Folko klausījās, ko stāsta vecais zirgu uzraugs.
— Tādas ir manas domas, dēliņ. Gribi — tici, gribi — ne. Es domāju, ka tavs Baltkrēpis nav pazudis. Viņš slēpjas un drīz vien pārradīsies savā barā.
Folko tomēr nebija pārliecināts. Viņš joprojām baiļojās, vai tikai ar Baltkrēpi nav kaut kas ļauns atgadījies.
— Paklau, — Antonio sacīja. — Man ir kāds priekšlikums. Tad tev nebūs tik daudz par to jādomā… Nedēļas beigās es varēšu celties, un tad es tevi paņemšu līdz uz Arli.
— Uz Arli, Antonio!
— Nu protams, manu puisīt. Eusebjo būs ar mieru, par to es parūpēšos. Tur notiks svētki. Tu neko citu nezini kā tikai šos purvus. Tad tu redzēsi pilsētu, cirka
spēles, skriešanās sacīkstes, vēršu cīņas… Nu, tātad norunāts. Svētdien es aiziešu uz būdiņu un paņemšu tevi līdz. Vai esi ar mieru?
— Ai, protams, Antonio!
— Neraizējies. Vai skaidrs?
— Skaidrs, Antonio.
— Kāds dīvains puika tu esi! Tātad līdz svētdienai. Gaidi mani.
Taču, atgriežoties uz būdiņu purva malā, Folko vis nedomāja par svētkiem Arlē. Nē… Visas zēna domas kavējās pie Baltkrēpja, pie šī tramīgā drauga, kuru viņš baidījās pazaudēt uz visiem laikiem.
IX NODAĻA Svētki Arlē
Pienāca svētdiena. Kā solījies, Antonio agri no rīta apturēja zirgu pie būdiņas sliekšņa.
— Mēs nejāsim tūdaļ tieši uz svētku vietu, — vecais zirgu uzraugs sacīja. — Mēs jāsim nelielus ceļa gabalus. Vispirms vajag pabarot Frankī.
— Un pa ceļam tu apstāsies pie draugiem, — vecaistēvs noteica.
— Nu kā tad, Eusebjo.
— Es jau nu gan nekad vairs nenokļūšu līdz Arlei, — vecais zvejnieks nopūtās. — Vai tu atceries, Antonio, pēdējo reizi, kad mēs abi devāmies turp?
— Kā nu ne!
— Tu nebaidījies neviena pretinieka spēlēs un skriešanās sacīkstēs.
— Lai nu paliek, — Antonio viņu pārtrauca. — Tas laiks sen pagājis. Tagad es ņemu Folko līdzi. Tu zini, ka tavs puika būs drošās rokās. Es viņam parādīšu pilsētu.
— Laimīgu ceļu, Antonio!
Folko uzlēca zirgā uzraugam aiz muguras. Mazais brālītis noraudzījās, kā viņi aizjāj. Viņam bija smagi ap sirdi. Pirmo reizi vecākais brālis būs projām vairākas dienas, tas dosies līdz pasaules galam.
Kā jau Antonio bija noteicis, viņi jāja nelielus ceļa gabalus. Vakarā viņi atrada pajumti un naktsmājas pie zirgu uzraugiem. Veco Antonio visi pazina.
Zirgu uzraugiem arī vajadzēja doties uz Arli, un viņi rosīgi gatavojās lielajai svētku parādei. Bija jāparūpējas, lai vara rotājumi uz zirgu iejūgiem spīdētu. Tika spodrināti laužņi un laužņu važiņas. Kāpšļi un pieši mirdzēja kā sudrabs.
Vajadzēja arī paraudzīties staļļos. Visi jātnieki lepojās ar saviem jājamlopiem. Antonio, kā jau lietpratējs, atzinīgi novērtēja tos.
Nākamajā dienā viņi uzsāka ceļu cauri retām priežu audzītēm. No tālienes viņi reizumis pamanīja baru tumšu vēršu ar smailiem ragiem. Viņi jāja cauri plašām pļavām, kur auga vienīgi sīki ūdens augi.
Frankī jautri nesa savu jātnieku un Folko, kas, aizmugurē sēdēdams, kuļāja kājas un tērgāja ar veco draugu.
— Es netiku brīdinājis Džuzepi, — Antonio sacīja. — Gribu sagādāt viņam pārsteigumu.
Džuzepe dzīvoja zemā mājiņā Aries laukos akmeņainā nogāzē. Jau no tālienes Antonio ar pirkstu parādīja to zēnam. Mājiņa ar nobalsinātajām sienām skaidri izcēlās starp olīvkoku sudraboto zaļumu.
Džuzepe, ieraudzījis jātniekus uz šaurās taciņas, panācās tiem pretim uz terases, ko ieskāva akmeņu siena.
— Kāds pārsteigums, Antonio! Un kas ir šis mazais? Laikam kāds audzēknis… Kāds, kuram tu māci zirgus pazīt?
Visas šīs dienas, ko Folko pavadīja pie Džuzepes, abi vecie zirgu uzraugi dalījās atmiņās, un viņš citu neko nedzirdēja runājam kā vienīgi par zirgiem.
— Šogad mums būs skaisti svētki, Antonio, — Džuzepe apgalvoja. — Mazliet atpūtīsimies un tad dosimies uz pilsētu. Bet vispirms jāparūpējas par tavu zirgu. Nu, Folko, ved Frankī stallī!
Frankī priecīgi iezviedzās. Aiz durvīm tūdaļ viņam atbildēja kāda cita zirga balss.
— Tā ir Rita, — Džuzepe sacīja. — Jā, mana ķēve. To bija nolaupījuši čigāni. Tie nevarēja iedomāties, ka šī mājiņa, kas atrodas ceļa malā, ir senākā ķēves īpašnieka māja. Es ieraudzīju ķēvi. Neticēju pats savām acīm. Tā bija Rita. Es saucu…
— Un viņa tevi pazina pēc balss… — Antonio noteica.
— Tev tik to vajadzēja redzēt… Viņa gandrīz vai sarāva ilksis un atsaites. Iedomājies, viņi bija to iejūguši…
— Vai tu viņiem to atņēmi?
— Tūdaļ salasījās vesels bars ļaužu, — Džuzepe sacīja. — O! es vis gari nerunāju! Saproti, es atdabūju Ritu… Tad es sacīju šiem neliešiem, šiem zirgu zagļiem, lai viņi meklē karātavas citur. Viņi arī nelūdza, lai ļauj tiem palikt. Tā, te būs ko paknibināt Frankī, bet mēs iesim pie galda.
Folko noglāstīja Baltkrēpja māti. Zēns bija laimīgs, ka ķēve atkal atgriezusies pie sava vecā saimnieka.
* * *
Svētki zēnam bija īsts brīnums. Koši rotātajās ielās vējā plandījās sīki karodziņi.
— Ceļu… ceļu!…
Melnie vērši, kurus jātnieki tik tikko varēja savaldīt, ragus zemu nodūruši, izskrēja ielai cauri kā bultas. Putekļus saceldami, tie aizdrāzās uz arēnu pusi, kur vajadzēja notikt sacīkstēm.
Spožas saules apspīdēti, jātnieki drasēja savus iznesīgos, mazos zirdziņus; jājējiem aizmugurē sēdēja arlēzietes izrakstītās galvassegās, rotājušās kā madonnas.
Notika rotaļas, skriešanās pēc kokardēm.
Folko, mazais zvejnieku zēns no Kamargas purviem, bija pārsteigts par neredzēto skatu, par līksmo pūli, par velnišķīgi aizrautīgajām tautas dejām — farandolām, par mūziku, kas skaņi plūda no spožajiem vara instrumentiem… bet it īpaši par jātnieku apbrīnojamo veiklību.
— Lai svētki būtu pilnīgi, Antonio, — Džuzepe sacīja, — pēc pusdienām aizvedīsim tavu puiku uz cirku.
Cirka telts bija uzcelta uz liela laukuma. Vakarā pēc spēlēm parādes braucienā pa ielām ripoja pušķoti rati.
Folko nekad nebija bijis cirkā.
Sēdēdams starp Antonio un Džuzepi pēdējos amfiteātra solos, viņš, acis iepletis, skatījās apžilbinošo uzvedumu gaismas pielietajā arēnā.
Klauni, ziloņi, akrobāti, žonglieri…
Beidzot — zirgi!…
Kāds jātnieks, tērpies kā princis, demonstrēja augstākās klases vingrojumus. Viņš sēdēja milzīgā, melnā zirgā, daudz lielākā par tiem, kādus Folko bija redzējis zirgu baros.
Pēc tam sekoja kovboju spēles. Ādas tērpos, garos zābakos, kas sniedzās līdz vēderam, milzīgām platmalēm galvā — viņi dzinās pakaļ lieliskam, baltam ērzelim ar kuplām krēpēm.
Bez kādām zirgu lietām, vienīgi pats savā sniegbaltajā tērpā — šis savvaļas zirgs bēga no vajātājiem un vairījās no laso. Celiņa vidū, kur kovboji to ielenca, zirgs saslējās stāvus, gatavs cīnīties.
Tas bija gatavs cīnīties un izmest no segliem pretinieku, tāpat kā to bija darījis Baltkrēpis, kad tas lēca krūtīs zirgu īpašnieka ķēvei.
Folko apslāpēja kliedzienu. Un, žņaugdams Antonio roku, viņš drebošā balsī izdvesa: