«Dzelzs zirgs,» Antonio lepni sacīja.
Bīstams zirgs — it īpaši, kad to satracina un tas kļūst šausmīgi nikns. Cilvēki bija atrāvuši to no mātes tai vecumā, kad kumeliņi baidās no visa, kas vien purvājā pakustas, pat no savas ēnas. Tas bija tikai gluži jauns, mazs kumeliņš, kad to piemeklēja šī lielā nelaime.
To kumeļš nevarēja aizmirst. Cilvēki bija viņa ienaidnieki. Kā visi īstie savvaļas dzīvnieki, kā meža cūkas vai lapsas, arī Baltkrēpis prata jau no tālienes saost cilvēku.
Ja vien līdzenumā parādījās kāds zirgu uzraugs, Baltkrēpis, kas tagad vadīja jauno zirgu baru, iezviedzās un deva zīmi, ka jābēg. Pat pašam Antonio nekad nebija izdevies tuvoties zirgam.
Bet Folko Baltkrēpis pazina.
Vairākas reizes, aiziroties līdz purvāja viņam galam, zēnam bija palaimējies piestāt krastā pie plašajiem klajumiem, kur mīt zirgu bari.
Pievakarē zirgi dodas pie upes dzert.
Zēns tūdaļ barā ieraudzīja savu draugu. Viņš pasauca Baltkrēpi… Jaunais zirgs atbildēja ar mazliet aizsmakušu zviedzienu, kuru viņš būtu gribējis izdvest ļoti maigi. Zēna balss zirgu gan valdzināja, gan vēl arvien biedēja, tomēr zirgs, gaisu ostīdams, nāsis iepletis, nāca tuvāk.
Viņš, protams, atcerējās pirmo tikšanos ūdens malā, kad viņi abi, kā kumeļš, tā zēns, bija vienā augumā.
Tagad zirgs bija izaudzis. Viņš raudzījās no augšas šai sīkajā cilvēkbērnā, kas tikai ar savu maigo runāšanu vien viņu aizturēja no bēgšanas.
Kaut arī šī draudzīgā balss skanēja glāstoši, Baltkrēpis, apstājies dažus soļus no Folko purva malā, kas bija it kā robeža zirgu valstībai, likās sakām: «Tu esi no cilvēku sugas. Mēs neesam no vienas un tās pašas brālības.»
Ritēja vasaras un ziemas.
Paklausīdams vectēvam Eusebjo, Folko salīga pa sezonas laiku uz dažiem mēnešiem pie Ronas zvejniekiem.
Līdz pat naktij viņi meta smagos tīklus, kas savainoja viņiem rokas.
Vakarā viņi piestāja dumbrainā krastā pie kādas mazas saliņas, kas bija tāda pati kā visas citas — ar tamariska birzītēm un ūdens augu puduriem. Šķita, ka, vieglas straumes nesta, saliņa peld uz jūras pusi.
Zvejnieki iekūra ugunskuru un vārīja zivju viru. Tad, segās ietinušies, tie gulēja zālē zem klajas debess.
Kaut arī garā zvejas diena Folko bija nogurdinājusi, viņš tomēr ilgi nevarēja aizmigt. Viņš domāja par Baltkrēpi. Tālu prom no mājām, no purvāja, no zirgu bariem — viņš nemitīgi domāja par savu draugu, balto princi.
Reiz vakarā, kad mazās zvejas laivas komanda piestāja pie kādas peldošas saliņas, Folko pamanīja dubļos svaigus zirga nagu nospiedumus. Viņš pastāstīja par to laivas vecākajam. Pēc vakariņām, sēžot ap ugunskuru, vīri aizsmēķēja pēdējo pīpi.
— Es gan neko lielu nesajēdzu par zirgiem, — ierunājās vecākais, — bet esot tādi zirgi, kam uznākot untumi.
— Untumi?
— Nu jā, dēliņ… Zirgiem uznāk niķi. Tad tie cīkstas kā traki. Tie kļūst tik briesmīgi, ka pārējie zirgi niķīgos padzen no bara. Un vēl ir savrupnieki… Tie ir lepni. Tiem vajag vieniem pašiem visu zemi, kur rikšot. Un kādu dienu tie aizbēg. Pamet baru.
— Vai jūs, kaptein, esat tādus redzējis?
— Jā. Atceros lielu, vecu zirgu… Viņš devās prom uz salām… Metās peldus kādas upes pietekā. Sai salai vajadzēja kļūt par viņa valstību… tomēr vēlāk viņš atgriezās pie bara.
Folko domāja par savu draugu, lepno, tramīgo, nevaldāmo Baltkrēpi. Par Baltkrēpi, kas bēg no cilvēkiem un patiesi spēj nesaudzīgi uzspiest savu gribu pārējiem zirgiem.
Un, iemiegot smilšainajā krastā, mazais zvejnieks domās iztēlojās balto princi, kas peld pa Ronu līdz pamestai salai, kur tas viens pats var dot kājām vaļu.
V NODAĻA Sagūstīšana
Kad zvejas sezona bija beigusies, Folko atgriezās mājās. Viņš bija laimīgs, pēc tik ilgas prombūtnes ieraugot jaunāko brāli un vectēvu Eusebjo. Un mazajā, baltajā būdiņā purvāja malā dzīve ritēja kā senāk.
Dažas dienas pēc Folko atgriešanās būdiņai garām jāja Antonio. Zēns jau labi agri bija devies prom laivā.
— Puika būs saīdzis, ka nav tevi saticis, — vectēvs sacīja.
— Redzi, Eusebjo, visumā tā būs labāk…
— Atkal pasakas par zirgiem… — vecais zvejnieks īgņojās. — Es cerēju, ka mans zēns tās būs izmetis no galvas. Bet viņam vēl arvien nekas cits nav prātā kā zirgi. Un viņa Baltkrēpis!…
— To es zinu, Eusebjo.
— Vai tu jau jāj prom?
— Jā, — Antonio atteica. — Došos pie citiem uzraugiem… Kaut arī esmu vecs, tomēr vēl spēju parādīt zirgu īpašniekam, ka protu sev nopelnīt maizi tādā dienā kā šī te. Tādēļ ka šodien tas viņam darīs prieku…
Antonio izskatījās tāds dīvains. Eusebjo neuzdrošinājās viņu iztaujāt. Un, turpat durvju priekšā sēžot, vecais vīrs atkal sāka labot tīklus, laiku pa laikam noraudzīdamies, kā Antonio sīkos rikšos aizjāj uz ganību pusi.
Folko, atrazdamies purvājā, nevarēja pat iedomāties, ka šai mirklī zirgu īpašnieks un viņa uzraugi grasās sagūstīt kādu jaunu zirgu… un ka šis zirgs ir Baltkrēpis!
Antonio panāca zirgu uzraugus tanī mirklī, kad tie lenca savvaļas zirgu baru. Vīri visi bija brīnišķīgi jātnieki. Viņi sēdēja mugurā ērzeļiem, kuri «brāzās kā vējš».
Frankī, Antonio zirgs, vairs nebija gluži jauns, tāpat kā viņa saimnieks, un bija jau zaudējis dedzību. Bet vecais zirgu uzraugs seglos izrīkojās tik prasmīgi un tik veikli, ka viņš vienmēr atradās priekšgalā šai neparastajā līkloču jājienā cauri satrakotajam zirgu baram, kuri panikā bēga uz visām pusēm.
— Tava kārta, Antonio, — zirgu īpašnieks sauca.
— Pārējie visi grāvī. Piespiediet, nu piespiediet taču!… Kam jūs sēžat mugurā?…
Baltkrēpis bija izbēdzis. Uzraugi rikšodami dzina kopā lielāko daļu izklīdušo bara zirgu un neļāva tiem lēkt pāri grāvim.
Atdalījies no bara, Baltkrēpis pēkšņi pasitās atpakaļ. Bet iesānis viņam pretim traucās Antonio un, gribēdams apturēt Baltkrēpi trakajā skrējienā, strauji parāva pavadu savam zirgam, tā ka tas teju, teju neapkrita.
Milzīgs lēciens… pēc tam spēriens tieši Franki krūtīs… Un Baltkrēpis aizauļo ja kā bulta.
Tālumā viss bars bēga prom. Bēgošajam zirgu baram pretim, aizsprostodami ceļu, jāja zirgu uzraugi.
— Lec, Antonio! — zirgu īpašnieks ierēcās.
Viņam nebija nekādas vajadzības deldēt rīkli, izkliedzot pavēli vecam uzraugam, kas prot savu amatu!
Antonio piespieda zirgam sānos. Grāvis bija plats.
Vajātāju satracinātais Baltkrēpis, kuru bija aizkavējis Frankī — tagad vecais jātnieks savu zirgu turēja pārējo ierindā —, ar sānu gandrīz vai skarot Antonio zābaku, milzīgā lēcienā metās pāri grāvim. Viņš iestiga dūņās, izrausās ārā un atkal sāka skriet.
Taču Baltkrēpis vairs nevarēja izmukt vajātājiem.
Antonio apturēja savu zirgu, lai tas atvelk elpu. Tagad lai papūlas jaunie uzraugi. Tie no visām pusēm ielenca ērzeli, kas nevarēja paskriet tiem garām. Un nu trako skrējienu vadīja zirgu īpašnieka jātnieki.
Antonio jau agrāk bija teicis, ka Baltkrēpim ir dzelzs krūšukurvis. Uzraugu zirgi, dzīdamies viņam pa pēdām, sāka aizelsties. Lieliskajām krēpēm vējā plandot un astei kā baltai liesmai plīvojot, ērzelis joņoja bara priekšgalā.
Viņš pašķīra krūmus ar krūtīm. Viņš lēca pāri gravām, metās cauri sīku, baltu ziediņu pilnajām peļķēm, taču ne vissīkākā ūdens pilīte neskāra viņa kāju nagus.