Taču viņš nepaguva to izdarīt.
Mežonīgi iekliegdamies un uz visām pusēm šļakstīdams dubļus, tā ka notraipīja savu skaisto spalvu, Baltkrēpis metās zirgu īpašniekam virsū.
Uzbrukums bija drausmīgs… Sastapšanās notika uz šaura zemes laukumiņa, kur irdne bija gandrīz sausa.
Abi zirgi saslējās uz pakaļkājām aci pret aci. Kozdams un spārdīdams Baltkrēpis ar krūtīm atgrūda zirgu bara īpašnieka jājamzirgu. Vīrs bija atlaidis vaļā pavadu un ieķēries ķēvei krēpēs. Šī ķēve bija spēcīga un drosmīga. Tā izturēja triecienu un smagi atkrita atpakaļ uz priekškājām.
Piesteidzās zirgu uzraugi.
Bet Baltkrēpis, galīgi satrakots, atjaunoja uzbrukumu. Zirgu īpašnieka ķēve izslējās uz pakaļkājām tik pēkšņi, ka izmeta jātnieku no segliem un kāpšļiem, un viņš novēlās zemē.
Vīrs izgrūda briesmīgu lāstu. Zirgu uzraugi metās pie saimnieka.
— Lieciet man mieru!
— Vai nav kas lauzts?
— Lieciet man mieru, es jums saku!
Viņa balss aiz dusmām drebēja.
Viņam vajadzēja saturēt ķēvi aiz galvas, jo tā bija tik satracināta, ka nebūtu ļāvusi jātniekam kāpt atpakaļ seglos. Beidzot vīrs uzmauca piešus un savāca pavadu.
— Pretīgais lops! — viņš iekliedzās.
Niknums viņu smacēja. Ar krekla piedurkni viņš notrausa sviedrus no pieres. Tad, vicinādams dūri nopakaļ Baltkrēpim, kas, izbaudījis atriebes prieku, bija aizbēdzis, zirgu īpašnieks izgrūda:
— Šitas draņķīgais lops… lai to ņem, kas grib, es to atdodu!
Folko dzirdēja šo solījumu. Viņš pienāca klāt. Viņu biedēja šie vīri. Taču viņš atrada drosmi lēnprātīgi pajautāt dusmu apstulbotajam zirgu īpašniekam:
— Vai jūs to dotu… pat man?
Zirgu bara īpašnieks, sēdēdams ķēvē, no augšas noraudzījās uz puisēnu, kurš stāvēja viņa priekšā kailām kājām, izspūrušiem matiem un kura vienīgās drēbes bija šauras, salāpītas bikšeles un vecs, novalkāts krekls.
— Kas ir šis mazais mežonēns? — viņš pavaicāja.
— Tas ir Folko, — atbildēja kāds no uzraugiem.
— Folko… nepazīstu.
— Eusebjo — tā zvejnieka mazdēls…
— Ā, Antonio draugs!!! — saimnieks ņirgājās. — Un šitas sīkais baskājis iekārojis manu zirgu!… Goda vārds, puika nav no kautrīgajiem… Nu labi… Norunāts! Zirgu atdodu pat tev, zeņķi… Bet, kad tu viņu būsi noķēris… tavas zivis būs aizlaidušās!…
Vīri skaļi iesmējās.
— Jūs pārējie ejiet prom, — zirgu īpašnieks noteica. — Uz mājām…
Un viņš vēlreiz ļauni pasmīnēja, noraudzīdamies Folko, kas ir nepakustējās, bet, dūņās iestidzis, vērās viņam tieši sejā. Tad, strauji pagriezis zirgu, saimnieks panāca mazo bariņu un aizrikšoja tam pa priekšu.
* * *
Folko kļuva domīgs. Zirgu īpašnieks bija zobojies par viņu. Baltkrēpis bija šo izmetis no segliem. Un tomēr tas bija jātnieks, kas prata apieties ar zirgiem. Skaidrs, ka zirgu īpašnieks drīkstēja pasmieties, ieraudzīdams mazo zvejnieka zēnu, kas gribēja sagūstīt vismežonīgāko ērzeli viņa zirgu barā. Jā, viņš drīkstēja smieties un zoboties…
Bet, visiem uzraugiem klāt esot, īpašnieks bija atdevis Baltkrēpi Folko. Zēns nodomāja: «Ja es noķeršu Baltkrēpi, tad tiešām tas būs mans…»
Un šī doma iepriecināja divpadsmit gadu vecā zēna sirdi.
Vēršu uzraugi vairs nevajāja Baltkrēpi. Varbūt tas neatradās pārāk tālu.
Folko piesēja laivu. Viņš pazina dzīvnieku pēdas. Baltā prinča nagi bija dziļi iespiedušies dubļos. Folko devās pa šim pēdām starp krasta meldrāju, līdz tās uz cietzemes izzuda.
Šeit zirgs bija apstājies. Viņš bija mīņājies. A… viņš būs devies atpakaļ uz baltām ziedlapiņām piebirušo ūdens klajumu.
Pēkšņi Folko ieraudzīja savu draugu. Baltkrēpis izskatījās noguris. Galvu tas bija nokāris, un krēpju gali tam mirka ūdenī. Folko klusītiņām pienāca tuvāk. Viņš maigi labināja zirgu:
— Baltkrēpīt!…
Zirgs izslēja ausis.
Baltkrēpis vēlreiz ļausies sava drauga balss valdzinājumam un tad dosies prom pie bara.
«Tu esi mans, Baltkrēpīt…» kā solījumu klusībā noteica Folko.
Zēns turēja rokā labi saritinātu virvi, ko zirgu īpašnieks bija pametis zemē, kad tika izsviests no segliem. Zēns sauca vēlreiz, šoreiz stiprākā balsī, lai zirgs paceltu galvu:
— Baltkrēpi!…
Un tūdaļ viņš meta slīdošo mezglu.
Pārsteigtais zirgs izslējās pakaļkājās un salēcās. Viņš skrēja lieliem rikšiem, vilkdams sev līdz dubļos pakritušo zēnu, kas nebija izlaidis virvi no rokām.
Ne par ko pasaulē Folko nebūtu palaidis vaļā savu guvumu. Zirgs aiz dusmām šņāca, elsoja, jo virve tam žņaudza kaklu. Lai atbrīvotos no šī smaguma, kas vilkās līdz, zirgs metās skriet ātrākos rikšos.
Seju ūdenī, dubļu pilnām acīm Folko ar visiem spēkiem izmisīgi ieķērās virvē, ko bija aptinis sev ap dūri.
Kaņepāju šķiedras griezās iekšā miesā. Bet viņš nejuta sāpju.
Garšļauku izstiepies, nobrāztiem ceļgaliem un elkoņiem, dubļu pilnu muti un nāsīm — Folko tā ļāva sevi vilkt cauri ūdens klajumam. Beidzot zirgs apstājās. Tas mazliet drebēja. Tas pastiepa kaklu uz zēna pusi, kas joprojām gulēja zemē dubļu apšļāktiem matiem. Šajā gluži melnajā sejā skaidras un mirdzošas spīdēja vienīgi acis.
Aizritēja daži mirkļi. Nekustīgs, taču joprojām tramīgs zirgs vēroja šo mazo mežonēnu, kas raudzījās viņā kā draugā.
Folko piecēlās un lēnām piegāja pie Baltkrēpja tik tuvu, ka varēja aizskart tā plecu. Viņš uzlika roku ērzelim uz kakla un iegremdēja pirkstus zīdainajās krēpēs.
Zirga slaidais, baltais purns uz brīdi pieskārās zēna melnajam vaigam.
Pirmo reizi Baltkrēpis ļāva sevi glaudīt.
— Nāc, Baltkrēpīt… nāc…
Zēnam vairs nevajadzēja turēt pavadu. Baltkrēpis viņam sekoja. Viņi soļoja plecu pie pleca gar purva malu pa šauro taciņu, kas aizvijās līdz būdiņai.
Folko veda Baltkrēpi uz savu māju.
* * *
— Vectētiņi… Vectētiņ…
— Kas ir, mazulīt?
Vecais zvejnieks, sēdēdams uz durvju sliekšņa, pina kārklu klūgu murdu.
— Vectētiņ, tas ir Folko… Folko un viņa zirgs!
Mazais brālītis neticēja savām acīm. Viņš bija aizpārsteiguma apmulsis.
Folko brālītim bija pastāstījis brīnišķīgu stāstu: par tikšanos ar sniegbaltu kumeļu, par to, kā čigāni nozaguši ķēvi. Katru vakaru, kad zēni, zem segas palīduši, gulēja blakus, Folko nevarēja vien beigt klāstīt mazajam par savu draugu savvaļas zirgu Baltkrēpi, ko viņš sastapis purvājā.
Mazulim, kas nekad vēl nebija spēris soli tālāk par būdiņu, šis purvājs šķita kā īsta pasaku zeme, kur mīt rūķīši un fejas.
— Kādudien es paņemšu tevi laivā līdz, — Folko teica… — Un tu redzēsi…
— Tu tik man vienmēr soli, — puisītis nopūtās.
Mazais palika viens krastā, noraudzīdamies, kā lielais brālis dodas meklēt piedzīvojumus šai noslēpumainajā zemē. Tur Folko slepeni tikās ar balto princi, kas mazajam pēkšņi bija parādījies milzīga zirga izskatā, ar liesmojošām acīm. Tas bija zirgs, kas prata runāt, kā pasakās runā rūķīši.
Lūk, tādu savā iztēlē Folko mazais brālītis iedomājās Baltkrēpi.
Folko ļoti labi prata stāstīt jaukus stāstus, kas rosināja sapņus. Bet stāsts par Baltkrēpi bija visskaistākais.
Un, lūk, šovakar lielais brālis atgriezās mājās ar šo pasaku tēlu… Tas bija īsts zirgs ar apbrīnojami tīru, baltu spalvu. Tas bija daudz lielāks, daudz skaistāks par Folko stāstā minēto zirgu, ar kuru viņš tik neparasti bija ticies.