— Antonio… vai tu redzēji?
— Tas nav iespējams! — norūca vecais zirgu uzraugs, arī pārsteigts par šo neparasto līdzību.
— Antonio… tas ir viņš! Tas ir Baltkrēpis!
— Nav vis, manu dēliņ… nav vis.
Arēnā norisinājās gūstīšanas rotaļa.
Pēdējo reizi iesvilpās laso. Brīnišķīgais, baltais zirgs ar sasaistītām priekškājām nogāzās zemē.
— Viņi to nobeigs, — Džuzepe īgņojās.
Bet arī cirka jātnieki prata valdīt zirgus. Viņi ātri atbrīvoja ērzeli no saitēm. Vienā lēcienā tas bija augšā. Zemi spārdīdams, tā ka zāģu skaidas lidoja pa gaisu, tas pazuda aiz sarkanā priekškara, kas aizsedza uzeju arēnā.
— Es tomēr gribētu pārliecināties, — Antonio klusiņām noteica.
Bija starpbrīdis. Soli kļuva tukši. Folko un viņa draugi devās ļaudīm līdz apskatīt zvērnīcu.
Zirgu staļļi atradās pašā telts viņā galā, kur rindojās sprosti.
— Nāciet man līdz, — Antonio teica.
Aiz lielā, melnā zirga varēja manīt ērzeļa balto stāvu, nu jau ērzelis sāka nomierināties.
Pukstošu sirdi Folko pienāca klāt.
Tas nebija Baltkrēpis.
Gluži līksms zēns to gribēja pateikt Antonio, bet tad pamanīja, ka draugs izskatās norūpējies. Antonio neizlaida no acīm trīs vīrus, kas aizrautīgi sarunājās dažu soļu atstatumā no baltkrēpainā zirga steliņa.
Vienam no tiem kājās bija iesarkani ādas zābaki un rokā pātaga, tas bija cirka direktors. Folko tūdaļ pazina abus pārējos — zirgu īpašnieku un jauno uzraugu, kas dresēja zirgu, kad Folko bija devies apciemot Antonio.
— Par ko gan šie vīri varētu runāt? — Antonio čukstēja. — Vai tagad sāks pārdot mūsu kamargiešus cirkiem?
Direktors un zirgu īpašnieks dedzīgi par kaut ko strīdējās un plātījās rokām. Zirgu īpašnieks piesauca jauno uzraugu par liecinieku. Tas norādīja ar roku uz zirgu, kas līdzinājās Baltkrēpim.
— Es te neko labu neparedzu, — Antonio norūca starp zobiem.
Bet Folko neievēroja drauga nelāgo omu. Viņam sirdī ielija kā balzams. Baltkrēpis joprojām brīvs skraidīja Kamargas purvos. Drīz vien viņi abi atkal sastapsies. Šoreiz viņi vairs nešķirsies.
Folko un Antonio vēl pakavējās divi dienas Džuzepes namiņā. Tad bija jādomā par došanos mājup.
— Kad tu būsi izlēmis šķirties no zirgu īpašnieka, tad atceries, ka mana māja tevi gaida, — Džuzepe sacīja.
— Pateicos, Džuzepe, — Antonio atbildēja. — Es nesaku — nē… Bet tu jau zini, ko nozīmē pamest zirgus!
— Tas ir smagi, Antonio. Es zinu… Laimīgu ceļu!
— Paldies!
Atceļā, tāpat kā dodoties projām, Frankī jau no tālienes sveica koku zaļumā paslēptos zirgu īpašnieka staļļus, pirms vēl bija tur nonācis.
Pēc pēdējās apstāšanās kādā mazā būdiņā Ronas krastā viņi visu rītu bija rikšojuši, līdz Folko atkal ieraudzīja pazīstamos plašos klajumus, vecos, izsusējušos grāvjus un krūmājiem apaugušās kāpas.
Arī Frankī zināja, ka atgriežas mājās. Ar skaļu zviedzienu viņš sveica kādu tālumā rikšojošu zirgu baru. Varbūt tas bija Baltkrēpja bars?
Beidzot vakarā abi jātnieki nokļuva pie niedrēm jumtās būdiņas. Uz durvju sliekšņa Eusebjo un mazais brālītis vareni māja viņiem pretim.
— Nu tik būs ko viņiem pastāstīt, — smaidīdams noteica Antonio. — Nakti es pārlaidīšu pie jums. Frankī ir pamatīgi noguris. Folko, tu pamet man salmu klēpi kādā stūri. Un, ja iedosi vēl segu, tad es dusēšu kā karalis.
Vakarā viņi ilgi nevarēja aiziet gulēt. It īpaši jau vecajam Antonio bija ko stāstīt.
Bet Folko, tagad atgriezies savos purvos, domāja tikai par to, ka laiva ir pieķēdēta tepat pie durvīm. Un rīt, vēlākais, parīt viņš atkal ņems kārti rokā. Viņš brauks meklēt Baltkrēpi, kas varbūt būs atradis savu baru.
X NODAĻA Zirgu īpašnieks
Pēc dažām dienām zirgu īpašnieks bija sapulcinājis savā mājā visus uzraugus. Pusdienas gāja uz beigām. Šovakar Antonio atradīs izskaidrojumu tam, ko viņš gribēja atklāt kopš tā vakara cirkā.
Vecais uzraugs dabūja zināt, kāds iemesls bija strīdam starp zirgu īpašnieku un trupas direktoru.
Antonio bija pareizi sapratis, ka runa ir par kādu tirgošanos.
Zirgu īpašnieks un cirka direktors bija vienojušies.
— Viņš grib, lai es viņam pārdotu vienu savvaļas kamargieti, — īpašnieks klāstīja. — Man nav nekas pretim, ja tikai viņš labi samaksā.
Antonio klusībā nodomāja, ka zirgi galu galā nemaz nav tik nelaimīgi cirkos, viņi tur ir labi apkopti un nosukāti tā, ka spīd vien…
— Vai ne, Antonio?
— Skaidrs, saimniek…
— Šis vīrs grib tādu ugunīgu zirgu. Viņš vēlas papildināt to numuru, kur zirgs tiek saķerts ar laso. Viņš uzskata mūsu Kamargas zirgus par mūļiem! Nu viņš redzēs…
Zirgu īpašnieks skaļi iesmējās.
— Man ir kāds nodoms, — viņš piebilda. — Vai varat uzminēt, puiši? Nē?… Bet tu, Antonio? Tu arī nenojaut! Nu, tad es jums pateikšu.
Zirgu īpašnieks vilcinājās. Viņš piebāza pīpi, aizdedzināja to un ievilka no tās krietnu dūmu. Tad, arvien vēl ļauni smiedamies, piebilda:
— Jā… Un varat ticēt, ka cirka vīrs dabūs solīto. Zirgu, ko es viņam taupu, viņš varēs vienmēr savaldīt, pirms to laidīs arēnā… Ā, šis kungs vēlas ugunīgu zirgu!
Šoreiz Antonio un zirgu uzraugi bija nojautuši sava saimnieka nodomu.
— Ko jūs tā nodūrāt degunus šķīvjos? Varbūt tev, Antonio, ir kas sakāms?… Nē? Nu tad uzklausiet mani uzmanīgi. Zirgs, kuru es domāju pārdot šim klientam, ir tas pretīgais lops, kas mani izmeta no segliem. Lielais baltais!
— Tas jau vēl jānoķer, — kādam uzraugam paspruka.
— Tas tiks darīts, — cieti atcirta zirgu īpašnieks. — Vēl trakākus esam savaldījuši.
Vīri ap galdu klusēja.
— Man arī šķiet, ka, krietni pacenšoties, mēs tiksim ar zirgu galā, — mazliet dreboši ieskanējās Antonio balss. — Bet kā tad būs ar zēnu… ar Folko.
— Ā, ar tavu mazo mežonēnu! — zirgu īpašnieks ņirgājās. — Kāda viņam šeit daļa?
— Šis zirgs pieder viņam, saimniek… Jūs to viņam atdevāt.
— Atdevu! — zirgu īpašnieks skaļi iesaucās. — Goda vārds, tu esi ķerts, Antonio. Atdevu!… Dusmās es tikai tā kaut ko izmetu. Bet pat puika, vai tu saproti, pat šis puika to droši vien nebūs ņēmis nopietni.
— Jūs nepazīstat Folko, — vecais zirgu uzraugs iebilda. — Viņam Baltkrēpis…
— Ā, viņš to sauc par Baltkrēpi, — veco vīru pārtrauca zirgu īpašnieks.
— Jā. Baltkrēpis ir viņa zirgs. Kad jūs šo ērzeli sūtījāt pie visiem velniem, jūs to atdevāt mazajam zēnam.
— Diezgan! Kas šeit ir noteicējs?
— Uzklausiet mani, — Antonio sacīja. — Es runāju nopietni. Jūs neesat ļauns cilvēks…
— Pietiek, Antonio! Es jau teicu. Sākot ar rītdienu, mēs dosimies to meklēt. Visi zirgos no agra rīta. Ejiet! Ar labu nakti!
Zirgu īpašnieks piecēlās no galda un, durvis aizcirzdams, izgāja ārā. Palikuši vieni, vīri klusēdami saskatījās.
Dziļi satriekts, Antonio gāja uz staļļiem. Viņa guļvieta bija blakus Frankī salmos. Viņš izstiepās līdzās savam zirgam. Šis vecais, uzticamais biedrs pastiepa kaklu un sniedzās ar purnu pretim rokai, kas to katru vakaru glāstīja.
— Manu nabaga Frankī, mēs abi vairs nederam darbam.
Antonio domāja par tām lielajām sāpēm, kādas sagaida viņa draugu Folko. Viņš dalījās šais sāpēs. Viņam sirdī krājās niknums par to, ka viņš ir vecs un viņam nav drosmes pretoties zirgu īpašniekam un skaļi pateikt acīs savas domas.