… Romas pagrabā bija krēslains un kluss. Gaismoja tikai bufetes skapis, kur pudeles atmirdzēja dažādās krāsās. Apgaismots bija arī galdiņš pašā stūrī, kur zem lielās stāvlampas jau sēdēja Šampions. Šā tikšanās vieta tika sarunāta Atlētu klubā informācijas apmaiņai, tomēr Atamans nāca šurp ne tik daudz cerībā uzzināt kādu jaunumu, drīzāk vientulības dzīts. Gribējās aprunāties ar kādu, lai arī tas nebūtu Robis. Jā, ar draugiem Atamans joprojām nebija izlīdzis. Būtu viņam izdevies tos atbrīvot, tad tagad kopā sēdētu un kopā priecātos par laimīgo izglābšanos. Bet tagad viņam trūka drosmes rādīties acīs. Trūka drosmes noklausīties bargos pārmetumus, ar kuriem Robis droši vien neskopotos. Un, lai cik tie pelnīti, — viena lieta — pašam saprast savu vainu, gluži cita — jaut sevi nostrostēt.
— Rusenieka kungs, ja jūs zinātu, kā es jūs gaidu! Savā mūžā tā nevienu neesmu gaidījis. Vai no skaitļiem ko sajēdzat? — Šampions pazemināja balsi līdz čukstiem un ar sazvērnieka izteiksmi izvilka no krūšu kabatas šifrētās depešas norakstu. — Es arī ne. Bet mans deguns mani nekad vēl nav pievīlis. Šie skaitļi ož pēc sensācijas!
Tikko Atamans saprata, ko tur rokā, visas šaubas izgaisa. Ja vien pastāv vismazākās aizdomas, ka šī valdības telegrama var noderēt biedriem, viņam nekavējoties jāsteidzas pie Roba.
Dreifogeļu māsas, kaut gan apzinājās no tā izrietošās briesmas, bija nodevušas kaujinieku rīcībā ēdnīcas dibenistabu. Kad Atamans ienāca, Robis un Fausts tērzēja pusbalsī, Bračka apsargāja durvis.
Atamans klusēja, klusēja arī pārējie. Beidzot Bračka neizturēja:
— Nu, vai zini, tu gan esi dulls — veselu armiju sacēli kājās. Vai domāji, ka mēs paši netiksim galā?
— Nelielies, Bračka, — Atamans nopietni atteica.
— Jums vienkārši palaimējies, un viss. Tici man, reizem pat es dodu priekšroku armijai.
Atamans bažīgi palūkojās uz Robi. Vel tikai trūka, lai tas ar savu parasto, nesaudzīgo ironiju atgadinatu viņa agrākos uzskatus. Bet Robis tikai pasmaidīja, un šis negaidītais smaids paveica brīnumus — Atamans pēkšņi atguva kādreizējo bezbēdīgo toni.
— Cik labi, ka tomēr aizgāju uz Romas pagrabu, — viņš nometa Fausta priekšā skaitļiem klātu lapu. — Paskatieties, vai tik Šampionam tiešām nav pagadījies laimīgs ķēriens, jebšu šifrs kalpo tikai mūsu cienījamam gubernatoram, lai pieprasītu sev pielikumu pie algas? Grūti jau viņam klājas, sērdienim …
— Šifrs?! — Fausts uzklupa papīram kā izsalcis suns kaulam.
Nomierinājies viņš saudzīgi nogludināja lapiņu, iebāza pīpi mutē un tikai pēc pāris mehāniskiem vilcieniem pamanīja, ka tā tukša.
— Nu? — Bračka pienāca tuvāk. — Vai ir kāda šance? — viņš jautāja, pārliecināts, ka Faustam atšifrēt telegramu ir viens spļāviens.
— Kā tevi sauc, biedri? — Fausts jau bija paguvis to aizmirst.
— Bračka.
— Nu tad, Bračka, esi tik laipns un aizskrien pēc piecdesmit miligramiem nikotīna, prasti runājot, pēc paciņas mahorkas. Kur tas dzirdēts, ka cilvēks spēj domāt bez pīpēšanas?… Varbūt izdevumi atmaksāsies, — viņš piebilda, it kā atvainodamies par izšķērdību.
Dabūjis pieprasīto tabaku, Fausts izpūta dažus kuplus dūmus un iegrima clarbā. Pats grūtākais bija atrast kādu pieturas punktu. Varbūt telegrama šifrēta, lietojot kā atslēgu noteiktu tekstu, varbūt skaitļi sagrozītā veidā atspoguļo burtu vietu alfabētā. Vārdu sakot, jāizmēģina visas iespējas pēc kārtas.
— Vai gatavs? — Atamans vaicāja jau pēc desmit minūtēm, — tik stipra bija viņa paļāvība biedra mākai.
— Vai tu no mēness esi nokritis! Katrs zīdainis zina, ka skaitļu sistēma pielaiž četri simti deviņdesmit astoņas kombinācijas. Esmu knapi ticis līdz trīspadsmitai.
Fausts pacēla galvu un tikai tagad pamanīja, ar kādu sasprindzinājumu viņā nolūkojās biedri. Bija žēl neizpētīt līdz galam visas varbūtības, kas sagādāja viņam tādu pašu baudu kā kaislīgam šahistam partijas analizē. Bet reiz lieta steidzama, jāķeras pie vienkāršākas metodes, kuru Fausts atšķirībā no zinātniskās dēvēja par diletantisku minēšanu.
Vispirms viņš sameklēja visbiežāk sastopamo skaitļu grupu. Vienu reizi tā izskatījās šādi: 80 13 5 101 72 16 31 25 01 72 9. Vairākas reizes bez pēdējiem četriem skaitļiem. Ko šis vārds varētu nozīmēt? Balstoties uz tā, ka depešu sūtījis gubernators, drīkstēja pieļaut, ka visbiežāk sastopamais vārds nozīmē «guberņa». Tādā gadījumā garākais variants būtu «gubernators». Tūdaļ Fausts atrada šai domai pastiprinājumu. Lūk, divi lāgiem atkārtojās sakopojums, kurā šī skaitļu grupa ietilpa kā sastāvdaļa: 80 101 16 101 72 31 258 80 13 5 101 72 16 31 25 01 72 9. Vārda otrā daļa veidoja «gubernators». Vēl nepazīstamā daļa sastāvēja no sešiem jau pazīstamiem burtiem, kuri, ja pamatojas uz viņa hipotēzi, izveidotu genera. Skaitlis 258, bez šaubām, bija «1», un kopā iznāca «ģenerālgubernators». Tā vairs nevarēja būt nejaušība, un tagad viņa rīcībā jau vienpadsmit zināmu burtu.
Priecādamies par šo atklājumu, Fausts pirmajā brīdī vārdam «ģenerālgubernators» nepiegrieza vērību. Citādi Robis, kas, pārliecies viņa plecam, lasīja līdzi atšifrējumu.
— Ģenerālgubernators! — viņš satraukti iesaucās. — Tādu ieceļ tikai karastāvokļa laikā.
— Lieliski! — uzgavilēja Fausts.
— Atradis, saproties, par ko līksmot! — Bračka arvien vēl īsti nepazina Faustu.
Bet Fausts nemaz neklausījās — skaitļu kolonā viņš meklēja vārdu «karastāvoklis». Arī tas tika atrasts. Tagad nāca klāt burti «k», «v», «i», un viņa rīcībā nu bija veseli četrpadsmit. Aizvietojot ar tiem attiecīgos skaitļus, radās:
«200ar 7ik revolu7ionara 200arti04a s200rau63usi 200ar savu 335erki autono335as 200arval63es no63ibina- 420anu guberņa, sagai63ama atklata bruņota sa7el- 420anas, Es uOskatu stāvokli 200ar ļoti bista335u, it i200a420i ta63el, ka garniGons, neraugoties u6 visie335 335anie335 Iugu335ie335, nav 200asti200rinats. Arkartiga ne200ie7ie420a335iba 2()0rasa, lai garniGons nekavc04o- ties tiktu 200asti200rinats ar 63ivie335 200ulkie335, lai livlan63es guberņa tiktu iGslu63inats karastavoklis un ģenerālleitnants 200o200ens, 45. 63ivi6i04as ko335an- 63ieris, gu63rs un enerģisks 7ilveks, tiktu ie7elts 200ar generalgubernatoru …»
Jau no pirmajām rindām izrietēja, ka «revolu7ionara 200arti04a» nozīmēja «revolucionāra partija», «sa7el- 420anas» — «sacelšanās», garniGons» — «garnizons», un klāt nāca pieci burti. Fausts jutās vīlies.
— To jau varēja atburtot katrs nepraša, — viņš nosirdījās, — ne tikai es, — un, nemaz nepūlēdamies atšifrēt vēl iztrūkstošos burtus, tekoši nolasīja biedriem svarīgākos izvilkumus no gubernatora telegramas:
«Par cik revolucionārā partija spraudusi par savu mērķi autonomās pārvaldes nodibināšanu guberņā, sagaidāma atklāta bruņota sacelšanās. Es uzskatu stāvokli par ļoti bīstamu, it īpaši tādēļ, ka garnizons, neraugoties uz visiem maniem lūgumiem, nav pastiprināts. Ārkārtīgā nepieciešamība prasa, lai garnizons nekavējoties tiktu pastiprināts ar diviem pulkiem, lai Livlandes guberņā tiktu izsludināts karastāvoklis un ģenerālleitnants Po- pens, 45. divīzijas komandieris, gudrs un enerģisks cilvēks, liktu iecelts par ģenerālgubernatoru. Bez tam vajadzīgs, lai Rīgā uzturētos uzticams karakuģis, uz kura būtu jāpārved valsts un privātbanku nauda vairāku miljonu rubļu apmērā… Vienīgais, kas atliek, — izdodiet pavēli par karastāvokli, uzticot man kā gubernatoram pilnvaru izsludināt to viskritiskākā brīdī… Gubernators Svegincevs.»