Nevaru saprast, ko dāmas manī atrod, bet ķeizariene nav vienīgā sieviešu dzimtas pārstāve, kas sniedz man no troņa pretī roku.
Ir ļaudis, kas izplatījuši ļaunas baumas, it kā kapteinis Fipss neesot savā ceļojumā tik tālu ticis, kā to būtu varējis. Uzskatu par savu pienākumu viņu aizstāvēt. Mūsu kuģis bija uz īsti laba ceļa, līdz es to pārkrāvu ar tik milzīgu daudzumu lāčādu un šķiņķu, ka būtu bijis neprāts mēģināt tālāk doties, jo mēs tikko bijām spējīgi būrāt pret kaut cik spēcīgāku vēju, nemaz nerunājot par leduskalniem, kas sablīvējušies augstākos platuma grādos.
Kapteinis ne vienu reizi vien ir pukojies, ka viņam neesot nekāda nopelna pie tās dienas slavas, ko viņš uzsvērti dēvē par lāčādu dienu. Turklāt viņš ne mazums mani apskauž par šo uzvaru un cenšas kā vien prazdams mazināt manus nopelnus. Mums vairākkārt gadījušās domstarpības šai jautājumā, un vēl joprojām mūsu attiecības ir mazliet saspīlētas.
Starp citu, viņš apgalvo, ka es esot lāčus piekrāpis, jo ietinies vienā viņu kažokādā; viņš esot gribējis iet nemaskējies, un lāči tikpat būtu viņu noturējuši par savējo.
Tas nu, protams, ir jautājums, ko es uzskatu par pārāk delikātu un aizskarošu, lai cilvēks, kurš ciena labu uzvedību, par to uzdrīkstētos strīdēties ar kādu un vismazāk jau ar aristokrātu.
Devītā jūras dēka
Kādā citā ceļojumā pa jūru es braucu kopā ar kapteini Hamiltonu. Mūsu ceļš veda uz Austrumindiju. Man līdzi bija putnu suns, kurš, es to varu apgalvot vārda vistiešākajā nozīmē, nebija ar zeltu atsverams, jo tas nekad nelika man vilties.
Reiz, kad mēs pēc visprecīzākajiem aprēķiniem, kādi vien iespējami, bijām vēl vismaz trīssimt jūdžu tālu no krasta, mans suns, saslējis ausis, sāka paklusi riet. Gandrīz veselu stundu es to ar izbrīnu vēroju un pastāstīju par šo apstākli kapteinim un visiem kuģa virsniekiem, un apgalvoju, ka mums jābūt tuvu zemei, jo mans suns saož medījumu.
Tas izraisīja vispārējus smieklus, kas gan ne drusku nemainīja manas labās domas par suni.
Pēc garākiem strīdiem par un pret es beigu beigās skaidri pateicu, ka vairāk uzticos sava Treija degunam nekā visu jūrnieku acīm uz klāja, un drosmīgi ieteicu saderēt uz simts ginejām — summu, kas man bija paredzēta šim ceļojumam —, ka pusstundas laikā mēs tiksim pie medījuma.
Kapteinis, gaužām labsirdīgs cilvēks, sāka no jauna smieties un lūdza Krauforda kungam, mūsu kuģa ārstam, pārbaudīt manu pulsu. Ārsts, to izdarījis, paziņoja, ka es esot pilnīgi vesels. Pēc tam abi ņēmās sačukstēties, bet sarunas lielāko daļu es sapratu.
— Viņš nav īsti pie pilna prāta, — apgalvoja kapteinis. — Es nebūtu godīgs, ja pieņemtu derības.
— Esmu gluži pretējās domās, — iebilda ārsts. — Viņam nekait nekas, viņš tikai vairāk uzticas sava suņa ožai nekā visu kuģu virsnieku skaidrajam prātam. Zaudēt jau nu viņš zaudēs katrā ziņā, bet to viņš ir pelnījis.
— Un tomēr šādas derības, — kapteinis palika pie savām domām, — būtu samērā negodīga izrīcība. Taču jo patīkamāk, ja es pēc tam viņam atdošu naudu atpakaļ.
Pa sarunas laiku Treijs, tāpat kā iepriekš, bija palicis stāvam un uzglūnam medījumam, tā vēl lieku reizi apstiprinādams manas domas. Es piedāvāju derības otrreiz — tagad tās tika pieņemtas.
Tikko paguva izšķirt mūsu rokas, kad daži matroži, kas kuģa pakaļgalā piestiprinātā laivā zvejoja, nogalināja milzum lielu haizivi, kuru tūlīt uzvilka uz borta. Zivi uzšķērda, un paskat — dzīvnieka kuņģī atradām ne mazāk par sešiem pāriem dzīvu irbju.
Nabaga radījumi bija jau tik ilgi atradušies šādā situācijā, ka kāda irbe sēdēja uz piecām olām, no kurām viena bija izperēta tieši tobrīd, kad haizivs tika uzšķērsta.
Mazo putnēnu mēs uzaudzējām kopā ar kaķēniem, kas bija piedzimuši īsu brīdi iepriekš. Kaķe to iemīļoja tāpat kā savus četrkājainos bērnus un katrreiz aizkustinoši uztraucās, ja irbīte aizlidoja kur tālāk un tūlīt pat neatgriezās. Pārējo putnu vidū bija četras irbju mātes, no kurām parasti viena vai vairākas perēja, tāpēc visā ceļojuma laikā kapteiņa pusdienu galdā netrūka medījuma. Nabaga Treijam es liku aiz pateicības par simts ginejām, kuras biju ar viņa palīdzību vinnējis, katru dienu pasniegt visus kauliņus un reizēm arī veselu putnu.
Desmitā jūras dēka
Esmu jums, godājamie kungi, jau stāstījis par nelielu ceļojumu uz Mēnesi, lai dabūtu rokā savu sidraba cirvi. Vēlāk es vēlreiz tur nonācu daudz patīkamākā veidā un paliku pietiekami ilgi, lai pamatīgi iepazītos ar visdažādākām parādībām, kuras aprakstīšu jums tik sīki, cik man to atļaus atmiņa.
Kāds mans attāls radinieks bija ieņēmis galvā, ka jābūt ļaudīm augumā līdzīgiem tiem, kādus Gulivers sastapis Brobdingnagas karaļvalstī.