Atamans iebāza slēdzeni durvīs.
— Kas nāk? — vaicāja miegaina balss.
— Priekšnieku nepazīsti, vki? — Atamans atdarināja Ludviga vācisko akcentu.
Sargiem vairs nebija laika šaubīties vai ticēt, tie jau gulēja sasieti, aizbāztām mutēm. Bez sarunām, bez trokšņa kaujinieki virzījās tālāk. Un pēkšņi — dobja skaņa, kas varēja dārgi izmaksāt. Bračkam bija izkritis zem svārkiem aizbāztais cirvis. Viņš nolieeās, lai to paceltu, un tikai tā izvairījās no Atamana zvēliena.
— Piena puika! — tikko dzirdami šņāca Atamans. — Šaut traucēs, lai paliek!
Taču Bračka paklausīja pa pusei. Iespiedis rīku Brašajam rokā, viņš čukstēja:
— Zin, noderēs, tici man!
Nekur nekas nepakustējās. Varēja doties.tālāk. Robis pamāja, un piecdesmit vīru kā labi apmācīti zaldāti izre- tinājās gar žogu, aiz kura mirgoja administrācijas ēkas logi. Uguns aizsegums bija radīts. Tikai tagad Robis ar savu grupu šķērsoja pagalmu.
Korpusa durvis. Nākamais un pats grūtākais šķērslis. Vai izdosies to pārvarēt? Biedriem par izbrīnu Robis izdarīja kaut ko pilnīgi pārsteidzošu — viņš skaļi pie- bungoja.
— Ātrāk! Trauksme! Kaujinieki iebrukuši!
Durvis atsprāgst. Zvēliens pa galvu, tuvcīņa ar sargu, un ceļš brīvs. Mīdot kājām nokritušās spēļu kārtis, Robis metas pie pirmās kameras. Ar iekšējām trīsām viņš iestumj atslēgu caurumā. Ja nu tomēr Fausts nav pārvedis īstās? Griežas. īstās! Tagad vairs greizi nevar iziet!
Robis apstājas uz sliekšņa. Viņš vēl nekad nav bijis cietumā. Mazā kamera, kuru skatieniem atklāj kontrol- spuldzes tumšā gaisma, rādās spokaina. Tikpat spokains liekas sarāvies stāvs uz kojas.
— Ātrāk ārā!
Atbildes nav.
— Tu esi brīvs, biedri, vai nesaproti?
— Nevaru paiet. Esmu galīgi sadauzīts, — atbild māksloti dobja balss.
Bet Robis tomēr pazīst runātāju. Lips Tulians!
— Sātans! Atslēga neder! — šai brīdī atskan lāsts.
Un tad no otrās puses kā atbalss:
— Neder! Neslēdzas vaļā!
Robis izskrien, aizcertot aiz sevis durvis. — Nevar būt! — viņš uztraucas, izrauj no Brašā rokām slēdzeni. Izmēģina pie vienas kameras, pie otras. No iekšpuses cilvēki metas pie durvīm, kliedz:
— Šurpu! Šurpu! Atbrīvojiet!
Bet ko tas līdz? Atslēga pat nelien caurumā. Visur tas pats. Robis šai mirklī nespēj domāt ne par to, kāpēc atslēga neder, ne par Lipu Tulianu, viņš tikai drudžaini mēģina aptvert: ko tālāk?
— Taisiet vaļā!… Atbrīvojiet mani!… Kāpēc mani nelaiž ārā?… — Šie saucieni nokaitētām adatām dūrās Robim smadzenēs.
— Robi! — kāds no ieslodzītajiem bija viņu pazinis pēc balss. — Te es esmu. Fredis no Pola fabrikas, man iedeva divdesmit gadu.
Bet viņš tiem nevarēja līdzēt. Lēmums bija pieņemts — negrozāms, varbūt nežēlīgs, tomēr vienīgi pareizais.
— Biedri! Klusu! — viņš sauca. — Mums nav ne laika, ne rīku. Mēs varam atbrīvot tikai nāves kandidātus.
Kliedzieni, kas bija skanējuši no visām pusēm, kā uz burvja mājienu rimās. Tikai no devītās kameras vēl dzirdēja izmisīgu balsi:
— Robi, vai tiešām tu esi aizmirsis? Es taču esmu Fredis.
Tad arī tā apklusa. Toties pirmajā stāvā, otrajā, trešajā — visos stāvos reizē cēlās aicinājums:
— Parabellum! Ziben! Atsaucieties!
Un skaļāk par*visiem Robis.
— Grietiņa! Kur tu esi? Dīna!
— Robi, te viņi ir! Atradām!
Robis uzbrāzās otrajā stāvā:
— Kuri ?
— Zibens un Parabellums.
— Un Grietiņa?
— Esot kaut kur šai stāvā, — atbildēja Brašais.
— Meklējiet! Meklējiet! — un Robis jau atkal kliedza:
— Grietiņa!
Raustīdams kameru durvis, viņš skrēja uz gaiteņa galu. Vienas padevās. Atejas telpa. Pirmais, ko Robis
ieraudzīja, bija nevis kaktā iespiedies uzraugs, bet atslēgu saišķis viņa rokā. Dabūt \atslēgas, dabūt tās, lai tas maksā kaut dzīvību. Robis metās uzraugam virsū. Bet tas bija ātrāks. Uzminējis nodomu, iesvieda saišķi atejā.
Roba nervi neizturēja. Aizmirsis paša brīdinājumu nešaut bez ārkārtējas nepieciešamības, viņš ietrieca lodi uzrauga nolādētajā sirdī.
Atamans pilnīgi paļāvās uz Robi, — kur ir Robis, tur izlēcieni nav iespējami. Viņš nav cilvēks, bet granīta piemineklis. Ne viņam pašam vājību, ne viņš tādas atļaus citiem. Viennīcu korpusā nekas nevar misēties, un tomēr Atamans pārdzīvoja. Lai padzītu uzmācīgās domas, pārlaida skatienu saviem puišiem, kas stāvēja piecus soļus cits no cita. Revolveru cietā zaigošana nomierināja viņu. Tur bija gan smagie parabellumi, gan mazie, parocīgie brauniņi, gan garstobrainie kolti, bet visvairāk — iemīļotie mauzeri. Vīri pēc iespējas turējās ēnā, tomēr Atamans varēja saredzēt pat patālo Bračku. Lūk, kas vājina viņu poziciju. Nevienam vien kaujiniekam niezēja pirksti ar labi tēmētu lodi nodzēst sasodīto lampu, kas gaismoja aiz muguras. Bet to nedrīkstēja. Pirmais šāviens uzcels no miega bruņoto rezervi un kazaku nodaļu, kas tur pastāvīgi dežurēja.
Un tad šis šāviens atskanēja no korpusa puses. Atamans ievaidējās kā ievainots sirdī. Tagad viss atkarājās no viņa puišiem! Tikai noraudzīties atpakaļ uz viennīcu korpusu, jāraugās uz priekšu.
Administrācijas ēkā iedegās ugunis. Atamans pacēla roku. Puiši saprata bez vārdiem — pagaidām nešaut. Bet, kad vienos kreklos izskrēja pirmie, sargus un kazakus sagaidīja saskaņota zalve. Atamans raidīja savu lodi citā virzienā — sašķaidīja lukturi. Pagalms iegrima tumsā.
Toties pretinieks uz apgaismotās mājas fona bija labi saredzams. Bračka izvēlējās par mērķi garu kazaku.
Vispirms no ienaidnieka rokām izkrita šautene, tad tas pats saļima. /
— Sanāk! Sanāk pie svaigām reņģēm! — auroja Bračka un nogāza v^l vienu zaldātu, arī šo šāvienu pavadīdams ar triumfējošo: — Knaukš! Mēs jums parādīsim, kurš kuru! —/ Bračka nebija aizmirsis sešas ielenktajā komūnā pavadītās stundas. Tagad uzbruka viņš, tagad viņš var atspēlēties!
Atamans pēc katras zalves skatījās pulksteni. Piecas minūtes, septiņas, desmit. Ikkatra ir ieguvums, var atvērt vēl vienu kameru, atbrīvot vēl kādu ieslodzīto. Bet minūtes krājas un krājas. Nu vairs nav joki. Vai Robis prātu zaudējis? Viņš taču zina, ka mums jāizlaužas, pirms ierodas pastiprinājums no kazarmām … Sakodis zobus, Atamans turpināja šaut. Viņš kaut ko gaidīja un arī sagaidīja — tālu taures signālu. Tikko saklausāms kaujas troksnī, tas skanēja melodiski un sudrabaini kā zvārguļu muziķa un tomēr vēstīja nelaimi — kazarmās trauksme.
— Bračka!
Tas jau bija sapratis un trauca uz korpusu. Bet skrējienā vēl apgriezās, lai raidītu pēdējo lodi pret ienaidniekiem, kas, taures signālu iedrošināti, atkal izbira no administrācijas ēkas.
Robis nebija zaudējis prātu. Bet daudz netrūka. Katrs cirvja trieciens ilgst sekundi. Laiks iet uz priekšu, bet durvis vēl turas pretī. Un ārā šauj. Uz vienu vēzienu — vairāki šāvieni. Tie skubina kā pātagas cirtieni. Bet, jo vairāk steidzas, jo nedrošāka top roka. Pietiek sitienam kļūt vājākam, kad jau cits stājas nogurušā vietā. Viņu daudz, cirvis tikai viens. Deviņiem bezspēcīgi jānoskatās, kā metāls cīnās ar metālu. Viņos plosās vēlēšanās izskriet ārā un mesties kaujā, taču pavēle piekaļ.