Ceļu aizšķērsoja kāda peļķe. Bet Folko metās skriešus. Līdz potītēm ūdenī grimdams, šķiezdams dubļainas šļakatas, viņš tikai mazliet palēnināja gaitu.
Tagad jau bija tumšs. Migla, kas kļuva aizvien biezāka, izdzēsa visu, šķita, ka sīkie koki bēg projām.
Gurdām kājām Folko nonāca līdz pirmajiem brikšņiem. Mirkli viņš apstājās, lai atņemtu elpu.
Zēns klausījās. Ne trokšņa… Tikai paša sirds sitās krūtīs. Tad viņš sauca:
— Baltkrēpīt!…
Krūmos aizžvīkstēja kāds nakts putns. Pēc tam atkal klusums…
— Baltkrēpīt!…
Šoreiz zēnam šķita, ka tas dzird vieglu, žēlabainu nopūtu. Viņš skrēja uz to pusi, kājas aizķērās aiz kāda ērkšķu krūma, zēns paklupa, tad atkal piecēlās.
Viņš bija pareizi saklausījis. Kumeļš atradās tur. Folko to ieraudzīja guļam biezajos brikšņos ār nelielu auklu sasaistītām kājām.
Kumeļa tumšā mute bija savilkta ne vien sāpēs, bet it īpaši niknumā un dusmās. Dzīvnieks bija gandrīz bez elpas.
— Tas esmu es, Folko… Tavs draugs.
Zēns panācās tuvāk.
Kumeļš pagrieza galvu uz viņa pusi. Baltā spalva tam bija notraipīta netīrumiem. Cīnoties Baltkrēpis bija ievainojis nāsis uz ērkšķiem. Viņš bija galīgi noguris, taču joprojām tramīgs. Kumeļa lielajās acīs vienlaikus varēja vērot bailes un dusmas.
— Baltkrēpīt… nebaidies no manis…
Kumeļš, šķiet, kļuva rāmāks. Šī balss viņu saistīja.
Aizritēja mirklis.
Baltkrēpis likās nomierinājies.
Taču tas vairs nebija nevainīgais, mazais zirgs, kurš ļāva sevi glaudīt, kura skatiens bija krustojies purvāja ūdeņu spogulī ar zēna jauko smaidu.
Cilvēki, ko kumeļš līdz šim nekad nebija redzējis, bija ļauni apgājušies ar viņu, pusdzīvu sasaistījuši ar virvēm. Tagad tas atkal bija mazs dzīvnieks, kas pēkšņi atguvis savu mežonīgo instinktu.
Folko pastiepa roku, lai atbrīvotu draugu, taču pēkšņi parāva to atpakaļ. Baltkrēpis ar zobiem gandrīz bija saplosījis roku.
— Es tev nedarīšu nekā ļauna… tu labi zini!
Taču kumeļš baidījās. Viņa skaistās, baltās krūtis smagi cilājās. Folko negribēja aizskart kumeļu, viņš vienīgi runāja ar to.
— Rāmi, rāmi… Baltkrēpīt…
Folko pietupās dažus soļus atstatu no drauga. Viņš to uzlūkoja. Kad lielās dusmas būs pāri, Baltkrēpis ļaus atraisīt valgus. Bet šobrīd abas tumšās, zibošās acis šķita sakām: «Neaiztiec mani!…»
Šim mazajam Kamargas iemītniekam jau bija ļoti drošs instinkts. Čigānu apsietā virve bija viņa pirmie pinekļi.
Baltkrēpis nevairījās zēna. Kumeļš bija pieradis pie viņa smakas un balss. Bet, lai tiktu vaļā no savām saitēm, kumeļam nebija vajadzīga zēna palīdzība.
— Tev jau ir lieli zobi, — Folko smiedamies sacīja, — un tu proti likt tos lietā…
Baltkrēpis pacietīgi grauza virvi, plosīja to driskās un laizīja notirpušās kājas. Pēc tam viņš pameta skatienu uz Folko pusi… Tad atkal sāka košļāt kaņepāju virvi.
Beidzot tā atrisa.
Baltkrēpis vienā lēcienā izslējās kājās. Arī Folko bija piecēlies. Kumeļa galva sniedzās zēnam līdz plecam.
Zēns labi saprata, ka tieši šis brīdis ir viņu īstā sastapšanās, viņu draudzības sākums.
Kumeļš tagad atradās viens pats purvāja vidū, bez mātes. Bailes kļūt pamestam lika viņam nodrebēt un aptumšoja viņa skatienu.
Nakts bija melna. Debesīs nevienas zvaigznes.
— Baltkrēpi!
Vai mazais, skaistais zirgs viņam sekos?
— Nāc, nāc…
Kumeļš ostīja gaisu tāpat, kā to bija darījusi viņa māte.
Folko paspēra dažus soļus, it kā grasīdamies iet prom.
— Nāc, Baltkrēpīt… nāc man līdz…
Ai, kāds prieks!… Nedrošiem soļiem, bikli mazais zirdziņš sekoja Folko. Viņš vairs nebaidījās.
Zēns soļojo atmuguriski, maigi aicinādams draugu. Viņi nonāca pie koku pudura, kur bija risinājusies cīņa.
Pēkšņi Baltkrēpis apstājās. Viņš pastiepa kaklu, pagrieza galvu pa labi, pa kreisi un palika nekustīgi stāvam, pavērsis purvājam muguru.
Bet tad piepeši tas metās skriešus. Trīs slaidi lēcieni, un kumeļš bija prom.
Kā lai to aiztur?…
Lieliskais kumeļš vairs nevarēja sadzirdēt zēna izmisušo saucienu. Vējā ieplētis nāsis, mazais, mežonīgais zirgs, cik spēka, auļoja pa pēdām zirgu zagļiem, kas bija aizveduši viņa māti.
Sīkais, gaišais punkts izgaisa tumsā…
Folko paliek viens klajuma vidū, kur visapkārt Kamargas purvāja meldros šalko vējš.
Smagu sirdi zēns atgriežas pie savas laivas.
Mājās droši vien uztraucas par viņa ilgo prombūtni. Vectēvs Eusebjo un mazais brālītis noteikti nepacietīgi gaida viņu.
Aši… aši!…
Folko skrien, ko kājas nes. Viņš ielec laivā. Stumjas ar kārti, cik spēka.
Ūdens ceļa pagriezienā krietni tālu viņš jau redz nakts tumsā mirgojam sīku gaismiņu.
Vai, atgriezies mājās, viņš pastāstīs par šo neticamo piedzīvojumu, kāds tam šovakar gadījies?
III NODAĻA Vecais zirgu uzraugs Antonio
Folko par notikušo pastāstīs mazajam brālītim tikai pēc vakariņām, kad svece būs izdzēsta un kad viņi abi gulēs blakus zem segas.
Folko pastāstīs par savu piedzīvojumu arī Antonio. Antonio ir viņa draugs, Folko bieži tiekas ar šo veco zirgu uzraugu, kas jau nokalpojis savu laiku. Zirgu īpašnieks viņam vēl dod darbu. Antonio guļ stallī salmos pie zirgiem. Bet viņš tur jūtas laimīgs.
Tikai vienu vienīgu reizi Folko bija aizgājis līdz skaistajai majai, kura dzīvo pats īpašnieks, savvaļas zirgu saimnieks.
Kad Antonio dodas apraudzīt zirgu barus, viņš bieži vien izmet līkumu un uz mirklīti ienāk patērzēt ar savu veco draugu Eusebjo.
Jau pagājusi nedēļa, kopš Folko sastapis Baltkrēpi, nedēļa kopš tās nakts, kad čigāni bija nolaupījuši stalto, balto ķēvi.
Un reiz, saulei lecot, kāds ar apkaltu nūju klauvē pie durvīm.
Pie pavarda notupies, Folko pūta sārtās ogles, lai uzsildītu brokastīm kafiju. Zēns metās atvērt durvis.
— Labdien, Antonio…
— Kā tad tā, vai vēl neviens nav piecēlies? Paturi manu zirgu, mazulīt… Un palīdzi man noklunkurēt zemē. Tu zini, ka seglos es jūtos gluži kā olis maisā…
Antonio ir reimatisma savilkts. Viens pats viņš nevar nedz uzkāpt zirgam mugurā, nedz norausties no tā zemē.
— Iedzeršu kafiju kopā ar jums.
Kad zirgs Frankī bija piesiets pie durvju roktura, Antonio, stīvo kāju pievilkdams, devās mājā iekšā.
— Augšā esi gan, Eusebjo… Sveiks!… Kā vienmēr žirgts! Padod man ķeblīti. Nu, kas tad jauns purvājā?
— Viss pa vecam, Antonio. Bet pie tā velna zirgu īpašnieka?
— Liec velnu mierā, Eusebjo! Skrandās tas bija atnācis pie mums… Nu protams! Čigāni… Tie mums nozaga skaistu ķēvi, kurai bija jauks kumeliņš, ta gan…
— Baltkrēpi! — Folko iesaucās.
— Ko tu tur teici, mazais?
— Es redzēju čigānus, Antonio. Es viņus redzēju tai vakarā, kad viņi nozaga ķēvi. Es biju purvājā.
— Ja tu tai zeperi klausīsies, Antonio, viņš piestāstīs tev pilnu galvu, — vectēvs zobojās. — Un tā ir arī tava vaina, Antonio…
— Mana vaina?
— Nu jā… Tu taču sajauci galvu šim zeņķim ar saviem nostāstiem par zirgiem.
— Ļauj, lai Folko runā, Eusebjo, — noteica vecais zirgu uzraugs. — Es jau tev reiz teicu, ko domāju. Velti tu pretojies šīm puišeļa tieksmēm. Mīlestība uz zirgiem viņam ir iedzimta. Kas tas reiz būs par lielisku zirgu uzraugu!…