Drīz vien Rusenieks nāca pie atziņas, ka iepazīšanās ar franču žurnālistu tiešām bijusi laimīgs ķēriens. Jau pirmajā sarunā ar ieroču fabrikantiem noskaidrojās, ka krievu revolucionāriem šautenes nepārdos, kaut arī Šampions uzņemtos starpnieka un galvotāja lomu — Beļģijas valdība nevēlējās sabojāt attiecības ar cara sūtniecību.
Stāvoklis negaidot sarežģījās. Fausts pat lika priekšā atmest Lježai ar roku un izmēģināt laimi Šveicē, bet Šampions neatzina nekādus šķēršļus.
— Vai tad tūdaļ jānokar deguns?! — viņš iesaucās. — Nepārdod krieviem, pārdos haitiešiem!
— Tad jau labāk Fidži salas mežoņiem, — Fausts iedzēla. — Cilvēkēdāji, kas aprijuši kapteini Kuku, beļ- ģiešos modinās vēl mazākas aizdomas.
— Iedzimto ēdienkarte, protams, ir interesanta lasāmviela, Pūrmaļa kungs, — Šampions atcirta. — Tomēr es jums ieteiktu tai vietā lasīt avīzi «Temps», — un viņš ar uzvarētāja žestu izvilka no kabatas salocītu laikrakstu: — Lūk!
Pēdējā lappusē bija ievietota īsa informācija, ka šinīs dienās uz Eiropu iepirkt ieročus izbraukuši Haiti armijas pārstāvji.
— Jūs esat ģēnijs, Šampion, — Ruseniekam tūdaļ iepatikās ideja. — Bet mēs iebrauksim Eiropā zem cita karoga. Vai tad maz Latīņamerikā republiku, kuru vārdu neviens nekad neatceras?! Citādi vēl varam nejauši uzdurties īstajiem haitiešiem.
Un labi vien, ka Rusenieka papildinājums tika pieņemts. Pēc desmit dienām Lježā ieradās divi Haiti armijas ģenerālštāba pulkveži un, kā par spīti, izrādīja interesi par tiem pašiem ieročiem, kurus kā lētākos un labākos bija izraudzījuši kaujinieki. Un tāpēc, parakstot kontraktu, nācās samierināties ar ļoti neizdevīgiem maksāšanas termiņiem.
Atlika pats galvenais — izpirkt šautenes. Vajadzēja nekavējoties atgriezties Rīgā un ziņot Federatīvajai komitejai. Reizē ar Rusenieku ceļā devās arī Šampions, lai applūdinātu savu avīzi ar korespondencēm no Krievijas, un Fausta māsa Dīna.
Rīgas stacijas priekšā atvadījusies no ceļa biedriem, Dīna nolēma kājām doties līdz savam dzīvoklim. Jauki pēc tik ilgas prombūtnes atkal staigāt pa Rīgas ielām, pilnu krūti ieelpot mīļotās pilsētas gaisu. Nesamais nebija smags — neliels čemodāns ar personīgām mantām un apaļa kartona kārba, kurā kārtīgi iepakots viņas meistardarbs — slavenajām Briseles mežģinēm, neskaitāmām rišām, cakām un plisējumiem izrotāts balles tērps. Tomēr, iznākusi Daugavmalā, meitene bija pagalam nosvīdusi. Saule tā cepināja, ka gribējās vai skatieniem veldzēties upes ūdeņos, pa kuru virsmu ņirbēja zeltainas vizmas. No krasta uz krastu šaudījās nesen dibinātā Livlandes jahtkluba baltās jolles, pārliekušies pār bambuskātiem, airu laivās kūkoja makšķernieki, garām aizpeldēja tvaikonītis, spriežot pēc mūzikas, kuru izvirda milzīgā gramofona truba, — «Helmsinga un Grima» izpriecu kuģis, kas par piecpadsmit kapeikām vadāja zaļumniekus līdz Doles salai un atpakaļ. Krastmalā starp tirgus būdām knosījās raibs pūlis, resnas namamātes kaulējās ar vēl resnākām pārdevējām, mazliet nostāk studenti tūka mundieros un profesori zīda micītēs rakņājās grāmatās, kuras antikvāri bija nekārtīgi izlikuši turpat uz ielas. Netrūka arī nabadzīgi ģērbtu ļaužu — jau kopš seniem laikiem trūcīgās ģimenēs bija ieviesusies paraša brīvos brīžos atvest bērnus pie Daugavas, kur allaž tik daudz ko apbrīnot, — sākot ar aizokeāna buriniekiem, beidzot ar kāzu braucieniem, kas pēc laulāšanas ceremonijas kādā no iekšpilsētas baznīcām mēdza izmest līkumu gar upi. Vārdu sakot, valdīja svētdienīgā noskaņa, kuru Dīna labi atcerējās un tā mīlēja.
Un tomēr kaut kas bija mainījies. Sākumā meitenei likās, ka vainīga atsvešināšanās — Beļģijā dzimtās vietas iztēlojās iespaidīgākas, krāšņākas, līksmākas. Taču drīz vien viņa saprata, ka nospiež citas izjūtas. Nez kādēļ rādījās, ka šeit norit nevis īsta dzīve, bet uzstādītas teātra dekorācijas, kustas aktieri, kas mehāniski izpilda lomas, skandē sen apnikušu tekstu. Jo aiz visas šīs šķietami bezrūpīgās ainas slēpās drausmīgs sasprindzinājums, gluži kā tuvais negaiss, kas vēl neredzams virmo pārkarsētā gaisā. Pietika Dīnai pavērties tālē, lai ieraudzītu vētras pazīmes. Daudzi Rīgas dūmeņi neelpoja. Pārējie gan kūpēja, tomēr tik nedroši izsprausloja dūmus, it kā apzinādamies — streiks kuru katru mirkli var aizžņaugt fabrikai elpu. Un tur, lūk, stāvēja vācu lielgaballaiva «Hohenzollern». Ieradusies «draudzības vizītē», tā jau labu laiku kavējās Rīgā, gatava pēc pirmā briesmu signāla izvest ķeizara Vilhelma pavalstniekus no nemieros liesmojošās pilsētas. Bet tur kā drausmīgs 13. janvāra liecinieks pacēlās dzelzceļa tilts, kura balsti piesūkušies asinīm.
Todien modes ateljē «Parīzes šiks» īpašniece bija likusi aiznest kādai pasūtītājai cepuri. Dīna vēl tagad itin labi atcerējās — tā bija lillā krāsā, ar zelta brokāta lentu un melnām strausa spalvām. Bet pašai mugurā plāns demisezonas mētelītis, nauda siltākam vēl
nebija iekrāta. Lai nenosaltu, vajadzēja skriet. Uz stūra meitene pēkšņi ieraudzīja gājienu. Nekad agrāk neredzētie sarkanie karogi atgādināja ugunsgrēku. Ļaudīm bija satraukti vaibsti, skanēja naida pilni saucieni. Pēterburgā pirms dažām dienām tikusi apšauta miermīlīga demonstrācija, kas ar lūgumrakstiem devusies uz cara pili. Daudzi simti nogalināti, neskaitāmi ievainoti. . . un tagad viņa pati atradās blīvā ļaužu murskulī, vienīgi soli pa solim varēja kustēties uz priekšu. Daugavmalā gājiens apstājās. Galvgalī bija radies sastrēgums. Tad atskanēja zalves — viena, otra, trešā. Visur asinis, sa- ļimuši stāvi, ievainoto vaimanas, lāsti, bērnu neizturamās raudas. Un arī Dīna aiz sašutuma raudāja. Kāds žandarms ņēmās meiteni sist. Dīna iekoda viņam rokā. Blakus stāvēja vīrietis, tas viņam ar kaut ko iezvēla pa galvu. Kartonu ar cepuri Dīna, protams, bija pazaudējusi. Vēlāk Gērkes kundze gribēja atvilkt no algas, bet dabūja tādu pretsparu, ka vairs neuzdrošinājās par to ieminēties . . . Tajā dienā Dīna bija kļuvusi par desmit gadiem vecāka. Ar brāli aprunāties neiznāca, pēc janvāra nemieriem Politehnikumā Faustu meklēja policija, un viņš, pat lāgā neatvadījies, aizbrauca uz Lježu… Dīna griezās pie Roba — šim krietna jam draugam varēja izkratīt sirdi. Bet izrādījās, ka viņi abi ar brāli bija it kā sazvērējušies līdz mūža beigām uzskatīt viņu par mazo Dīnu, kas jāpasargā no katra caurvēja. Dīna apjēdza, ka Robis vēl vienīgi labu, un tomēr tas bija sāpīgi, pat mazliet apvainojoši . . . Nekas, ceļu uz pagrīdi viņa atrada arī bez palīdzības … Tad gadījās brauciens uz Beļģiju, iepazīšanās ar Ernestu Ruse- nieku, šaušanas stundas Lježas vecā cietokšņa drupās, gājieni pie munīcijas fabrikantiem, bezmiega naktis, kad rieta liesmas saplūda ar topošās dienas kvēli, — gadījās tas, bez kā dzīve liktos bezgala tukša. Un tagad pa Rīgu soļo nevis Dīna, bet biedrene Grietiņa, tāda pati kau- jiniece kā Atamans, kā Robis, kā daudzi citi, kuri vēl nesen meitenes sapņos bija tēlojušies pārdabiskiem varoņiem līdzīgi . . .
No atmiņām Dīnu izrāva pazīstams stāvs, kas aizsteidzās pa pontontiltu. Tas varēja būt tikai Zibens. Vecais, labais biedrs, kurš tik bieži apciemojis brāli.
Dinai nācās skriet — tik raiti vīrietis spēra soļus. Apdzina un ielūkojās sejā. Nu, protams: zem cepures naga caur briļļu stikliem viņā raudzījās Zibeņa pelēkās acis, patuklās lūpas atpletās priecīgā smaidā, atklājot vismaz astoņus spīdīgus metala zobus, kas bija ielikti slepenpolicijā izsisto vietā. Lai cik drūms būtu stāvoklis, lai kādas briesmas draudētu, šis cilvēks nekad nezaudēja humora izjūtu. Mierīgi smīnēja, kad meistars viņu lamāja un solīja padzīt no darba, smaidīdams devās pretī gorodovoju ķēdei. Stāstīja, ka Zibens pat neesot zaudējis smaidu, kad viņu pratinājis Rēguss. Tas tā satricinājis slepenpolicijas priekšnieku, ka viņš triecis ar revolvera spalu pa muti.