viņš vienmēr pastūma mani malā, jo saimniekošana pie plīts, no malas skatoties, laikam likās drausmīgi nemākulīga,pie vakariņu galda Harijs pūlējās sarunu turpināt, bet tieši tobrīd mūs izsauca Centrālā bāze Tur bija steidzīgi ievajadzējies dažu roloģisko ziņu.
otrā rītā aizgulējos. Nakts lielāko daļu pavadīju nomodā, jo tāda bija darba specifika
pie durvīm kāds klauvēja. Stāstītājs aprāvās.-Vents Dorots un profesors Elāns raudzījās uz durvīm. Tajās parādījās izspūrusi galva un čukstus jautāja:
man vajadzīgs Aladinas mērs lords klons . . . Klusu . . . Kāds mani izseko Liels noslēpums . . . Nav . . . Tad jau nekā .. — Un durvis aizcirtās. Papūlēsimies atrast kādu klusāku stūri— sacīja Vents. — Slimnīca ir atmodusies Tagad mūs pārtrauks tūkstoš un vienu reizi
viņi atrada nomaļu solu. Nu, redzat ... Te gan nav visai ērti, bet neviens netraucēs ... Ko tad es stāstīju -A-ā! Biju aizgulējies . . . Kad pamodos, Harijs jau bija aizgājis, atstādams uz galda zimiti: «Aizeju uz vakar atrasto alu
darba steigā to pavisam aizmirsu. Atcerējos tikai vakarā, kad Harija vieta pie galda bija tukša, tas mani diezin kā neuztrauca. Bijām pieraduši klaiņot apkārt. Taču pēc stundas, saule pazuda aiz Tibo-Elzas kumpās muguras es sarosījos. Ātri savācis visnepieciešamāko pirmās palīdzības sniegšanai, izgāju ārā, bet tūlīt atgriezos. Tibo-Elzas kalna virsotnē bija parādījies balts mākonītis. Tā bija droša zīme, ka drīz sāksies sniega vētra.
Lai nu visi debesu spēki stāv klāt Harijam un viņš, ledusgalva, neiedomātos list ārā no alas, un nākt mājās. Tad jau labāk turpat alā uzmest cilpu kaklā.
Tās vētras . . . Anaradas vētras vienā pūtienā parāda, cik cilvēks vēl mazs un vārgs.
Sāku nervozi staigāt pa istabu, bet smadzenēs visu laiku it kā dunēja: «Labi tas nebeigsies . . . Labi tas nebeigsies . . .» Ju¬tos kā krātiņā iesprostots lauva. Kur nu lauva! Kā pelēns, kā ods . . . Ārā trakoja vētra. Uz plīts sīca prīmuss. Vēl pagājušā gadsimtā gatavots. Kādam bija ienācis prātā atgriezties pie vecajiem labajiem lai¬kiem, kad piens ar medu mutē tecējis. Domas šaudījās šurpu turpu, kamēr ie¬vēroju naglu, uz kuras parasti karājās Ha¬rija rācija. Nolamāju sevi un steigšus no¬skaņoju savu aparātu uz Harija viļņa, taču sakarus uzņemt man neizdevās.
Seit es nedaudz atkāpšos no sava stāsta .. . Tibo-Elzas kalna rajons mums sagā¬dāja daudz pārsteigumu: radiouztvērējā bieži skanēja mūzika, kāds it kā atkārto¬ja: «Barakosa . . . barakosa . . . barako-sa . . .»
Mūsu zinātnieki to centās izskaidrot ar ledus kristālu deformāciju, vējam tos ar drausmīgu spēku triecot pret Tibo-Elzas ledus klintīm.
Tas viss it kā bija saprotams. Bet kāpēc šie traucējumi nerimās arī tad, kad valdīja pilnīgs bezvējš? . . . Deformētie kristāli tad atgūstot savu sākotnējo stāvokli. Sī hipo¬tēze tomēr nebija visai pieņemama.
Mēs ar Hariju domājām, ka vainīga ir kāda pirātu raidstacija, bet visticamāk kaut kur blēņojās kāds puišeļu bars. Muļķīgā¬kais bija tas, ka šo raidstaciju neizdevās nopeilēt. Aparatūra vienmēr liecināja, ka traucētāji darbojas mums zem kājām.
Ārā auroja sniegputenis. Man neatlika nekas cits kā sēdēt rokas klēpī salikušam. Palīdzēt Harijam es nevarēju. Ziņot Centrā¬lajai bāzei neuzdrošinājos. Tās būtu beigas mūsu brīvībai. Iemigu un pēkšņi uztrūkos. Noteikti biju dzirdējis Harija balsi.
— Uz alu neej . . .
Es pietrūkos gultā sēdus, bet rācija klu¬sēja, it kā neviens neko nebūtu teicis.
«Nervi,» nodomāju. «Tā tik vēl trūka, lai sāktu kliegt! Mieru, puis! . . . Palīdzēt tu viņam nevari. Zaudējums būs mazāks, ja bojā aizies viens un nevis divi.»
Tā es iemigu. Neteikšu, ka gulēju cie¬ši. Vairākas reizes pamodos. Nevarēju ne¬domāt par nelaimē nokļuvušo.
Rīts atausa nosacīti mierīgs. Ātri savācu visnepieciešamāko. Nesaprotu, kāpēc pa¬ņēmu līdzi vairākas pudeles spirta un ielēju blašķē konjaku. Laikam cerēju Hariju at¬rast pusnosalušu. Ar spirtu varēja ierīvēt locekļus, sakurt uguni un nepieciešamības gadījumā arī iedzert kādu malku . . . Iespē¬jams, ka tā rikoties mudināja zemapziņa.
Atrast ieeju alā nebija grūti. Harijs bija precīzi noteicis orientierus. Bez tiem meklēdams nebūtu atradis. Alas ieeja pil¬nīgi saplūda ar apkārtni.
Iededzis laternu un ieslēdzis gāzes anali¬zatoru, līdu tumšajā caurumā. Tūlīt arī ieraudzīju Harija pēdas. Tās veda tikai vienā virzienā. Atpakaļ viņš nebija nācis.
«Tas idiots,» es spriedu, cenzdamies ne¬lamāties, «droši vien ir apmaldījies. Es būšu gudrāks un katru pagriezienu atzī¬mēšu.»
Tomēr nebija ko iezīmēt. Ala gāja slīpi Tibo-Elzas kalna dzīlēs. Drīz ledus sienas nomainīja ieži. Sākumā pelēcīgi, vēlāk ie¬sārti, melni, balti un visu krāsu sajau¬kumā. Grida bija gluda. Sienas it kā pulē¬tas. Labi atceros, ka nodomāju:
«Taisni kā cilvēka roku darbs.»
Kļuva silti. Un tad es ieraudzīju Harija virsdrēbes. Tās bija akurātt salocītas un noliktas labajā pusē pie sienas. Virsū bija uzlikts mazliet pārtikas. Laikam puisis bi¬ja nospriedis, ka visu nav ko stiept līdzi. Atpakaļceļā paņems un iestiprināsies. Rī¬kojos pēc viņa parauga un atstāju vējjaku. Ēdamo un dzeramo paņēmu līdzi visu. Piedevām uzrakstīju zīmīti, ka esmu alā un meklēju viņu, gadījumam, ja ala sa¬zarojas un mēs aizietu katrs ,pa savu ceļu . . . Gāju tālāk. Nekas nemainījās . . . Soļi dunēja . . . Pakrūtē mazliet kņudēja. Vārdu sakot, nejutos visai omulīgi. Lai nomierinātos, sāku rēķināt, cik garu ceļu esmu jau nogājis. Iznāca vairāki kilometri. Nemanot biju sācis ar sevi skaļi sarunā¬ties. Tā tik briesmīgi nenomāca klusums un nedunēja soļi.