāk trakot, ja viņu mēģina iejāt.
Velti Folko spieda ceļgalus zirgam sānos un ķērās krēpēs, Baltkrēpis, divreiz strauji palēcies kā jērs, nometa jātnieku zemē.
Sadauzītais Folko attapās, ka guļ ar seju zemē. Viņš piecēlās.
Baltkrēpis jau bija gabalā. Zēns redzēja to aizrikšojam pagriezienā aiz mazās priežu audzītes.
Skaistais sapnis bija beidzies!
Zēnam bija smagi ap sirdi. Ja viņš nebūtu pamanījis vecotēvu, kas brauca šurp uz krastmalu, viņam laikam nebūtu pieticis spēka savaldīties. Viņš būtu skaļi elsājis.
Bet vakarā, nolicies blakus aizmigušajam brālītim, Folko pavisam klusu atkārtoja:
— Viņš bija mans draugs. Viņš domāja, ka padarīšu viņam kaut ko ļaunu… Viņš ir prom, un tā ir mana vaina…
VIII NODAĻA Baltkrēpis ir pazudis
Pagāja divas garas nedēļas, taču Folko nelaimējās sastapt Baltkrēpi.
Tomēr katru dienu zēns laivā devās pārmeklēt purvāju.
Viņš piestāja malā tais vietās, kur skraidīja zirgu bars. Bet savvaļas zirgu baram pienākt kaut cik tuvāk bija grūti.
Tad kādu vakaru, kad Folko bija pabraucis garām lielajam purvam un īrās gar klajo piekrasti, viņš tālumā rietumu pusē ieraudzīja zirgus. Zēns piesēja laivu un izlēca krastā. Tad, līzdams pa pļavu un slēpdamies aiz ūdensaugu puduriem, viņš pienāca tiem tuvāk.
Šeit nebija neviena krūmiņa, aiz kura varētu paslēpties. Par laimi, klajumu šķērsoja sauss, zālēm aizaudzis grāvis. Zēns ielīda tur un rāpās uz priekšu pa grāvi..
Saule zeltīja zirgu gaišos augumus. Pēkšņi zirgi aizrikšoja, tad atkal pienāca tuvāk.
Baltkrēpis droši vien rikšoja sava bara priekšgalā. Folko, kas atšķirtu zirgu pat no ļoti liela tāluma, neredzēja sava drauga lepno stāvu.
Labi paslēpies grāvī, Folko ilgi vēroja zirgus. Tie šķita nemierīgi. Cits pie cita cieši piespiedušies, zirgi likās nojaušam briesmas. Tie ganījās, šur un tur noplūkdami pa zāles kušķim. Taču varēja manīt, ka tie ir nepacietīgi un mazākās trauksmes gadījumā gatavi bēgt.
Bara vadonis bija skaists ērzelis kuplām, melnām krēpēm, tik tumšām kā melnkoks. Galvu vējā augstu izslējis, viņš palika nekustīgi stāvam uz savām trauksmainajām kājām.
Tas nebija Baltkrēpis.
Tikko Folko pabāza galvu ārā no garās zāles, Kamargas zirgu bars aizbēga.
Turpmākajās dienās Folko vēl divas reizes pamanīja zirgu baru. Bet Baltkrēpis nerikšoja biedru vidū.
Viņš bija pazudis. Kas bija noticis ar skaisto bara vadoni?
Būtu labi, ja Folko varētu uzticēt savas bažas Antonio. Bet nu jau pagājis labs laika sprīdis, kopš vecais zirgu uzraugs nebija iegriezies viņu mājiņā.
Folko pārcilāja galvā simtiem domu, citu par citu neprātīgāku. It īpaši viena, ko zēns par katru cenu gribēja atvairīt, nedeva tam mieru: ja nu zirgu uzraugi sagūstījuši Baltkrēpi…
Beidzot kādu vakaru, nevarēdams vairs izturēt, Folko devās nevis, kā parasts, uz plašo klajumu, bet vadīja savu laivu uz uzbēruma pusi. Tur aiz priedulāja atradās zirgu īpašnieka māja, staļļi un zirgu parks.
Aplokā kāds jauns uzraugs mocīja zirgu. Nepieradinātais ērzelis izrādīja mežonīgu pretestību, mēģināja izraut jātniekam no rokām pavadu un spēra… Uzraugam krekls bija vienos sviedros, un viņš vairākas reizes gandrīz vai tika izsviests no segliem. Beidzot viņam izdevās savaldīt jājamo lopu, un viņš to jādīja aplokam apkārt pilnos rikšos, lai tas atpūšas. Tad jātnieks nolēca no zirga un pienāca pie žoga.
— Ā, tas esi tu, Folko… Tu nāc apraudzīt mūsu veco Antonio. Viņu piemeklējusi liksta. Patlaban viņš veseļojas. Nāc, manu zēn, es tevi aizvedīšu pie viņa…
Folko sekoja uzraugam.
Zēns atrada draugu guļam uz saliekamās gultas. Vecais vīrs izskatījās noguris, un viņa skatiens bija drudžains,
— Sveiks, dēliņ… es tevi gaidīju. Redzi nu, man jau drīz būs jāšķiras no zirgiem… Piesēdi…
Folko tuvojās gultai.
— Lēnām atkopjos, — vecais zirgu uzraugs stāstīja. — Man piesities nelāgs drudzis. Bet parunāsim par tevi.
Paraugies manī mazliet… Tu izskaties tāds satriekts. Kas tev kaiš? Vai mājās kaut kas noticis?
— Nē, — Folko atbildēja.
Antonio noglauda ar savu garo, kalsno roku Folko izpūrušo matu cekulu.
— Pastāsti, manu zēn… Kas tev nedod mieru?
— Baltkrēpis… — Folko čukstēja. — Baltkrēpis ir pazudis.
Un zēns uzticēja savas bažas vecajam zirgu uzraugam, kas, galvu grozīdams, klausījās viņā. Zēns pastāstīja, ka izpētījis visus purvus un vairākas reizes sastapis zirgu baru, kas pazaudējis savu vadoni.
— Es nojaušu, par ko tu domā, — Antonio sacīja. — Šo divu nedēļu laikā, kuras es te pavadu, saistīts pie gultas, zirgu īpašnieks licis sagūstīt pāris jaunu zirgu. Bet Baltkrēpis nav saķerts. To es zinātu. Tad jau uzraugi būtu par to runājuši.
— Vai tu esi par to pārliecināts, Antonio?
— Manu puisīt, nekad jau nevar būt gluži drošs ne par ko.
— Redzi nu, Antonio! Ja nu zirgu īpašnieks licis sagūstīt Baltkrēpi… Ja viņš to pārdevis…
— Viss ir iespējams. Taču, atklāti sakot, es nedomāju, ka tas tā būtu. Manuprāt, redzi, tavam Baltkrēpim ir trakas asinis. Un tas ir tādēļ, ka viņš, būdams vēl kumeļš, tika bargi piemeklēts. Tālab viņš izaicina citus zirgus. Viņš kaujas… Un tad viņš aiziet iztrakoties viens pats. Viņš nevar paciest citu zirgu sabiedrību. Viņš aizbēg. Skrien pakaļ vējam, kā mēdz teikt…