— Muti ciet! — viņš baidījās, ka pats padosies šim noskaņojumam.
Klusums.
Tad negaidot dobjš sprādziens. Kā eksplozijas viļņa ķerts, Atamans ierāva galvu plecos:
— Lielgabali… Beigas … Toties Fausts iztaisnojās.
— Kā cilvēks var būt tik neizglītots? Un tu vēl saucies kaujinieks … Tie ir mūsējie!
— Bumba?
— Kas par jautājumu?! Piroksilīns. Nitroglicerīnam ir cita skaņa. Korpuss no čuguna. Bet kur viņi to ņēmuši? Es taču šorīt gatavās bumbas atdevu jelgavniekam. Visas.
— Vai neesi kļūdījies?
— Kļūdījies? Par sastāvu? — Fausts paostīja gaisu.
— Var jau būt. Es arī nesaprotu, kādēļ ož pēc amonjaka.
— Blakus ir mazmajiņa, — iespurdzas kada meiča. Noskaņa bija spēji mainījusies. Nez kādēļ visi pēkšņi
cieši ticēja, ka Robis un Bračka izglābsies. Un patiešām, pēc dažām minūtēm pagalmā ar priecīgu vēsli iebruka Šampions.
— Grandioza kauja! Revolucionārus izglābj ģimnāzistu cepures! Nolīdzinājums ar diviem nezināmiem skaitļiem! Bumbas sprādziens izšķīrējā brīdī! — ziņoja korespondents, izmantodams jau sacerētos virsrakstus. Kad krājums bija izsmelts, viņš pārgāja uz ikdienišķu valodu.
— Trešais dzīvoklis arī galīgi sagrauts, — viņš nobeidza savu stāstu.— Mans dievs, satriecošs skats! Viena sieviete, divi vīrieši. Cīnījās līdz pēdējam elpas vilcienam.
Vienam revolveris vēl rokā, pats sev ietrieca lodi. Pat Rēgusam nebija ne jausmas, kas tie tādi. Rusenieka kungs, — vai nezināt, kā viņus sauc? Šie cilvēki pelnījuši, lai mani lasītāji pazītu viņu vārdus.
PIECPADSMITA NODAĻA,
kurā, kā teiktu Šampions, stipri ož pēc nodevības
Rēgusam un Ļihejevam vajadzēja justies kā uzvarētājiem. Bet pēc tādiem viņi nepavisam neizskatījās.
— Trīs pret sešpadsmit mūsējo, bēdīga bilance, teica Ļihejevs, norādīdams un kritušajiem revolucionāriem, kurus kā maisus izstiepa no trešā dzīvokļa.
Rēguss neatbildēja, tikai pamāja policijas fotografam sekot. Ienācis piektajā dzīvoklī, viņš atrāvās un aizspieda degunu ar mutautu. No sasistajiem laboratorijas traukiem sitās pretī kodīgi izgarojumi.
— Ļaunāk nekā līķu smaka, — saviebās Ļihejevs un atvēra sašautos slēģus.
Puskrēslu nomainīja gaisma, kurā postījumi kļuva vēl daiļrunīgāki. Izlietojis piecas kasetes, fotogrāfs aizgāja.
— Diez vai šie uzņēmumi cels mūsu autoritāti publikas acīs, — ironiski piezīmēja Ļihejevs. — Būtu kaut viens līķis.
— Štrunts, — norūca Rēguss. — Iedosim avīzēm kādu no arhīva fotogrāfijām… Kad lejā sākās tas jandāliņš ar skaitīšanu, es jau nojautu, ka būris būs tukšs.
— Un mēs arī tukšā, — Ļihejevam pēc neveiksmīgās kaujas nesās prāts uz paštirdīšanos. — Ivan Emerikovič, vai jums neliekas, ka pēdējā laikā lomas mainījušās? Nevis mēs, bet viņi gūst uzvaras. Brīžiem es jau redzu sevi šūpojamies pie laternas staba.
— Blēņas, — nošņāca slepenpolicijas priekšnieks, kaut reizēm arī viņu mocīja neizprotamas bailes, sevišķi paģirās. — Un gluži bešā mēs nepaliksim, — viņš pēc brīža teica, izzvejojis no violeta, smirdoša šķidruma peļķes pussamirkušu lapu. — Lūk, kur vesela bagātība!
Tā bija vēstule, ko Robis cīņas trauksmē un steigā nebija paguvis iznīcināt. Gadījās, ka papīrs iekrita tieši emulsijā, kas attīstīja slepeno tinti.
— Pēc naudas neož, drīzāk pēc kaut kā cita, — Ļihejevs pasmīnēja un novērsās.
— Vajag tikai prast lasīt starp rindām. Reiz raksta, ka šiem šī ceturtdaļa miljona nav tikusi, tas nozīmē… Vai varat uzminēt, ko?
Ļihejevs apmulsis klusēja.
— Tas nozīmē, ka šī nauda pēc dažām dienām būs mūsu. Vai sapratāt?
— Jāatzīstas godīgi, Ivan Emerikovič, ka jūsu gara lidojumam es šodien netieku līdzi.
— Nekas, drīz sapratīsiet … Kā jums tur cietumā ar tiem bēgšanas plāniem? Jūs man vakar ziņojāt, ka pastāv domstarpības.
— Tā gan. Zibens un Grietiņa bija pret un nosauca to par bezizredzes pasākumu. Taču, kad Parabellums piedraudēja, ka bēgs šā vai tā, kaut viens pats, viņi aiz solidaritātes piekrita, jo četratā tomēr lielākas cerības uz panākumiem.
— Solidaritāte ir laba lieta … — mīklaini paziņoja Rēguss. — Un kāds tad galu galā ir plāns?
— Visumā sākotnējais. Klāt nācis tikai tas, ka par uzraugiem pārģērbtie vīrieši it kā vedīs Grietiņu uz slepenpoliciju. Zaldātiem, kas apsargā vārtus, piedraudēs ar nolaupītajiem revolveriem un bumbu, — Ļihejevs tīksmi iesmējās. — Bet, tā kā mēs zinām, ka tā no maizes, nekā bīstama nav. Termiņš nolikts uz piekto datumu.
— Riskants plāns, ļoti riskants, — Rēguss pašūpoja galvu un pēc mākslīgi ieturētas pauzes turpināja. — Tomēr dotajos apstākļos bēgšana izdosies.
— Ko jūs, Ivan Emerikovič! — protestēja Ļihejevs. — Mēs viņus ar pliku roku paņemsim. Es jau brīdināju Ludvigu, lai pastiprina apsardzi.
— Aplami darīts. Mūsu interesēs, lai plāns izdotos.
— Kā, jūs gribat ļaut viņiem bēgt?
— Jūs kļūstat apķērīgs, Aleksandr Aleksandrovič. Vai tad citādi es būtu licis pārvest Dīnu Pūrmali uz viennīcu korpusu? Viens no viņiem — vai nu meitene, vai drīzāk Parabellums — paslēpis naudu. Mēs, lūk, ļaujam viņiem bēgt, bet paši klusītiņām nopakaļ un tai brīdī, kad …
— Tad mēs — caps! — iesaucās Ļihejevs. — Vārdu sakot, mēs esam kaķi, kas rotaļājas ar peli. Es apbrīnoju jūsu tālredzību, Ivan Emerikovič, no sirds apbrīnoju. Ar tādu priekšnieku caur uguni un ūdeni!
Ieradies galvenajā pastā, Šampions jau caur stikla durvīm redzēja, ka atkal dežurē pazīstamais telegrāfists ar vidū šķelto, melno bārdu. Neatraudamies no morzes aparāta, ierēdnis sauca:
— Priecājos jūs redzēt, Šampiona kungs. Spriežot pēc tā, ko runā pilsētā, jums laikam ļoti steidzīga korespondence.
Šampions to uztvēra kā mājienu un izvilka trijnieku. Telegrāfists kāri nošķielēja, bet neņēma:
— Šoreiz finansu ministra paraksts nelīdzēs. Man jāpārraida ārkārtīgi svarīga telegrama, līnija īpaši atbrīvota. — Un, pieliecies tuvāk, viņš čukstēja. — Valdības depeša. No gubernatora. Pašam Vittem!
Neko darīt. Turpat pie lodziņa, lai neviens neieņemtu viņa rindu, Šampions pārlasīja savu rakstu. Telegrāfists joprojām klabināja morzes atslēgu. Aiz gara laika Šampions uzmeta skatienu formulāram. Pēc vārdiem «pilnīgi slepeni» sekoja nebeidzama skaitļu kolona, kas ar savu vienmuļību ņirbināja acis. Francūzis nospodrināja degunkniebi. Oho! Šifrs! Interesanti, kas gan gubernatoram ziņojams visuvarenajam iekšlietu ministram, pat ļoti interesanti. Droši vien šai depešā ir ziņas, kas interesētu revolucionārus. Vai nav vienalga — šā vai tā viņa deguns šajos skaitļos gudrs netiks .. . Tur nepieciešams īpaši skolots prāts, tāds kā Pūrmaļa kungam. Bet tas taču Rīgā, vēl nupat viņi bija tikušies Atlētu kluba pagalmā! Teksta noraksts katrā ziņā jādabū rokā, lai tas maksātu ko maksādams! Šampions bija ar mieru ziedot vesela gada algu — kaut tikai varētu pakalpot saviem draugiem. Bet tūdaļ teica sev, ka bārdainais šoreiz nebūs uzpērkams. Un žurnālists, izlikdamies labojam savu reportāžu, sāka drudžaini pārrakstīt bloknotā skaitļu ailes. Blakām, paldies dievam, joprojām neviena nebija, un telegrāfists, kuru žilbināja degunkniebja biezie stikli, nemanīja, kādā virzienā Šampions skatās.