… 4. septembris. Šonakt paredzēts bēgt. Vēl desmit stundas, tad nomainīsies uzraugi. Parabellums piedauzīs pie durvīm, un sāksies tas, ko vairs nevarēs apturēt. Dīnai ir nemierīga sirds. Arī pirms uzbrukuma bankai Dīna negulēja visu nakti, bet toreiz tas bija uztraukums pirms ugunskristībām. Tagad ir citādi. Viņai trūkst ticības, ka izdosies. Ceļu uz brīvību aizsprosto pārāk daudz šķēršļu, lai četratā tos spētu pārvarēt. Un, pat ja izdotos izlauzties caur vārtiem, trauksme sacels kājās visu apsardzi un sāksies vajāšana. Būtu vēl biedri ārpusē brīdināti! Bet Parabellums stingri aizliedza rakstīt uz vaļu, neviens viņus uz ielas negaidīs. Zināma taisnība Parabellumam bija. Nodevējs taču vēl nav atmaskots, vēstule var nonākt viņa rokās. Tā nu iznāca, ka viņiem jāpaļaujas tikai uz saviem spēkiem un uz labu laimi.
Šai pasākumā viss ir nedrošs un nereāls, tāpat kā bumba, ko viņa, atraujot sev pa riecienam no katras maltītes, darinājusi no maizes. Un pat to pie pirmās
kratīšanas var uziet. Labi vēl, ka pēdējās dienās kamera nav pārmeklēta.
Ja Dīna beidzot piekrita piedalīties, tad tikai tāpēc, ka nebija ko zaudēt. Tikt nošautai bēgšanas laikā tomēr vieglāka nāve nekā beigt mūžu cilpā. No otras puses — viņu no karātavām šķir vēl vairāki mēneši, ko dzīvot. Un dzīvot nozīmē cerēt. Bet nedrīkstēja domāt par sevi vien. Bez īpaša iemesla Parabellums nebūtu tik traki rāvies uz āru, un Dīna instinktīvi nojauta, ka tam ir kāds sakars ar naudu.
Pastaiga. Atlikušas tikai astoņas stundas. Drīz atnesīs vakariņas. Tad pēdējā vakara pārbaude, un atliks vēl četras īsas stundas.
Dīnas uztraukums auga augumā. Ne viņa spēj apsēsties, ne stāvēt uz vietas. Viņa palecas, lai kaut uz mirkli palūkotos caur logu. Cietuma pagalms ar lefkoju dobi, salīdzinot ar to, kas priekšā, rādās kā mierīga saliņa. Bet kas viņu gaida šonakt?
Laiks iet un iet. Iet uz priekšu, uz priekšu vien. Vēl nav par vēlu mainīt lēmumu, mēģināt atturēt citus no nepārdomātā soļa. Bet to iztulkos kā gļēvulību, Un ar ko lai viņa iespaido Parabellumu?
Tādā noskaņā Dīna saņēma pastu no Atamana. Citkārt tas pārvērstu visu dienu svētkos, šoreiz viņa tikai miglaini saprata lasīto:
«Meitēn mīļo, esmu tādā noskaņā, ka vienkārši nevaru tev nerakstīt. Rudens pēkšņi pārvērties pavasarī, šķiet pat, ka atkal pogo lakstīgalas. Spīd saule, un drīz jo drīz dzīve no jauna būs skaista. Bet īsti skaista tā var būt tikai kopā ar tevi. Nedomā, ka esmu tevi piemirsis. Nupat mēs ar Robi iedomājāmies, ka jums tur pietrūkst lasāmvielas. Drīzumā aizsūtīšu tev Šampiona romānu par Baslīliju, kas laikam patiks arī pārējiem. Īstenībā tas domāts kā negaidīta dāvana tavā dzimšanas dienā, bet es nespēju nociesties vēl desmit dienas, zinot, cik grūti jums cietumā bez grāmatām. Pārējiem lai tas paliek patīkams pārsteigums.»
Droši vien Atamans gribējis viņu uzjautrināt, likt uz brīdi aizmirst drūmo apkārtni. Ak, ja viņš nojaustu, ka pašlaik prāts nemaz nenesas uz jokošanu! Dīna jau grasījās iznīcināt zīmīti, bet kaut kas atturēja. Atamans, kurš pagājušo reizi atrakstījis gluži citā tonī, bez pamata nebūs to tik pēkšņi un krasi mainījis. Un Dīna vēlreiz pārlasīja nedaudzās rindas.
«Negaidīta dāvana tavā dzimšanas dienā…» Savādi. Atamans taču zina, ka viņa piedzimusi aprīlī. Bet te rakstīts — «vēl desmit dienas». Un Šampionam tāda romāna par uzbrukumu Bastīlijai vispār nav.
Pēkšņi Dīna noskūpstīja netīro papīru. Ernest, tu laikam mani ļoti mīli! Bija nolemts par atbrīvošanu paziņot tikai pašā pēdējā brīdī, kad viss būs galīgi nosprausts. Bet tu negribēji, lai es šīs dienas velti mokos. «Laikam patiks arī pārējiem» — nozīmē, ka atbrīvos visus, «vēl desmit dienas» ir termiņš.
Dīna pat nemēģināja iztēlot savu atbrīvošanu no cietuma. Ja to vadīs Robis un piedalīsies Atamans, tā noteikti izdosies. Šai mirklī viņa domāja tikai par to, ka nu bēgšana atkrīt. Zīmīte nākusi īstajā momentā. Nekavējoties jāpaziņo pārējiem, pēc vakariņām vairs nebūs izdevības. Jau rakstot, prātā iešāvās Atamana brīdinājums nekā neteikt citiem, bet to šoreiz nedrīkst ievērot, jāglābj Parabellums, Zibens, Lips Tulians no gandrīz drošas nāves. Biedri uz vaļas taču nenojauš, ka viņi taisās pašu spēkiem izlauzties no cietuma. Jāpastāsta par paredzēto uzbrukumu, citādi Parabellumu nepārliecināt. Klusēt būtu noziegums . . .
Reizē ar Parabellumu Dīnas vēstuli izlasīja Lips Tulians.
— Ko nu? — viņš jautāja.
Parabellums neatbildēja. Smagi atsēdās uz gultas un atbalstījās uz elkoņa. Grūti vēl desmit dienas ļaut sevi uzskatīt par nodevēju. Bet, galvenais, tagad vismaz ir droši, ka izdosies pateikt Robim, kur noslēpta nauda. Turpretī bēgot viss kas var gadīties. Viņš piecēlās un, paņēmis koka karoti, piegāja pie sienas.
— Ko tu gribi darīt?
— Paziņot Zibenim. Nebēgsim.
— Pagūsi. Vispirms rūpīgi jāapsver, — teica Lips Tulians. — Manuprāt, pareizāk neatteikties no mūsu plāna. Tu domā — tik viegli iebrukt cietumā? Un, ja neizdosies mūs izpestīt, ko tad?
— Robis vada. Kārtībā, — un Parabellums jau iz- klauvēja: — «Zibenim. Atcelts.»
Lips Tulians vairs nepūlējās pierunāt kameras biedru, bet varēja manīt, ka viņa nervi saspīlēti līdz pēdējam. Nogaršojis vakariņu viru, viņš izšļāca to uz grīdas un sāka saukt pēc uzrauga.
— Ar ko jūs mūs te barojat?! Mēs neesam nekādi suņi! Dodiet priekšnieku, ja negribat, lai sūdzos uz Pēterburgu!
— Priekšnieka kungu tik vēlu nedrīkst traucēt, — uzraugs aizrādīja.
— Man vienalga! Dodiet priekšnieku, citādi izdauzīšu visu būdu un pieteikšu bada streiku!
— Labi, labi, tikai nekliedz, — īgni norūca uzraugs un izlaida Lipu Tulianu gaitenī. — Pagaidi, gan priekšnieks tev sados tādu vēju, ka tev pāries luste sūdzēties.
Taču Ludvigs, ieraudzījis Lipu Tulianu, nemaz neskaitās par vēlo traucējumu. Atvēris kabineta durvis, viņš teica:
— Pagaidiet, tūlīt nāks.
Lips Tulians nervoziem soļiem mēroja istabu. Tad viņš pamanīja uz galda Ļihejeva rakstītu ziņojuma uzmetumu, kas viņu ļoti ieinteresēja. Tas skanēja šādi:
«…Atļaujos īsumā izklāstīt šīs sekmīgās operācijas priekšvēsturi un uzdrošinos atgādināt Jūsu Ekselencei, ka Imants Magoņlapa, ar dienesta palamu «Brūtgāns», iestājies mūsu dienestā pēc tam, kad atklāja mums, kas izplata musinošas lapeles viņa darba vietā. Lai nomas- kotu viņu, apvainojums tika celts arī pret pašu Brūtgānu. Mūsu uzdevumā šis aģents iestājās «Atriebēju» grupā un izdarīja daudz svarīgu pakalpojumu. Starp citu, pateicoties viņam, pēc bumbu atentāta Vērmancs parkā izdevās apcietināt teroristus Zibeni (ārējās novērošanas palama «Briļļainais») un «Buķeli» (ārējās novērošanas palama «Mīkstais»). Izmantojām šo gadījumu, lai pilnīgi nostiprinātu Brūtgānā reputāciju starp kaujiniekiem. Bija nodomāts apcietināt viņu un panest uz slepenpoliciju, lai pēc tam, kad Brūtgāns tur būs nodibinājis ciešus sakarus ar kaujiniekiem, ļautu izbēgt. Tūlīt pēc šķietamās apcietināšanas viņu atbrīvoja «Atamans». Tā Brūtgāns izpelnījās uzticību tik lielā mērā, ka tika pielaists pie uzbrukuma «Krievu bankai tirdzniecībai ar ārzemēm», par kuru jau ziņoju Jūsu Ekselencei. Diemžēl iebrucējiem no līdz šim vēl neatklātas puses bija nācis zināms, ka starp viņiem ir nodevējs. Ar veiklu manevru, proti, atklājot mūsu slepenā dzīvokļa adresi (kuru tādēļ bijām spiesti mainīt), Brūtgāns novērsa no sevis aizdomas. Sekojot viņa norādījumiem, mēs apcietinājām pašus svarīgākos laupītājus: Maksi Tēraudu (Parabellumu) un Dinu Pūrmali (Grietiņu). Tā kā, neraugoties uz visām mūsu pūlēm, viņi nav izpauduši naudas paslēptuves vietu, mēs ievietojām Brūtgānu cietumā. Viņam izdevās uzzināt kaujinieku konspiratīvā dzīvokļa adresi, un mēs to sagrāvām. Veiksmīgā bēgšanas plāna inscenēšana naktī no 4. uz 5. septembri atļāva mums sekot Tēraudam un Pūrmalei, kuri, nekā neno j auzdami, iekrita mūsu lamatās. Tā izdevās atklāt naudas paslēptuvi. Diemžēl, no bankā nolaupītajiem 257 000 (divi simti piecdesmit septiņi tūkstoši) rubļiem mēs atradām tikai 154 583 (simts piecdesmit četri tūkstoši pieci simti astoņdesmit trīs) rubļus, kurus tuvākajās dienās ceram nodot likumīgajiem īpašniekiem.»