Zēnam palika tik vien laika, lai viņš sasniegtu māju, pirms galīgi satumsa nakts.
Folko ņēma kājas pār pleciem un aizskrēja līdz krastam. Viņš ielēca laivā un iedūra kārti dūņās. Tad spēcīgiem grūdieniem zēns stūma laivu uz mājām.
* * *
Folko nevarēja nojaust, ka divi cilvēki no tālienes viņu vēro. Rūpīgi paslēpušies biezoknī, tie nogaidīja, līdz Folko attālinās.
Tie bija divi čigāni, zirgu zagļi.
Folko laiva pabrauca tiem garām dažu metru attālumā.
— Vai tu esi pārliecināts, ka viņš mūs neredzēja? — klusu sacīja jaunākais, kuram ausīs bija zelta gredzentiņi.
— Tu bīsties no visa, pat no tāda žeņķa, — norūca vecākais, kam bija tumša, iedegusi seja un gluži sirmi mati.
— Bet ja nu tas ir kāds zēns no zirgu uzraugu mītnes!…
— Nē, — vecais noteica. — Viņu māja atrodas vairāk nekā jūdzi no šejienes. Mēs esam pašā purvājā. Es labi pazīstu apvidu. Es jau šeit esmu bijis pirms gada… Tu redzēji, Pedro. Mums ir laimējies. Ķēve nav bailīga. Viņa ļāva, lai puika pienāk tai klāt.
— Varbūt viņa pazīst zēnu.
— Nē, — vecais noliedza.
— Tad jau šī ķēve ir iejāta.
— Skaidrs, Pedro.
— Visgrūtāk būs tikt vaļā no kumeļa, — noteica čigāns ar gredzentiņiem ausīs.
— Ar kumeļu, Pedro, es tikšu galā, — vecais ņirgājās. — Esmu radis to darīt. Sagatavo slīdošo mezglu un padod man virvi! Vai tu zini, kā tas darāms?
— Jā. Bet, rau… paskaties! Liekas, dzīvnieks kļūst tramīgs. Ķēve osta gaisu. Vai viņa būtu mūs pamanījusi?…
— Nebaidies, Pedro. Mēs esam aizvējā. Vējš pūš uz purva pusi. Drīz uznāks nakts. Ķēve gribēs pievienoties savam ganāmpulkam. Nezaudēsim laiku.
— Es apiešu krūmājam apkārt, — jaunākais sacīja.
— Jā. Tu ej klāt no klajuma puses. Paslēpies, lai vari aizšķērsot ķēvei ceļu. Bet es aizrāpšos līdz tam koku pudurim. Vai redzi… Nu, saprati? Gaidi mani šeit. Bet es sabaidīšu ķēvi. Viņa izbīsies. Ar kumeļu es tikšu galā, pirms māte ieraudzīs, ka tas vairs nevar viņu panākt. Apmet slīdošo mezglu ap tās priekškāju. Ķēve apvelsies… Un tad tā mums būs rokā. Nu ej, Pedro… Tagad zeņķis ir jau tālu.
II NODAĻA Nolaupīšana
Nē, Folko neatradās tālu. Viņš bija iestidzis nejaukajā iebrauktuvē starp dūņainajām salām.
Lai nezaudētu laiku, zēns izlēca krastā. Kailām kājām viņš brida pa piekrastes dūņām un ar virvi vilka laivu sev līdz. Viņš bija viss vienos sviedros.
Beidzot ūdens sāka laivu labāk nest. Tā slīdēja. Folko atkal paņēma kārti. Un tad no klajuma puses viņš izdzirda troksni, it kā tur kāds cīnītos, un apslāpētus zirgu zagļu lāstus. Un visupēc garu, mežonīgu zviedzienu…
Vienā lēcienā Folko bija ārā no laivas. Ar abām rokām viņš steidzīgi šķīra krūmus, saskrambādams seju pret asajiem ērkšķiem.
Pāri nebeidzamajam, tukšajam klajumam pēdējie saulrieta stari klāja liegu, zeltainu miglas plīvuru.
Sārtu saules atspīdumu acīs Folko vienīgais no tālienes redzēja lielās, baltās ķēves izmisīgo cīņu.
Ķēve pazina cilvēkus. Viņi tai nekad nekā ļauna nebija nodarījuši. Ķēve bija ļāvusi pienākt klāt zirgu zagļiem čigāniem. Un pēkšņi tā ieraudzīja, ka cilvēks, kas lien šurp, metas virsū tās mazulim, nogāž to zemē un abi vārtās zālē.
Un tieši tad Folko izdzirda mātes ilgo, žēlabaino kliedzienu, kad tā metās palīgā mazajam.
Gaisā nosvilpa laso. Slīdošais mezgls aptinās ap kāju ķēvei, kura laidās pilnos rikšos.
Bet kur atradās Baltkrēpis?… Vai viņš bija aizbēdzis? Vai viņam izdevās aizmukt?…
Koku pudura tuvumā ķēves kāju saceltajā putekļu mākonī Folko nevarēja labi saskatīt abus tumšos stāvus. Skriedami apkārt trakojošai ķēvei, vīri plātīja rokas.
Satraukts par redzēto, Folko stāvēja kā pienaglots. Viņš būtu gribējis skriet, kliegt, saukt palīgā. Taču viņš bija tikai staignajā purvājā nomaldījies bezpalīdzīgs zēns. Kailām kājām, izmirkušās drēbēs viņš viss drebēja.
Folko varēja vienīgi noraudzīties ar niknumu sirdī un nespēja neko uzsākt… neko!
Bet pēkšņi maza cerības dzirkstelīte viesa viņa sirdī prieku.
«Viņa izbēgs,» Folko nodomāja.
Lepnais dzīvnieks bija satrakots. Ķēvi vēl aizvien turēja ciet slīdošais mezgls, kas bija nobrāzis tai kāju, divas reizes tā pakrita, valstījās zemē un spārdījās ar visām četrām. Ar spēcīgiem gurnu vēzieniem ķēve abas reizes atkal pielēca kājās.
Čigāns, kas joprojām turēja virvi rokās, velti mēģināja lopu pievilkt pie nelielā koka un to savaldīt.
Ķēve uzbruka. Tā bija saslējusies pakaļkājās un, krēpēm plandot vējā, atkal nolaidās uz priekškājām, kārpīja zemi un, draudoši pavērusi muti, metās virsū uzbrucējiem, grasīdamās tos saplosīt zobiem.
Varēja sadzirdēt vienīgi ķēves gārdzošo elpu un krūtīs apslāpēto zviedzienu.
Galvu noliekusi, tā ar negaidītu triecienu nogāza vienu vīru zemē. Ķēve grasījās mesties tam virsū. Čigāns paguva laikus piecelties. Bet ķēve ieķērās viņa svārkos un saplosīja tos driskās.
Negaidīts spēriens!… Kliedziens!…
Tagad atmuguriski nolidoja zemē jaunākais, otrs čigāns, kas turēja rokā laso.
— Riebīgā maita!…
Folko redzēja, ka vīrs ar pūlēm pieceļas, rokas pie vēdera piespiedis. Laso viņš bija izlaidis no rokām. Ķēve nu bija brīva!
Ķēve instinktīvi sajuta, ka to vairs netur valgs, un trakos rikšos metās prom. Bailes aizdzina to līdz pašam klajuma galam, un tur ļoti tālu tumsā uz tās zviedzieniem atsaucās bara ērzeļi.
Ķēve ar visu virvi bija izbēgusi no zirgu zagļiem.
Čigāns paguva laikus piecelties.
Abi vīri vēl nebija paguvuši mesties tai pakaļ, kad Folko, kuram sirds vai draudēja no krūtīm izlēkt un kurš jau domāja, ka ķēve ir glābta, ieraudzīja dzīvnieku strauji metamies atpakaļ un nogāžam zemē vīru, kas ķērās tai pie galvas. Ķēve skrējienā apstājās un, izstiepusi kaklu, ošņāja gaisu. Viņa bija atgriezusies, lai meklētu kumeļu. Bet kādēļ Baltkrēpis nesauca māti? Vai viņš bija ievainots?…
Beidzot ķēve izdzirda kumeļa žēlo aicinājumu. Tā metās turp…
Par vēlu! Abi vīri jau bija uzmetuši tai virsū virvi. Ķēve nespēja tos abus noraut zemē.
Šoreiz dzīvnieks bija pieveikts.
Skriedams uz koku puduri, viens no čigāniem veicīgi apmeta ap koka zaru laso un cieši to nostiprināja.
Tagad ķēve varēja lauzties, cik grib. Viņa bija sagūstīta.
Lepnais dzīvnieks bija cīnījies līdz galam. Nu tā spēki bija izsmelti.
Vairs nevarēja saredzēt gandrīz neko. Pie apvāršņa izdzisa pēdējā sārtā svītra.
Biezajā miglā Folko saskatīja vienīgi neskaidrus siluetus. Viņš neredzēja, kā čigāni aiz virves pamazām velk uz birzīti putām klāto ķēvi. Birzītē, vairoties no spērieniem un kodieniem, viņiem beidzot izdevās aplikt ķēvei ap purnu otru slīdošo mezglu. Viņi atbrīvoja lopa ievainoto kāju. Nu viņi varēja vest to prom.
Folko ar skatienu sekoja bariņam, kas attālinājās: pamazām pelēkajā miglā izgaisa divi tumši, slaidi stāvi un lielā, gaišā ķēve.
Tad Folko kā neprātīgs metās uz tumšo laukumiņu — nelielo koku puduri klajuma vidū.
Baltkrēpis nebija varējis aizbēgt. Viņš nebija sekojis mātei. Tad jau Folko būtu to redzējis. Zēnam bija jāmeklē kumeļš tur krūmos. Ko čigāni tam bija izdarījuši, lai tiktu no tā vaļā?…