Gājām klusēdami. Katrs domājām savu domu. Pie atstātajām drēbēm es uzrunāju savu miļāko:
— Tu paliec te . . . Tālāk būs auksti Sasaldēsies, manu dūjiņ. Mēs drīz būsim atpakaļ.
Kad nokļuvām aukstuma zonā, atlantu apģērbi pēkšņi ietinkšķējās un sabirza Puiši stāvēja kā mātes radīti. Stirīna šķiedra, no kuras bija darināti viņu apģērbi ir mīksta un patīkama tikai tad, kad ir silts, aukstumā šī šķiedra uzreiz sastingst un sabirst.
Ja jūs būtu redzējis, kā viņi aprmulsa. Gandrīz vai raudāja.
Pagājis gabaliņu, atgriezos un sacīju;
— Kur tad ir jūsu gods? Par šņabi pārdot pirmajam svešiniekam savu dzimteni! Pasaules iekarotāji, nākotnes civilizācija . . . Teciet nu, bērniņi, atpakaļ, lai vecie uzskaita pa jūsu plikajiem dibeniem. Uz redzēšanos . . .
Vents Dorots apklusa. Paraudzījās pulkstenī un piecēlās.
- Jāiet pie ārsta. Kā man tas viss apnicis! Sāku jau nožēlot, ka atgriezos Te netic nevienam manam vārdam, depresija.
Piecēlās arī profesors Elāns Voids.
— Lidz vakaram . . .
— Līdz vakaram . . .
Profesors devās uz viņam ierādīto kabinetu, nelielu istabu pāris stāvu zemāk
Tur jau bija atnesta Dorota slimi vēsture un klīniskās izmeklēšanas tāti. Viņš atlaida medmāsu. Gribējās būt vienam.
Viņš atsēdās krēslā pie neliela rakstāmgalda un aizvēra acis, mēģinādams atslēgties no dienā pārdzīvotā. Pēc brīža Voids izstaipījās un sāka strādāt.
Taču tas, kas tur augša likās pilnīgi skaidrs, sāka izplūst un apaugt ar pretrunām.
Aneirodā šizofrēnija ne visai ieķļāvās diagnozē. Par lēkmēm te nevarēja būt ne runas. Slimnieks visu laiku atradās vienā psihiskā stāvokli. Viņš dzivoja it kā dubultu dzivi. Tādu stāvokli parasti rada asinsvadu slimības. Bet te tādu nebija, jo vairāk viņš domāja, jo vairāk sapinās pretrunās. Kautkas nebija tā, kā vajadzīgs. Bet kas?
Interesanti, ko Dorots teiktu, ja noliktu viņam priekšā uz galda skaitļus par pasaulē iegūtā un izlietotā urāna daudzumu
šī doma vairs nedeva miera. Profesoram nezin kādēļ likās, ka pietiks slimniekam parādit šos skaitļus, uzsist draudzīgi uz pleca un viss būs labākajā kārtībā, viņš nocēla klausuli un uzgrieza prezidenta mājas tālruņa numuru. Atbildēja dzīvesbiedre. Viņš stādījās priekšā un lūdza sarunu ar prezidentu. ES viņam pateikšu. Esiet tik laipns palieciet pie tālruņa . . . Piedodiet, vienu irkli. Ar jumS grib runāt Venta Donāta māte.
viņa uzdeva tradicionālo jautājumu: Vai mans dēls ir nopietni slims? profesors atbildēja izvairīgi. Viņš pats to īsti nezināja.
saruna gandriz jau apsīka, lidz sieviete uzdrošinājās pajautāt:
Jūs taču Ventu izārstēsit. Mēs neko nežēlosim.
Nešaubos.
prezidents piezvanīja pēc stundas. Atvainojies, ka licis gaidīt, lūdza ķerties pie lietas. profesors Voids īsi pastāstīja par situāciju un nepieciešamibu dabūt datus par pasaulē iegūtā un izlietotā urāna daudzumu
Vai nevarat iztikt bez tiem? Labi . . . jūs tos saņemsit. Tikai atcerieties, ka šie skaitļi ietilpst ārkārtīgi slepenā informācijā
profesors apsolīja tos pēc eksperimenta tūliņ iznīcināt.kad speciālās daļas priekšnieks nolika atomic» ģenerāldirektora Engrēna pārtverto prezidenta un profesora sarunu, pēdējais zaudēja parasto savaldību un sāka kliegt selektorā: Klinton, pie manis . . . Dzirdiet, Klinton nekavējoties ienāciet pie manis! pēc maza brīža kabinetā ieskrēja maza auguma vīrelis acenēs un pliku galvasvirsu Viņš jautājoši vērās šefā, pūlēdamies uzminēt, kas noticis.
še, lasiet! — Klintons nobālēja, bet tad purpināja:
Ievietot jauno Dorotu trakonamā bija slikta ideja. Gribējās tēlot žēlsirdīgo samarieti. Redzat, kas no tā iznācis. Jau šovakar mūsu noslēpumu zinās ceturtais. Rīt piektais. Sestais būs valsts prokurors. Tas daudz nerunās. Uzmetīs mums kaklā cilpu, un punkts . . . Jūs gribat karāties, Klinton?
Nē!
Un jūs, Aron? Speciālās daļas priekšnieks noraidoši purināja galvu.
Es ari negribu ... Ko jūs ierosināt uzsākt, Aron? . . .
Novākt profesoru Voidu . . . Nekrologs taču jau bija publicēts . . . Izgāja un neatgriezās . . . Kāds laikam paguva ieskatīties nākotnē . . .
Un jūs, Klinton? . . . Esiet, taču mediķis. . Ņemiet palīgā savu fantāziju! . . . - Iedot Dorotam pamatigu narkotiku devu. . . Ja ir idiots, tad lai ir pa istam.
Tagad ir mana kārta runāt. Lieku priekšā ārkārtējā gadījumā uzspridzināt pazemes valsti un nogremdēt mūsu sakaru kuģi ar visu apkalpi. Mums tas vienkārši vairs nebūs vajadzīgs.
Viņš piegāja pie bāra un izņēma šampanieša pudeli.
— Uz jūsu veselību, kungi. Dzin! Atbildēja tris glāzes.
— Par mūsu nesatricināmo draudzibu. Dzin! Atkal atbildēja glāzes.
Kad profesors pievakarē izgāja no sava kabineta, pie lifta viņu aizturēja pāris viru sanitāru tērpos.
— Nāciet mums līdz . . .
— Uz kurieni? . . .
— Uz neatgriešanos . . .
Pirms viņš paguva protestēt, viņa rokas bija izgrieztas uz muguras un pats iegrūsts liftā. Sākās ceļš uz neatgriešanos.
Pāris slimnieku, kas to redzēja, neveltīja notikušajam uzmanību. Tā bija parasta aina. Te taču bija trakonams.
Vents Dorots nākamajā rītā savu istabu uzskatīja par pazemes valsti, ārstu par karali, bet medmāsas par izbijušām karaļa mīļākajām. Viņš pildīja traukos ūdeni un deva to pagaršot.
— Tas ir ists virszemes konjaks. Man tur augšā palika vesela kaste.Vakarā, kad slimnīcā sāka skanēt nomierinoša mūzika, viņš zagās klāt nomaļus stāvošajiem.
— Vai negribat ieraut? Nekas labs jau nav . . . Ar ūdeni atšķaidīts spirts, — un, pieliecies pie auss, dedzigi čukstēja:
— Bēgsim uz virszemi, atpakaļ pie cilvēkiem . . . Man jūs varat ticēt. Karaļi tur nav noziedznieki . . . Vakaros neviens neliek dejot Barakosas tauriņdeju, līdz satumst prāts un dvēsele sāk ilgoties pēc citu civilizāciju bojāejas . . . Bēgsim prom no šejienes, atpakaļ pie cilvēkiem.