— Nebaidies, — Folko teica, uzsmaidīdams mazulim, kurš neuzdrošinājās viņam tuvoties. — Redzi, tas ir Baltkrēpis. Tagad tas pieder man.
Burvīgajam stāstam vēl nebija gala.
— Saki, Folko, pasaki…
Folko noliecās mazajam pie auss un pavisam klusu teica:
— Jā, Baltkrēpis pieder man. Sākot no šīs dienas, tas ir mans, vai skaidrs? Tas ir mans zirgs. Zirgu īpašnieks man to atdeva. Es tev pastāstīšu…
— Viņš tev to iedeva… — zobgalīgi ierunājās vectēvs Eusebjo. — Ko es dzirdu? Man gan tikai viena auss ir dzirdīga, bet ar to man pietiek. Tātad šitādam mazam skrandainim kā tev zirgu īpašnieks uzdāvināja vienu no saviem zirgiem!
— Paklau, vecotēv…
— Tā, tā, tā… Nepūt pīlītes!
— Tas ir Baltkrēpis, — Folko noteica. — Es tev zvēru, vecotēv, es tev apzvēru, ka zirgu īpašnieks man to atdeva. Nupat, visu zirgu uzraugu klātbūtnē. Antonio tev to apstiprinās.
— Labi… Atkal šīs pasakas par zirgiem. Tie tev pavisam sagrozīs galvu. Es parunāšu ar Antonio. Un ko tad tu darīsi ar savu zirgu?
— Es to likšu aplokā, — Folko atbildēja. — Ja tu tā gribi.
— Es jau vairs īsti nezinu, ko gribu. Taču viens ir skaidrs, ka rīt tu man sagādāsi to prieku un aizvedīsi baltiņu pie zirgu īpašnieka. Tu sameklēsi Antonio. Man ir kas sakāms šim trakajam vecim.
— Paldies, vectētiņ, paldies! — Folko iesaucās.
Un viņš aizvilka vēl aizvien apstulbušo brālīti sev līdz uz aploku, kur tiem paklausīgi sekoja Baltkrēpis.
— Es viņu novietošu šeit, — Folko teica. — Nu, Baltkrēpīt, tev te būs labi… tu būsi apkopts un aprūpēts. Redzēsi.
Zirgs vēl mazliet baidījās.
— Viņam jāpierod, — Folko paskaidroja mazajam. — Redzi, viņš ēd man no rokas. Iedod tu arī viņam kādu kušķi siena. Nebaidies. Viņš tevi osta, tāpēc ka nepazīst. Re, es viņu turu aiz baltās šķipsnas. Tu vari viņam viegli noglāstīt purnu. Uzmanīgi!…
— Viņš baidās no manis, — mazais žēlojās.
— Nē. Viņš osta gaisu. Ej labi žigli aizver vārtus.
Folko tūdaļ nojauta, kāpēc draugs nepacietīgi trīs.
Kaut kur tālu, jo zviedzienus tik tikko varēja sadzirdēt, savvaļas zirgu bars rikšoja uz upi.
Baltkrēpis izlaida no mutes sienu, ko gremoja. Viņš pacēla galvu un, ausis izslējis, klausījās. Nāsis ieplētis, drebošās lūpas pavēris, tā ka kļuva redzami zobi, ērzelis skaļi atbildēja uz sava bara saucienu.
Folko saprata, ka ilgāk nevarēs aizturēt savu draugu.
Arī Baltkrēpis droši vien mīlēja šo zēnu, viņa maigo balsi un glāstus. Bet instinkts bija stiprāks par visu.
Viņš vairs nespēja pretoties ilgām un ātrāk gribēja pievienoties saviem savvaļas brāļiem.
Zirgs pavirzījās, lai neskartu mazo zēnu, kas tam atradās pie kājām. Folko nepaguva tam paskriet priekšā. Nekas nevarēja zirgu aizturēt. Nupat, ienākot aplokā, zēns bija atraisījis zirgam ap kaklu apsieto virvi.
Baltkrēpis metās pret žogu, tas apkrita. Tad, bultas ātrumā joņodams tieši pāri klajumam, viņš bēga uz tālo zemi, kur ganās lepnie savvaļas zirgi, kam nav saimnieka.
Baltkrēpis atgriezās pie savējiem, kuri brīvi mīt zem Kamargas debesīm un noreibst no vēja un ātrajiem, nebeidzamajiem skrējieniem.
Folko pazaudēja savu skaisto zirgu. Viņam bija smagi ap sirdi.
Baltkrēpis nespēja dzīvot pie cilvēkiem. Pat ne pie tāda maza zēna, kāds bija viņa draugs. Viņam vajadzēja plašuma.
«Viņš nekad vairs neatgriezīsies,» Folko nodomāja.
Kopā ar mazuli, kas dalījās lielā brāļa skumjās, Folko iegāja būdiņā paņemt katlu, kur vārīt pusdienām zivju viru.
— Es pats tikšu galā, — sacīja vecaistēvs, piemetot sausus zarus ugunij.
Viņš vairāk neko nepiebilda. Vecajam zvejniekam bija laba sirds. Viņš redzēja, ka šovakar Folko un viņa mazajam brālītim ir lielas bēdas.
VII NODAĻA Sacensības pavasarī
Pēc dažām dienām būdiņā ieradās Antonio. Folko bija devies zvejot.
Eusebjo, sēdēdams pie galda ar mazo cīrulīti uz pleca, turēja rokā citu — pavisam izpūrušu putniņu.
— Ievainots nabadziņš, — paskaidroja Eusebjo. — Paskaties! Spārns cietis. Šovakar, kad atgriezos no lauciņa, šis te kopā ar manu cīruli nolaidās no debesīm. Laikam augšā abi satikušies. Un tad manējais mazulis droši vien būs teicis šim otrajam: «Nāc man līdz. Tur ir tāds večuks, kam «viegla roka». Viņš sadziedēs tev spārnu.» Un, lūk, darīts. Gribētos redzēt, vai šis te paliks man uzticīgs, tāpat kā manējais, vai arī aizlaidīsies, kad spārns būs vesels. Un kas jauns tavās mājās, Antonio?
— Nekas. Es apjāju savu līkumu līdz zirgu baram. Tagad dodos mājup. Jau labu laiku neesmu redzējis Folko.
— Paklau, Antonio! Kas tas par notikumu, nu tu jau zini… ar Baltkrēpi… zirgu īpašnieks tēlo augstsirdīgo un uzdāvina zeņķim zirgu, un šis ņem to par pilnu… Tev vajadzētu parunāt ar Folko, Antonio. Zēns vairs neēd, kopš viņa zirgs aizbēdzis. Viņa zirgs!… Vai tu vari to saprast!…
— Jā, man vajadzēs parunāt ar zēnu, — vecais uzraugs noteica. — Tādēļ ka zirgu īpašnieks…
— Un ko tu viņam labu teiksi?
— Neko, — norūca Antonio. — Zirgu īpašnieks paliek zirgu īpašnieks, tas ir viss. Mēs vairs nevaram saprasties. Redzi, es esmu no vecās skolas.
— Vai tad tu, Antonio, domā pamest zirgus?
— Jā. Bet ne jau ar priecīgu sirdi Es taču tos mīlu. Bet viņš, šis īpašnieks, nav nekas cits kā zirgu mijējs. To es viņam pateicu.
— Un kur tu domā palikt, Antonio?
— Aizrakstīju Džuzepem. Tas man pagādās savā pusē kādu vietu. Es jau tev teicu, ka Aries laukos viņam pieder neliela mājiņa. Palīdzēšu uzrakt vīna dārzu. Un abi divi varēsim parunāt par vecajiem labajiem laikiem. Nu tad uz redzīti, Eusebjo!
— Uz drīzu redzēšanos, Antonio!
Atbalstījies uz viena no sētas mietiem, ko Baltkrēpis bija izgāzis, gribēdams atgūt brīvību, vecais zirgu uzraugs ar pūlēm uzrausās seglos. Sīkos rikšos viņš aizjāja uz rietumiem. Viņš nesastaps Folko. Tanī vakarā zēns pārradīsies mājā ļoti vēlu. Atkal viņa laiva to bija aizvedusi uz purvāja viņu galu. Bet tovakar Folko velti rūpīgi vērās pelēkajās ganībās.
Klajums bija tukšs. Folko pat nevarēja samanīt tālumā sārtajā rieta gaismā zeltaino smilšu putekļu mākoni, kas parasti aizsedza lielu, baltu plankumu — rikšojošo zirgu baru.
Vējš bija pavisam pierimis. Ne meldrājā, ne sīkajos krūmu puduros nekustējās ne lapiņa. Brieda negaiss.
Tas bija drudžains laiks, mežonīgu cīņu laiks, kad bara ērzeļi sastopas nežēlīgās cīņās.
Antonio bieži vien tika stāstījis Folko par šīm sacensībām, kas noris slēgtā laukumā starp bara lepnākajiem zirgiem.
«Tā ir cīņa par vadonību…» Antonio bija teicis.
Cīņa par vadoņa tiesībām. Par tādu kļūst uzvarētājs. Tad tas kļūst par vadoni, par neapstrīdamu pavēlnieku, kas uzspiež citiem savus likumus.
Kad Folko, uz kārts atspiedies, īrās mājup, pār purvāju dobji ieducinājās pērkons.
Zēns izdzirda, ka no liela tāluma šurp nāk apslāpētu zviedzienu un cīņas atbalss.
Ja zēns varējis redzēt šo ainu, viņš būtu lepns par savu draugu Baltkrēpi.
«Dižmanis…» — tā viņu bija nosaucis Antonio, kas no pirmā acu uzmetiena nojauta, ka šim zirgam ar tumšo skatienu ir dedzīgākas asinis nekā pārējiem.