— Karastāvoklis! — Atamans pielēca kājās. — Tas nozīmē, ka Dīnai draud . . .
— Visiem bankas uzbrukuma dalībniekiem . . . Tagad tos tiesās kara tribunāls un lielākā žēlastība, ko drīkst gaidīt, ir lode pakāršanas vietā.
— Neaizmirstiet Zibeni,— drūmi teica Robis. —Viņam tagad par bumbu mešanu tāpat draud nāve . . .
— Labāk es šo telegramu nemaz nebūtu atšifrējis! — ievaidējās Fausts. — Tas vēl vairāk sarežģī jau tā kritisko situāciju.
— Nē, tas izšķir visu! — Robis trieca dūri pret galdu. — Viņi jāizrauj no cietuma.
Kopš Federatīvā komiteja bija devusi savu piekrišanu, māsu Dreifogeļu ēdnīcas dibenistaba pārvērtās par štābu.
Vispirms kara padomei bija jāizšķiras par metodi — šturmēt vai mēģināt iekļūt cietumā ar viltu. Pirmais ceļš saistīts ar lielākām dzīvības briesmām kā uzbrucējiem, tā ieslodzītajiem. Otrais toties slēpj sevī iespēju, ka pēdējā brīdī kāda nejaušība var visu izjaukt. Domas dalījās.
— Visprātīgākais ir sintēzē, prasti izsakoties, apvienošana.
— Un kā būtu, ja tu izteiktos mazliet saprotamāk,— mudināja Robis, juzdams, ka Fausta miglaini izklāstītā ideja radnieciska paša nodomam.
— Kur nu vēl skaidrāk? Iekšā ar viltu, ārā ar varu.
-— Gluži manas domas, — Robis apmierināti pamāja.
— Jādara viss, lai cietumsargi apķertos pēc iespējas vēlāk. Tāpēc vismaz iekļūt jāmēģina bez trokšņa. Viena grupa paliks pagalmā, lai segtu aizmuguri, pārējie dosies tieši uz korpusu. Ja biedru atbrīvošanas laikā izceļas trauksme, mēs ar kauju laužamies ārā.
— Un kā atvērt kameras? — iestarpināja Atamans. — Tu runā tā, it kā tev atslēgas būtu kabatā.
— Un kur teikts, ka tām jābūt kabatā? Man atslēgas ir smadzenēs! — atdzīvojās Fausts. — Un, ja ne šodien, tad rīt.
— Dulls tu esi!
— Koperniku arī sauca par dullu. Un tomēr viņš pirmais atklāja, ka Zeme griežas ap atslēgu .. .
— Atstāsim Faustu mierā, viņam pašam jau griežas, — un Atamans vilka biedrus pa durvīm laukā.
Tieši tas Faustam bija vajadzīgs. Šoreiz tabakas netrūka, un drīz vien smadzenes strādāja ar pilnu jaudu.
Atslēgas taisa atslēdznieks — tā ir aksioma. Bet kura darbnīca vai fabrika izgatavojusi atslēgas Rīgas cietumam? Lūk, problēma.
Izlūdzies no Austras Dreifogeles adrešu grāmatu, Fausts ņēmās to pārlapot. Saraksts bija garš — kādas trīsdesmit atslēdznieku firmas. Apstaigāt tās prasītu vairākas dienas, nemaz nerunājot par aizdomām, kas, dabiski, rastos. Lai kādiem aplinkiem viņš taujātu, bez cietuma pieminēšanas neiztiks. Un to liedz konspirācija. Vajadzēja paļauties uz deduktīvo domāšanas metodi.
Pirmais sarakstā bija Abramovičs un brāļi. Atkrīt — ebrejiem tik atbildīgu valsts pasūtījumu neuzticēs. Nākošais — Dravinieks — nebija pat cunftes meistars. Tādam nav tiesību turēt zeļļus, tātad darbnīciņa par mazu, lai izpildītu prāvu uzdevumu. Akciju sabiedrība «Elektra». Fausts sarauca pieri — pārāk moderns nosaukums. Un tiešām, tā dibināta tikai šogad, pēc cietuma pārbūvēšanas. Tā Fausts apsvēra vairākas firmas un svītroja citu pēc citas, kamēr uzdūrās vārdam Ludvigs. «Kristiāns Ludvigs — atslēdznieku darbnīca, Mazā Kungu ielā, savā namā, ātri un precīzi veic instalācijas un remonta darbus, lielā izvēlē patentētas «Yale» atslēgas.» Uzvārds izraisīja dīvainu asociāciju — Fausts iedomājās savu māsu: kā viņai tur klājas nabadzītei? Nekas, ilgi vairs nenāksies gaidīt. Bet kāpēc viņš pēkšņi atcerējās Dīnu? Kaut kādai loģikai taču jābūt… Ahā, sakarā ar asinssaitēm! Vai tik starp šo Ludvigu un cietuma priekšnieku nepastāv kāda radniecība? Fausts pašķirstīja iedzīvotāju sarakstu un ar gandarījumu cieši blakus atrada: «Ludvigs Hristians Amadeusa dēls, atslēdznieku darbnīcas īpašnieks.», «Ludvigs Oto Amadeusa dēls, atv. palkavnieks, Rīgas cietuma priekšnieks.» Skaidrs, ka brāļi — tas pats tēva vārds, pie kam rets. Slēdziens: cietuma priekšnieks tādu izdevīgu pasūtījumu izgādājis savam brālim.
Taču Fausta hipotēzē apstiprinājās tikai pa pusei. Darbnīcas īpašnieks gan izrādījās cietuma priekšnieka brālis, bet Oto toreiz vēl atradās armijas dienestā, un atslēgas bija izgatavojusi Pēterburgas firma, Ziemeļ- krievijas sabiedrība «Metals», kur daļa akciju piede-
13 - 2155 193 rēja cietuma departamenta vicedirektoram. Viens no darbnīcas strādniekiem izrādījās savs cilvēks. Sapratis, kas vajadzīgs, viņš šīs ziņas izvilka no šefa. Kristiānām Ludvigam bija tikusi vienīgi jaunā vārtu atslēga, kuras dublikātu meistars apsolījās pagatavot.
Kā dabūt pārējās? Viltot cietuma zīmogu būtu nieks, bet ko tas dod? Ja viņš Ludviga vārdā pieprasītu jaunas atslēgas «bojāto» vietā, «Metals» sūtītu tās uz cietumu. Vai tad nav prātīgāk pašam aizbraukt uz Pēterburgu? Un, izpīpējis veselas nedēļas tabakas normu, Fausts nonāca pie pārsteidzoša atklājuma, ka tas ir visvienkāršākais, visātrākais un visdrošākais problēmas atrisinājums. Ja Rīgā meistars neliedz atbalstu, tad arī «Metala» biedri noteikti palīdzēs.
Vakarā kaujinieki atkal sanāca kopā.
— Kā tad ir? — apsvēra Robis. — Šonakt tu izbrauksi, rītvakar iebrauksi Pēterburgā; kamēr uzņemsi sakarus un sadabūsi atslēgas, paies vismaz diena. Tātad ātrāk par sesto mēs tevi pat vislabākajā gadījumā nevaram gaidīt.
— Veselas trīs dienas! Kādam velnam tik daudz laika zaudēt!? — iesaucās Atamans. — Tur iekšā katra diena liekas kā mēnesis, it sevišķi, kad vajā karātavu lietuvēns.
— Vai tu domā, ka man viegli gaidīt? Kurš tad ir Dīnas brālis, es vai tu? Bet vai tu zini, ko darīt?
— Kāpēc gaidīt atslēgas? Ratā ar visām atslēgām, saproties! — Bračka ne mirkli nevilcinājās. — Katrs paķers pa cirvim un, kā liek pa durvīm, tā — knaukš!
— Sacels tādu troksni, ka saskries no visa cietuma, — iebilda Atamans. — Un tad — kamēr ar cirvi uzlauzīsi vienu kameru, ar atslēgām attaisīsi desmit. Risks ir cildena lieta, bet šoreiz . . .
Bračka ar izbrīnu palūkojās savā elkā — nemaz neizklausās pēe Atamana. Ir gan pārvērties, ja tas tā turpināsies, no viņa vēl iznāks otrais Robis.
-— Atamanam taisnība, — teica Robis. — Bez kādām avantūrām!
— Bet es, zin, tomēr paķeršu cirvi, — ietiepās Bračka. — Tā, saproties, visdrošākā atslēga. Vai zini, toreiz, kad es ar Brašo iztīrīju monopolku . ..
— Tātad sestajā datumā uzbruksim, — pārtrauca viņu Atamans.
— Biedri, jāiekalkulē arī neparedzēti faktori, — aizrādīja Fausts, — prasti runājot, nejaušības. Jāpatur rezervē dažas dienas. Vai jūs aizmirsāt, ka man būs
^ darīšana ar cilvēkiem, nevis ar cipariem?
Robis piegāja pie sienas kalendāra un pārcilāja:
— Mēs uzbruksim naktī uz trīspadsmito, — viņš pēkšņi paziņoja.
— Nu, zin, — iekaisa Bračka, — atradis gan īsto dienu! Velna ducis, saproties.
— Toties mēness nebūs, — mierīgi paskaidroja Robis. — Tumsa ir mūsu dabiskais sabiedrotais.
Lai kā Atamanam sāpēja sirds, viņš atzina, ka tas ir visprātīgākais. Tāpēc neturējās pretī, tikai nodomāja: un šodien tikai trešais septembris .. . Vēl desmit dienas. Kā Dīna to izturēs?