— Sīs jau arī nav sliktas . . .
— Kā nu kuram liekas . . .
To pūlējos pateikt tā, lai svešie nojaustu zemtekstu: «Kas labākas nav redzējis, tam katra skranda ir sajūsmas vērta.»
Kaut ko jau puiši arī uztvēra. Viņi kļuva domīgi, bet es iebāzu rokas bikšu priekšējās kabatās.
Pēc brīža mēs iznācām no alas, un es ieraudzīju plašu pazemes valsti. Tā nebija ne elle, ne paradīze, bet nepazīstama ci vilizācija zem Anaradas lediem.
Karalis bija ģērbies ultramodernā uzvalkā. Vispirms viņš uzrunāja kādu, kurš laikam bija kara ministrs, un pavēlēja:
— Apbalvojiet šos drošsirdigos kareivjus ar Lielā Barakosas ordeni un izsniedziet no valsts noliktavām katram pa jaunām sporta biksēm.
Viņš apklusa. Domājams, apsvēra nopelnu svarīgumu un jau klusāk piebilda:
— Sintētiskās . . .
Manu pavadoņu sejas pastiepās nedaudz garākas, tomēr viņi godbijīgi nolieca savus šķēpus un izgāja.
Tagad karalis pievērsās man.
— Jūs, Zemes iemītniek, esat patvarīgi ielauzies manas karaļvalsts neaizskāramajos īpašumos. Ja būtu pirmā reize, varetu domāt, ka tā ir nejaušība, bet mūsu robežas ir aizskartas atkārtoti. Tāpēc mēs varam atbildēt tikai ar karu.
' Sis uzspēlētais patoss, diplomātiskā runība, iebiedēšana un oda pārvēršana zilonī lika man pat šajā situācijā pasmaidīt.
Tas nepalika nepamanīts. Karalis nekavējoties sāka runāt par ciltsrakstiem
— Mēs esam miermīlīga tauta. Mūsu senči bija slavenie atlanti, bet mēs esam Atlantīdas bērni. Dabas untumi mūs piespieda noiet pazemē. Mēs jums cēlsirdīgi piedodam. Tikai ņemiet vērā, ka no šejienes jūs nekad neizkļūsit. Tas būs Vienīgais ierobežojums. Citādi jūs būsit brīvs pilsonis.Gribēju paskaidrot, ka viņu valstī esmu iekļuvis nejauši, meklējot savu biedru bet karalis pateica vārdus, pēc kuriem sarunu vairs nebija nozīmes turpināt:
— Ja mēs jūs no šejienes izlaistu, mums vairs nebūtu miera. Surp drāztos miljoniem jūsu dīkdieņu. Tā būtu liela sensācija Zemes vēsturē: zem Aneras lediem dzīvo senie atlanti . . . Mūs vienkārši sabradātu . . . Turklāt mums pašiem ir savi plāni . . . Dzīvosit, redzēsit.
Paliku stāvot . . . Man nebija, kur iet. Karalis pamāja, un troņa zālē ienāca mana vecuma sieviete dziļi dekoltētā apģērbā Tā tiešām bija skaistule, kādu reti var stapt. Viņa paņēma mani pie rokas, it es būtu bērns vai aklais, valšķīgi uzsmaidīja un teica:
— Iesim!
Es paklanījos karalim, un mēs izgājām
— Mums jau viss ir priekš jums sagatavots . . . Pēc vakardienas mēs jau zinājām, ka jūs ieradīsities . . . Vai esat precējies?
— Vēl ne, — vaļsirdīgi atbildēju
— Pēdējais laiks . . . Pie mums sieviešu ir vairāk nekā vīriešu. Varēsit izvēlēties . . . Tikai nedomājiet, ka mēs karamies kaklā kuram katram. Savējos vērtējam augstāk par svešiniekiem.
No man ierādītās istabas logiem varēja pārredzēt gandrīz visu karaļvalsti. Es tomēr nepūlējos to izpētīt. Jutos noguris. Vispirms atbrīvojos rio mugursomas. No¬sviedu to uz pirmā krēsla, bet pats atgūlos gultā.
Bija skaidrs, ka Harijs atrodas šeit. Vajadzēja viņu satikt un aprunāties. Palikt te netaisījos.
Viņu debesis varēja aizsniegt ar roku. Tās bija krāsotas, nevis dabiskas. Katras zvaigznes atrašanās vietu un kustību no¬teica cilvēki. . Nestāstīšu par. ražošanas attiecībām at¬lantu valstī, ekonomisko struktūru, milzī¬gajiem Stirlinga motoriem, k,uri izmantoja zemes dzīļu siltumu un Anaradas ledu, ter-mopāriem, kas kā zirnekļu tīkli tiecās de¬besīs un zemē, galma māksliniekiem, kuri krāsoja debesis pēc karaļa gaumes . . .
Hariju satiku vēl tai pašā vakarā, kad visa pazeme bija pārvērtusies milzīgā disko zālē, kurā bez mitas skanēja: «Barakosa, barakosa, barakosa...» Viņš gāja roku rokā ar kādu tumšmatainu jaunieti un skaļi smējās. Pārmijām dažus vārdus, un viss. Harijs bija nevaļīgs. Un kā lai liek sievietei gaidīt!
Barakosa es nepiedalījos, jo nesapratu tās jēgu. Arī sievieti, kas man bija vel¬tījusi nepārprotamu uzmanību, nemanīju, tāpēc nolēmu apskatīt pazemes valsti.
Taču, tikko gribēju ieiet kādā nišī man ceļu aizšķērsoja nevis šķēpi, bet mo derni automāti.
— Karaļa vārdā, šeit ieiet aizliegts . . .
Tikai vēlāk uzzināju, ka esmu mēģinā¬jis iekļūt tā saukto lidojošo šķīvīšu no¬vietnē. Atlanti atšķirībā no mums zināja monopolo magnētu noslēpumu, -ko izman¬toja dzinējos.
Pēc pāris dienām es jau zināju, ko no¬zīmē vārds «Barakosa». «Barakosas plāns» bija veltīts kādreizējā valdnieka atcerei. Tā būtība īsumā bija šāda.
Tā kā uz Zemes kodolā izkausētais urāna oksīds un dzelzs oksīds dotajos apstākļos nesajaucas, praktiski var iegūt tīru urāna oksīdu. Tad, lūk, atlanti šo oksīdu izsūknēja no zemes dzīlēm un ar saviem «lidojošajiem šķīvīšiem» nogādāja virszemē koncernam «Atomic», kuram ir cieši sakari ar manu tēvu.
«Atomic» izpilda galvenokārt kara pasūtījumus, tas ir, pārvērš urānu atomieročos. Bez tam šis koncerns apgādā ar radioaktīvo izejvielu arī pārējās tautas saimniecības nozares.
«Tad redz, kur viņš stūrē,» domāja profesors Voids. «Droši vien viņš gribēs glābt civilizāciju no bojāejas . . .»
Vents Dorots vienā mierā turpināja: Viņi paredzēja, ka kodollādiņus izvietos kosmosā, cerēja pielidot pie tiem, iedarbināt dzinējus un izraisīt uz Zemes kodolkaru. Dzīvas radības virszemē pēc tam vairs nebūs un, kad gaiss tur būs attīrījies, viņi izies no savas pazemes un pārVaļdīs visu planētu.
Vents Dorots apklusa. Viņš cieši raudzījās savā sarunas biedrā, pūlēdamies uztvert, kādu iespaidu atstājuši viņa pēdējie'
vārdi. ? .
«Neapšaubāma šizofrēnija,» domāja profesors Voids un sāka precizēt diagnozi.
Tikmēr Vents Dorots atkal izvilka no kabatās * atklātni un, pierakstījis dažus skaitļus, sniedza to Voidam.