— Tagad klajumā! Nu tikai jāgaida, līdz viņš iznāk laukā! — zirgu īpašnieks sauca.
Jātnieki ielēca seglos, gatavi doties Baltkrēpja medībās.
Šo kliedzienu satraukts, Folko pamanīja dūmus, kas kāpa augšup no purva. Viņš ieraudzīja uzraugus zirgos un pašu īpašnieku, kas skaļi izkliedza pavēles.
Un tūdaļ zēns visu saprata… Šie vīri gribēja sagūstīt zirgu! Un Folko no tālienes redzēja, kā šis zirgs palecas, lai izkļūtu no liesmu loka, un tad, izmisīgi zviedzot, atkal pazūd zālē.
Tas bija Baltkrēpis.
Baltkrēpis domāja, ka šai krūmu un meldru biezoknī ir atradis patvērumu un tur to nebūs iespējams izsekot.
Zirgu īpašnieks gribēja viņam pierādīt, ka cilvēki arvien ir stiprākie. Uzraugiem atlika vienīgi gaidīt, līdz zirgs iznāks laukā. Viņi bija pārliecināti, ka kumeļš drīz vien parādīsies, — tiklīdz dūmi sāks to smacēt. Bet Baltkrēpis nebēga vis, tieši otrādi, viņš devās arvien dziļāk purvā.
Folko izlēca no laivas. Aizelsies viņš skrēja uz liesmu pusi. Dubļi šķīda visapkārt. Zēnam paslīdēja kāja, viņš nokrita zemē un, dubļiem notraipījies, atkal piecēlās.
Uzraugi vēl nebija viņu pamanījuši. Izbijušies tie raudzījās, kā uguns, par kuru tie vairs nebija valdnieki, tagad izspēlē ļaunu joku.
Vīri netika ņēmuši vērā vēju… Viņi nebija paredzējuši šo milzu ugunsgrēku, šo trakojošo uguni, kas ātri vien ieskāva purvu no visām pusēm. Uguns skrēja pa zemi, laizīja meldrus un pēkšņi izšāvās kā garas, sārtas lāpas, kuru liesmas locījās vējā.
Uzraugi taču nemetīsies ar zirgiem cauri šai uguns jūrai! Uguns lokā ieskauts, sagūstītais zirgs draudēja aiziet bojā.
Zirgu īpašnieks, protams, to nebija gribējis. Nekas vairs nevarēja glābt vislepnāko viņa bara zirgu.
Tāpat kā uzraugi, arī Folko tūdaļ bija aptvēris, kādas briesmas draud zirgam. Zēns skrēja. Viņš šķērsoja visu plašo ūdens klajumu, un viņam prātā bija viena vienīga doma — jāglābj Baltkrēpis.
Folko pieskrēja tieši pie liesmu aizsprosta. Kā lai tiek tam cauri?
Zēns metās ūdenī guļus un uz vēdera līda starp degošajiem meldru puduriem, taustīdamies šaurajā, dubļainajā ejā. Apsvilušiem matiem, apdegušām rokām viņam tomēr izdevās izkļūt cauri uguns žogam. Tad viņš ieskrēja meldrājā, izmisīgi saukdams:
— Baltkrēpi!
Ilgs, žēlabains sauciens sekoja par atbildi.
Trīs soļu attālumā nevarēja neko saskatīt, un smacējošo dūmu mākonī uguns pieņēmās plašumā.
Šai sārtajā tumsā Folko ar piepūli virzījās uz to pusi, no kuras bija atskanējis zirga zviedziens, un beidzot ieraudzīja liesmu apņemto Baltkrēpi. Mīdīdams meldrus, izbiedētais zirgs griezās kā vilciņš. Smacējošajos dūmos satrakotais Baltkrēpis neko nevarēja saskatīt un nezināja, kurp doties.
Folko pienāca viņam klāt. Arī lepnais zirgs droši vien bija sajutis, ka vienīgo glābiņu tam var sniegt šis sīkais cilvēka bērns, kas, vēlēdamies viņu izglābt, bija meties cauri liesmojošajam purvam.
Zirgs viss drebēja. Viņš ļāva, lai zēns apliek tam roku ap kaklu un ieķeras krēpēs.
Vienā lēcienā Folko bija zirgam mugurā.
Tas gan vēl gluži instinktīvi parāvās sānis. Tomēr nemēģināja nosviest jauno jātnieku zemē.
— Nu, uz priekšu!
Folko iespieda Baltkrēpim sānos kailos papēžus.
— Ej, Baltkrēpīt, ej…
Kā Folko, tā zirgs smaka dūmos nost. Zirgs palēcās, lai tiktu pāri degošajam laukumam. Liesmas no visām pusēm ieskāva purvu.
Baltkrēpis divas reizes izslējās pakaļkājās pret liesmu sienu. Divas reizes, čukstēdams zirgam kaut ko ausī un glaudīdams to, Folko piespieda to atgriezties pie sārtā aizsprosta.
Beidzot, paklausot šī bezbailīgā zēna mudinājumiem, Baltkrēpis pārvarēja šķērsli, tikai mazliet apsvilinājis krēpes.
Pārsteigtais zirgu īpašnieks un uzraugi redzēja iznākam no liesmām gluži melnu nokvēpušu zēnu, kas, pieplacis zirgam pie kakla, dzina to, cik spēka, uz priekšu.
— Jūs redzat, viņš pratis saķert zirgu, ko jūs viņam atdevāt! — sauca Antonio, kas nupat bija piebiedrojies uzraugu baram. — Viņš to pratis saķert pat ugunī!
Nabaga vecais Antonio! Vai tiešām viņš ticēja, ka zirgu īpašnieks, redzēdams mazā zvejnieku zēna drosmi, turēs savu solījumu? Nē, viņš nepazina zirgu saimnieku.
— Klau! Nogrieziet viņam ceļu! — īpašnieks kliedza. — Viņi tālu netiks.
Tā bija pirmā reize, kad Folko sēdēja savam skaistajam zirgam mugurā. Baltkrēpis joņoja kā vējš. Bet kāpu nogāzē kājas stiga smiltīs, un zirgs bija spiests palēnināt gaitu.
Zirgu uzraugi, kas bija metušies viņus gūstīt, jau tuvojās. Folko skaidri dzirdēja viņu skaļās balsis.
— Uz priekšu, Baltkrēpīt, uz priekšu!
Zirgs auļoja, cik spēja. Taču nepiedzīvojušais jātnieks traucēja viņu šai straujajā skrējienā. Velti Folko ķērās krēpēs, viņš slīdēja atpakaļ zirgam uz krustiem. Vairākas reizes viņš gandrīz vai nokrita zemē.
Neprātīgs skrējiens… Kāpu ieplakās Baltkrēpis atkal aizsteidzās visiem priekšā. Instinktīvi viņš cenl.is nokļūt purvāja malā. Bet šo pāreju aizsargāja uzraugi.
Folko dzirdēja sava zirga sēcošo elpu, tas pamazam zaudēja spēkus.
— Gan mēs viņu dabūsim rokā! — zirgu īpašnieks sauca.
Baltkrēpis joņoja pa nogāzi lejup. Viņam paslīdēja kāja, tomēr viņš noturējās ar visām četrām un, nokļuvis uz šaurās cietzemes strēmeles, atkal sāka rikšot straujāk.
Kailās kājas cieši piespiedis Baltkrēpim pie sāniem, aizelsies un no ātruma apreibis, Folko ļāva, lai zirgs viņu nes. Mazais zvejnieka zēns gandrīz aizmirsa, ka viņam nopakaļ dzenas cilvēki un ka viņš tiek vajāts.
Kad tuvojās kāds jātnieks, Baltkrēpis pats prata veikli izlocīties. Viņu vadīja savvaļas zirga nemaldīgais instinkts — izmukt no tiem, kas grib viņu saķert.
— Nu, Baltkrēpi!
Aiz šī šaurā zemes sēkļa pletās purvs. Tur bija glābiņš.
Traukdamies kā bulta, Baltkrēpis skāra vienu no uzraugiem, kas iznira no kāpas aizmugures. Priekšā ceļš bija brīvs.
Pēkšņi, tieši tad, kad Baltkrēpis, saņēmis spēkus, grasījās pārlēkt pāri platam grāvim, viņam pretim parādījās kāds cits jātnieks…
Antonio Frankī mugurā…
Vecais uzraugs pagrieza savu zirgu, lai ceļš būtu brīvs.
— Folko!…
Antonio būtu palaidis zēnu garām. Bet Folko droši vien nedzirdēja pazīstamo balsi, jo to noslāpēja stieptais Baltkrēpja zviedziens. Zēns gandrīz nokrita no zirga. Ceļgalus saliecis, zirgs pēkšņi strauji apstājās grāvja priekšā. Tad, apsviedies apkārt, *tas atsāka rikšot.
Šoreiz cīņa vairs nebija vienāda. Baltkrēpis drīz vien būtu galīgi bez elpas. Kājām stiegot kāpu smiltīs, viņa rikši vairs nebija tik veikli.
Pēc zirgu īpašnieka sauciena pieaulekšoja uzraugi, lai ielenktu ērzeli, kam mugurā, krēpēs ieķēries, sēdēja šis mazais cilvēka bērns. Zirgu īpašnieks pēkšņi iznira no kādas ieplakas starp smilšu pauguriem. Spiezdams ķēvei piešus sānos, viņš dzina to uz priekšu, kaut arī smiltis, ko sacēla Baltkrēpja kājas, lopiņam bira acīs.
Vīri sekoja saimniekam.
Palicis tālu aizmugurē, Antonio ar visiem spēkiem centās tos panākt.
Viņam — Antonio gan bija bail, toties zirgu īpašnieks un viņa vīri, droši par savu uzvaru, jau priecājās.
Šim mežonīgajam zirgam, kas, sava instinkta vadīts, bija mēģinājis bēgt uz purva pusi, izejas vairs nebija.
Tagad zirgs un zēns devās tieši uz Ronu. Viņiem taču vajadzēja apstāties pie šīs nepārvaramās straumes! Un tad viņi būs rokā…