—- Bet tukšu līniju es nedrīkstu turēt, Šampiona kungs.
— Tad raidiet kaut ko! — un korespondents nosvieda uz palodzes naudu.
— Man pie rokas tikai Jurisprudences gadagrāmata,— piedāvāja telegrāfists. — Vai jums nav iebildumu, ja es to pārraidīšu?
— Manis pēc kaut vai visu pasaules vēsturi, sākot ar Ādamu, beidzot ar Nikolaju Otro, — un prom viņš bija.
Patiesībā Šampionam nebija ne jausmas, par ko viņš stāstīs savā korespondencē. Rusenieks bija tikai ieskrējis un pateicis, lai tūlīt dodoties uz kapiem. Bet deguns juta — reiz Rusenieks pats ielūdz, mazāk par uzbrukumu bankai jau nu nebūs. Tāpēc korespondents pretēji savam principam šoreiz neskopojās ar dzeramnaudu kučierim.
Kad putojošie zirgi trīcot apstājās pie kapiem, krēsla jau sabiezēja. Pirmais, ko Šampions ieraudzīja, bija pagarš gājiens, kas virzījās caur vārtiem. Sākumā likās, ka tās ir bēres. Bet nē, zārku aiznesa vienīgi līdz kapličai. Visdīvainākais, ka ļaudis negāja mājās, bet izklīda turpat. Otru šādu procesiju Šampions vēroja jau uzmanīgāk un pazina tajā mazāko no viltus ģimnāzistiem. Cik zūdošā gaisma ļāva saskatīt, viņa seja pauda drīzāk pārgalvīgu prieku nekā bēdas.' Arī pārējie diez kā nelīdzinājās bēriniekiem. Citi nāca pa vienam un tūdaļ pazuda aiz kokiem. Kad Šampions ieraudzīja Dāvi Pūrmali, viņš vairs nešaubījās, ka šī korespondence ieies vēsturē.
Robis gulēja starp diviem kapiem. Sākumā granīta eņģelis ar izplestiem spārniem vēl bija puslīdz saredzams, tad apveidi saplūda ar nakti. Atgriezies no apgaitas, Atamans tikko atrada Robi.
— Kopā ar mums abiem — septiņdesmit mauzeru.
— Tik daudz?! — čukstēja Robis. — Nemaz nebiju to gaidījis. Ja ņem vērā, ka mūsu rīcībā bija tikai dažas stundas . ..
— Kā tu domā sadalīt vīrus?
— Tūlīt paskatīsimies … Kur ir ienaidnieka galvenie spēki?
— Bez šaubām, pāri dzelzceļam, kazarmās. Cik zinu, tur apmetušās divas Malojaroslavļas pulka rotas, — teica Atamans. — Tāpēc vajadzētu lielāko daļu kaujinieku nostādīt aiz dzelzceļa uzbēruma.
— Neesmu vienis prātis. Vispirms ar zaldātiem mums jārēķinās tikai vispārējās trauksmes gadījumā. Telefona līniju mēs pārgriezīsim, bet paši, protams, lieku troksni necelsim.
— Bet ja kāds no administrācijas ēkas pa tumsu tomēr aizlavās un brīdina?
— Tad piecdesmit cilvēku — vairāk nekādi nevaram izdalīt — šā vai tā pārāk maz, lai uzsāktu regulāru kauju pret četriem simtiem. Ko tu teiktu, ja mēs tur noliktu Faustu ar dažiem bumbu metējiem? Zaldāti no mūsu bumbām baidās kā velns no vīraka.
— Pareizi! Kādas piecpadsmit minūtes noteikti aizturēs, un vairāk mums nevajag, — Atamans piekrita.
— Korpusā pietiks ar kādu desmitu, — Robis turpināja risināt uzbrukuma plānu. — Tur nav kur apgriezties, vēl traucēs cits citu. Un atslēgu arī vairāk nav.
— Robi, man ir lūgums …
— Tu gribi komandēt šo nodaļu?
— Jā, tur taču Dīna.
— Saprotu, bet neies cauri. Tev ar labākajiem šāvējiem jāpaliek pagalmā, lai atgrieztu administrācijas ēku no pārējā cietuma.
— Cik vīru man ņemt?
— Visus atlikušos. Administrācijas ēkā uzturas bruņotā sargu rezerve, no turienes draud vislielākās briesmas.
— Labi, tad es pirmā kārtā izvēlos Bračku un viņa puišus.
— Tā arī es domāju. Brašo un Steņku Razinu paturēšu sev … Viss?
— Liekas, tā kā būtu.
Viņi apklusa. Brīžiem no mākoņiem izpeldēja šaurais mēness sirpis, tad starp krūmiem miglaini iezīmējās te galva, te zābaks, citur revolvera stobrs. Pret naksnīgajām debesīm kā neieņemams cietoksnis tumši un mēmi slējās draudīgie cietuma korpusi.
— Vai tev nenāk prātā, ka šai kaujā mēs varam krist? — ierunājas Atamans.
Robis paraustīja plecus —- arī viņš nupat bija domājis to pašu.
— Dīvaini, — turpināja Atamans, — parasti es pat vislielākajās briesmās nešaubos, ka palikšu dzīvs, bet šoreiz tāda sajūta, it kā mani skartu nāves ēna. Lūk, nomiršu, un kāda tam jēga? Vai tie, kas nāks pēc mums, pratīs to novērtēt? Varbūt vairums šo ļautiņu paliks tikpat sīki un gļēvi kā tagad?…
— Par to jau mēs cīnāmies, lai ļaudis mainītos uz augšu. Dodiet viņiem labāku dzīvi, un viņi paši kļūs labāki.
— Man personīgi, jāatzīstas, galvenais, lai dzīve nebūtu tik nejēdzīga kā šodien, lai tā kļūtu skaista.
— Vai tas nav viens un tas pats?
Pielīda tumšs stāvs.
— Telefona līnija pārgriezta pa tīro, brālīši, — izrunāts čukstus, Bračkas iemīļotais vārdiņš skanēja ne tik daudz bravūrīgi, cik sazvērnieciski.
Un patiešām, kad Robis deva pavēli, kas pa ķēdi aizskanēja tālāk, 1111 no tumšajiem kapiem piecēlās tumši stāvi, varēja likties, ka miroņi te sazvērējušies pret dzīvajiem. Patiesībā tā bija dzīvība, kas devās kaujā pret nāvi.
Kopš Dīna zināja, ka te vairs nav ilga palikšana, kamera likās daudz gaišāka un plašāka. Domās viņa jau atvadījās no cietuma, atvadījās kā no ienaidnieka un tomēr kā no drauga. Šeit viņa bija sapratusi, ka spēj spītēt visam, ko vien nesīs cīnītājas mūžs. Varbūt reizēm ar iekšējām baiļu trīsām — galu galā viņa vēl jauna un gribas dzīvot — un tomēr ar paceltu galvu.
Klusumu iztraucēja skaudra, metāliskā skaņa. Sākumā Dīnai likās, ka uzraugs grasās atslēgt kameru. Kas viņam meklējams tik neparastā laikā? Neviļus meitene atskatījās uz gultu, kur vēl nesen bija glabājusies maizes bumba. Tad ar atvieglojumu atcerējās, ka vienā reizē kāri noēduši to — tik liels bijis viņas izsalkums pēc vairāku dienu pusbada.
Uzraugs iekšā nenāca, bet troksnis pie durvīm nemitējās. Un tas nemaz neskanēja pēc slēdzenes, drīzāk pēc instrumentiem. Ko viņi tur taisa?
Pēkšņi saprata un sastinga kā nedzīva. Pārmaina atslēgas! Kāds nodevis — un viņas vainas dēļ! Ne jau velti Atamans piekodinājis klusēt. Izlabot izdarīto kļūdu vairs nevar, paliek tikai viens pienākums — brīdināt biedrus.
Rakstīt nedrīkst — zīmīti var pārķert nodevējs. Jāatrod cits ceļš …
Un Dīna ņēmās dauzīt dūrēm dzelzs durvis, vēl un vēl, kamēr rokas pārplūda asinīm. Viņa sita ar visu spēku, ar visu izmisumu. Un nepārstāja kliegt. Beidzot durvis atvērās.
— Es tev parādīšu trakot! Uz karceri sagribējies, maita?!
Uzraugs rupji satvēra viņu un izrāva gaitenī. Dīnai nerūpēja, kurp viņu velk, kas ar viņu notiks. Viņa bija panākusi savu un tagad kliedza tā, ka atbalsojās viss korpuss:
— Nodevība! Atslēgas pārmaina! Nodevība!…
Meitenes sauciens sasniedza Parabellumu. Par paredzamo uzbrukumu zina tikai trīs — Grietiņa, viņš un … nodevējs. Viņš nedomāja to, viņš saprata ar sirdi. No sirds šī baigā pārliecība kopā ar trakojošajām asinīm ieplūda rokās un, pirms Lips Tulians paguva tikt pie brauniņa, tās jau saslēdzās ap nodevēja kaklu.
Uzraugam izdevās izglābt Lipu Tulianu pēdējā mirklī. Nezinādams, ko iesākt ar pusdzīvo, viņš nonesa to tukšā kamerā un pēc paraduma aizslēdza. Tad aizveda Dīnu lejā uz karceri.
Ēna aiz ēnas slīdēja gar cietuma ārējo mūri, apstājās pie vārtiem. Izšķīrējs mirklis. Gandrīz katram aizrāvās elpa. Šai nedabiskajā klusumā atskanēja soļi pie dzelzceļa uzbēruma. Tur Fausta bumbinieki ieņēma pozicijas.