Ienāca Ļihejevs un vispirms uzmeta aizdomīgu skatienu galdam. Paldies dievam! Viņš, par laimi, nolicis vēstuli ar neaprakstīto pusi uz augšu. Lips Tulians, kas bija paguvis apsēsties istabas attālā kaktā, savukārt nodomāja: paldies dievam, nekā nav manījis. Nav labi ieskatīties priekšniecības noslēpumos. Tas apdraud veselību.
— Varējāt sev aiztaupīt šo gājienu, — teica Ļihejevs. — Es tāpat zināju, ka viss ies kā pa diedziņu, pat ziņojumu jau uzmetu melnrakstā. Reiz Parabellums sev ko ieņēmis galvā, viņu var atturēt tikai katastrofa.
— Ja gribat zināt, katastrofa iestājusies — tikai mums. Bēgšana nenotiks.
— Tu muldi! Tā nevar nenotikt! Tai jānotiek! Pārāk daudz pūļu esmu ieguldījis!
— Es ne mazāk, — Lips Tulians arī sāka uzbudināti kliegt. — Bet šoreiz nekas nelīdzēs. Kad Parabellums saņēma vēstuli, bija cauri …
— Nolādēts! Viss pagalam! Kā es to ziņošu Rēgu- sam? — Ļihejevs sagrāba savu ziņojumu, sažņaudza to dūrē un tikai pēc tam saplēsa.
Kāds trieciens! Bēgšana nenotiks, tai vietā . . . Ko tas Brūtgāns samurgojis?
Lipam Tulianam nācās divas reizes vārdu pa vārdam atkārtot vēstules saturu, iekams Ļihejevs saprata — revolucionāri grasās šturmēt cietumu.
— Tu teici — pēc desmit dienām? — viņš pārvaicāja.— Re, re, ko baskāju kundziņi iedomājušies. Laika gana sagatavot viņiem pienācīgu uzņemšanu. Ierīkosim tādus slazdus, kuros pietiks vietas visiem Rīgas dumpiniekiem. Veselu kazaku pulku izsaukšu!
— Tad es, Ļihejeva kungs, kamerā atgriezties vairs nedrīkstu. Pamanīs kazakus un sapratīs, ka es esmu nodevis.
— Nekā tavs Parabellums nepamanīs. Es neesmu tāds muļķis, ka pirms laika atklāšu savas kārtis. Citādi kaujinieki vēl nobīsies. Visam jānotiek pašā pēdējā brīdī. Kā viņi iekšā, tā kazaki klāt no visām pusēm. Cietums tiks ielenkts, un neviens vairs ārā neizspruks. Un transportēšanas izdevumus mēs arī ietaupīsim, — ļaunā priekā viņš paberza rokas un piegāja pie loga, kurā bālgani iezīmējās dilstošais mēness. — Pēc desmit dienām tas pavisam izzudīs. Ne jau velti kaujinieki izraudzījušies tieši trīspadsmito. Gribēja piezagties pa tumsu. Ha, ha, ha, šī pārdrošība šoreiz vērsīsies pret viņiem. So trīspadsmito septembri atcerēsies ne mazāk par trīspadsmito janvāri .. . Nu tad, Brūtgān, atpakaļ uz kameru. Cerams, ka vēl izdosies uzzināt kaut ko sīkāk.
Lips Tulians vilcinājās. Viņš domāja par Parabelluma rokām, kuras bija nožņaugušas baronu Zīversu.
— Bez ieroča atpakaļ neiešu!
Nebija Ludviga dabā noklausīties svešas sarunas. Bet Ļihejevs un Lips Tulians savā uztraukumā brīžiem kliedza tik skaļi, ka viņš nevarēja nedzirdēt. Kaut kādi tur klaidoņi taisās uzbrukt viņa padotajam cietumam, kuru apsargā vairāk par simts apbruņotu vīru. Kaut kas nedzirdēts! Nekaunīga lielība! Bet, jo vairāk Ludvigs domāja, jo nemierīgāks kļuva. Vai tad šos laikus vispār var uzskatīt par normāliem? Politiskajiem vairs nedrīkst rādīt zobus — vēji vēl mainīsies, un ko tad?
Tagad pat bīstami formas tērpā izbāzt degunu uz ielas, ja negrib, lai iziet tikpat greizi kā Liepājas cietuma priekšniekam. Cik tur daudz trūkst, — un pašam Viskrievijas patvaldniekam nāksies drebēt par savu troni . .. Bailes — tās šajās dienās nedzirdamiem soļiem staigā pa zemi, ielūkojas katrā pilī un cietoksnī. Lai tur Ļihejevs sapņo par slazdiem, tam ir viegli runāt. Lai jau dievs dod, ka viņam laimētos sagūstīt visus iebrucējus. Bet, ja juceklī no kameras izmūk kaut viens ieslodzītais, atbildība būs jānes viņam, cietuma priekšniekam. Un Ludvigs nolēma parūpēties, lai tas nenotiktu.
… Māsu Dreifogeļu ēdnīcas dibenistaba bija tik piesmēķēta, ka tikko varēja saredzēt sejas. Bez parastajiem viesiem šodien ieradušies arī Brašais un Steņka Razins. Kā pēdējais atnāca Robis. Fausts grasījās stāstīt par saviem panākumiem, bet Robis tikai atmāja:
— Saprotams, ka bez atslēgām tu nebūtu atbraucis. Noskaidrosim vispirms mūsu spēkus. Cik? — viņš griezās pie Brašā.
— Trīsdesmit.
— Un tev?
— Tikpat, — ziņoja Steņka Razins. — Bet ar visiem vēl neesmu aprunājies.
— Man Pārdaugavā divdesmit septiņi, — teica Atamans.
— Brālīši, tad jūs mani sitat pušu! Man tikai astoņpadsmit, saproties, — sauca Bračka. — Bet visi ziķeri.
— Un manas desmit atslēgas jūs pavisam aizmirsāt? Pati galvenā no vārtiem arī ir, — papildināja Fausts.
— Pilnīgi pietiek, pat par daudz, — sacīja Robis. — Turiet visas kaujas gatavībā, bet par mērķi pastāstīsim tikai pēdējā brīdi. Ka neizpļāpājas!
— Uz cietumu tomēr vajadzēs paziņot, — iebilda Brašais. — Lai sagatavojas.
— Nekādā ziņā! — atcirta Robis.
— Piķis un zēvele, un es jau aizrakstīju Dinai! — atzinās Atamans.
Robis paskatījās uz draugu, gribēja teikt ko asu, bet norija. Kuram, ja ne viņam, kas bezmaz izdarījis to pašu, saprast Atamanu. Bet no tā nelaime nekļuva mazāka.
— Biedri, — viņš teica, — noticis visļaunākais. Tā ir mana vaina, vajadzēja brīdināt. Esmu pārliecināts, ka starp nesen apcietinātajiem viens ir nodevējs, — Robis joprojām nenosauca Lipu Tulianu vārdā, jo bija pārāk taisns, lai bez galīgiem pierādījumiem celtu apvainojumu.
— Tātad viss pie velna!…
— Un mums būs jānoskatās, kā viņus ved uz ešafotu . ..
— Nevar būt! — elsa Atamans. — Es īpaši rakstīju tā, lai, izņemot Dīnu, neviens nevarētu saprast. Un piekodināju citiem neatklāt.
— Vienalga. Drošības nav. Mums neatliek nekas cits kā… — Robis kavējās pabeigt teikumu — tik nozīmīgs bija viņa lēmums.
— Atteikties? — nospiesti vaicāja Steņka Razins.
— Tieši otrādi! Mēs uzbruksim šonakt!
SEŠPADSMITĀ NODAĻA, kurā kaujinieki pāriet uzbrukumā
Savā mūžā Šampions bija daudzas reizes steidzies, bet tā kā šodien — vēl nekad. Nenogaidījis, kad kučieris apstādinās zirgus, viņš izlēca no trijjūga un metās augšā pa galvenā pasta kāpnēm. Nekaunīgi atgrūda dāmu, kas stāvēja pie lodziņa, grasīdamās nosūtīt apsveikumu vārda dienā, un uzsauca telegrāfistam:
— Es jūs lūdzu uz ceļgaliem! Atbrīvojiet man pēc stundas Parīzes līniju.
— Vads uz Viļņu pārgriezts. Var tikai caur Pēterburgu.
— Kaut vai caur ziemeļpolu. Te būs iemaksa!