Trešā jūras dēka
Reiz man draudēja nopietnas briesmas aiziet bojā Vidusjūrā. Kādā vasaras pēcpusdienā peldējos netālu no Marseļas tīkamajā jūrā, kad pamanīju lielu zivi, kas plati ieplestu rīkli milzīgā ātrumā šāvās man virsū. Laiku nedrīkstēja zaudēt, izvairīties no tās arī nebija nekādas iespējas. Ne mirkli nekavējoties, es sarāvos cik vien iespējams mazāks, pievilku ceļgalus un piespiedu rokas sev klāt. Šādā stāvoklī iespruku caur žokļiem taisnā ceļā kuņģī iekšā. Te, kā jau to var iedomāties, es pavadīju kādu laiku pilnīgā tumsā, toties tīkamā siltuma atmosfērā. Droši vien laiku pa laikam es sagādāju zivij vēdergraizes un tā būtu bijusi priecīga no manis atbrīvoties. Telpas bija pietiekami, tāpēc palēkdamies un dancodams, kūleņodams un griezdamies es to varen kaitināju.
Taču, liekas, nekas viņu tā nesatrauca kā zibenīgās kustības, kad es, kājas piecirzdams, mēģināju atveidot skotu deju. Viņa neganti iebrēcās un gandrīz stāvus līdz pusei pacēlās laukā no ūdens. Bet ar to pašu tā piesaistīja kāda garām braucoša itāliešu tirdzniecības kuģa apkalpes uzmanību un nedaudz mirkļos bija ar harpūnām pieveikta.
Kad zivs bija pacelta uz klāja, dzirdēju vīrus apspriežamies, kā labāk zivi uzšķērst, lai iegūtu iespējami vairāk eļļas. Itāliešu valodu es sapratu, tāpēc mani sagrāba bailes, ka viņu naži var pie reizes uzšķērst arī mani. Nostājos pašā kuņģa viducī, kur vietas atliktu vairāk nekā ducim cilvēku, jo domāju, ka procedūra sāksies vai nu vienā vai otrā zivs galā. Manas bailes drīz pagaisa, jo viņi sāka ar pavēderes uzšķēršanu.
Tiklīdz pamanīju gaismas atspulgu, tā iebrēcos pilnā rīklē, cik patīkami būtu tikties ar godājamiem kungiem, ja tie mani atbrīvotu no nepatīkamā stāvokļa, kādā esmu gandrīz noslāpis.
Nav iespējams aprakstīt izbrīnu šo cilvēku sejās, kad viņi izdzirda zivs vēderā atskanam cilvēka balsi. Pārsteigums pieauga vēl lielāks, kad viņi ieraudzīja visā augumā izsoļojam laukā kailu cilvēku.
Es izstāstīju viņiem visu notikušo tā, kā izstāstīju nupat jums, par ko viņi nevarēja vien no brīnumiem attapties.
Pēc tam kad biju mazliet iestiprinājies un ielēcis jūrā, lai noskalotos, aizpeldēju pie savām drēbēm, kas atradās turpat krastmalā, kā atstātas. Pēc aptuveniem aprēķiniem nezvēra vēderā biju iespundēts apmēram trīs un pus stundas.
Ceturtā jūras dēka
Tais laikos, kad vēl biju dienestā Turcijā, es bieži vien izklaidējos, vizinādamies izpriecu jahtā Marmora jūrā, no kurienes pavērās lielisks stāsts uz visu Konstantinopoli, arī lielvezīra pilī. Kādā rītā, priecādamies par debesu skaistumu un dzidrumu, es pamanīju gaisā kādu apaļu priekšmetu — tik lielu kā biljarda bumba —, no kura nokarājās vēl kāds cits priekšmets. Žigli paķēru savu labāko un garāko tālu tēmējošo bisi, bez kuras, ja vien iespējams, nekur nesperu ne soli, pielādēju un izšāvu uz apaļo priekšmetu gaisā. Taču bez panākumiem. Atkārtoju šāvienu ar divām lodēm, taču atkal nekā. Tikai trešais šāviens ar četrām vai piecām lodēm izsita vienā pusē caurumu un dabūja savādo priekšmetu lejā.
Vai varat iedomāties manu izbrīnu, kad apmēram divas asis attālu no manas barkas nolaidās ūdenī jauki apzeltīta kariete, piestiprināta pie milzīga apmēra balona, lielāka par visvarenākā torņa kupolu. Karietē sēdēja kāds vīrs, un turpat bija redzama arī puse no aitas, kā liekas, ceptas. Tiklīdz biju kaut cik attapies, es kopā ar saviem ļaudīm ielencu dīvaino grupu ciešā lokā.
Svešajam, kas izskatījās pēc francūža — kas viņš arī tiešām bija —, no katras kabatas nokarājās vairākas krāšņas pulksteņu ķēdes ar brelokiem, uz kuriem, man šķiet, bija ievērojamu dāmu un kungu attēli. Katrā pogcaurumā viņam karājās pa zelta medaļai, vismaz savu simts dukātu vērtībā, un katru pirkstu greznoja dārgs briljanta gredzens. Svārku kabatas bija bāztin piebāztas ar smagiem zelta naudas makiem, kas viņu vilkšus vilka pie zemes.
Dieviņ tētiņ, es nodomāju, tas nu gan laikam ir krietni kalpojis cilvēces labā, ja cildenie kungi un dāmas gluži pretēji savai skopulīgajai dabai tā apbēruši viņu ar dāvanām.
Lai nu kā, bet svešais pēc kritiena jutās tik nelāgi, ka tikko bija spējīgs bilst kādu vārdu. Pēc brīža viņš atguvās un pastāstīja:
— Lai izgudrotu šādu braucamo pa gaisu, man nebija ne pietiekamu zināšanu, ne saprāta, toties jo vairāk nekā nepieciešams gaisa akrobāta un virves dejotāja pārdrošības, lai tanī iekāptu un vairākkārt paceltos gaisā. Pirms kādām septiņām vai astoņām dienām — dienu skaits man sajucis — es pacēlos ar to Anglijā virs Kolvelas raga, paņemdams līdzi aitu, lai daudzu tūkstošu skatītāju acu priekšā tur augšā izdarītu visādus trikus. Par nelaimi, minūtes desmit pēc manas pacelšanās vējš mainīja virzienu un neaiznesa vis mani uz Ekseteru, kur biju nodomājis atkal nolaisties, bet uz jūru, virs kuras, šķiet, esmu visu laiku neiedomājamā augstumā lidinājies.