Выбрать главу

Pēdējie cirtieni. Zibens ir brīvs.

—     Kur Dīna? — Roba balss ir galīgi aizsmakusi.

—    Nezinu. Kad sacēla traci, viņu aizveda, — un Zi­bens, kura spēki vēl svaigi, pirmais sāk apstrādāt Para­belluma kameru.

Robis jūt — šeit kavēties vairs nedrīkst. Jau pirmās durvis prasījušas desmit minūtes; Jāatkāpjas! Bet viņam vienkārši nav gribas spēka dot pavēli pamest Parabel­lumu. Lai noslāpētu sevī prāta balsi, viņš pats paķer cirvi.

Durvis ļodzās, jo no iekšpuses Parabellums ar visu savu svaru metas pret tām. Beidzot viņš varēs atbrīvoties no neizturamā smaguma — pateikt, kur nauda! Ko viņi tur ārā tūļājas?

—     Šurp cirvi! — Parabellums kliedz caur lodziņu.

Kalēja varenie triecieni sadragā durvis.

—    Kur Dīna? — sagaida viņu Robis. — Vai tu tiešām nezini ?

Bet Parabellums tik ilgi klusēja, ka vairs nespēj nociesties nevienu sekundi:

—    Turpat zem peldiestādes. Piecus soļus no kāpām, pie kailā pāļa, — čukst Parabellums.

—     Kas? — Robis jau nekā vairs nesaprot.

—    Nauda! Es neesmu nodevējs! Mūs nodevis Lips Tulians!

—     Pie velna! Es tev prasu, kur ir Dīna.

Ticis vaļā no sava sloga, Parabellums nu spējīgs do­māt par ko citu. Uz kurieni aizveda Dīnu? Uz citu kor­pusu? Atpakaļ uz muzeju? Viņš pirmo reizi redz Robi tādu, jūt, ka tas Robim pašlaik vissvarīgākais pasaulē. Jāpalīdz. Parabellums domā. Smagi un neizturami ilgi. Tad vecā katordznieka pieredze pasaka priekšā vienīgo pareizo:

—     Laikam karcerī.

—     Kur?

—     Lejā.

Vel desmit minūtes, lai uzlauztu durvis. Neprāts! Bet nekā nevar darīt! Robis grābj cirvi.

—     Brālīši! Ņemiet kājas pār pleciem, tūlīt zaldāti būs klāt! — gaitenī parādās Bračka.

Parabellums, kas beidzot atkal tur rokā ieroci, drāžas lejā pa kāpnēm ar tādu ātrumu, ka pat Bračka nevar sekot. Arī pārējie sakustas, tad atskatās uz savu ko­mandieri.

—     Ko jūs blenžat! — Robis pats nezina, kāpēc gan­drīz aizsmok no niknuma. — Pazust!

Citu lēmumu viņš nedrīkst pieņemt. Viņš pazīst Ata­manu. Kamēr korpusā būs palicis kaut viens kaujinieks, tas ar saviem puišiem neatkāpsies, jaus sevi sakapāt. Vienā svara kausā septiņdesmit cilvēku, otrajā Dīna. Labāk upurēt vienu cilvēku, kaut tas būtu dārgākais virs zemes.

6

Fausts nekā nezināja par Roba lēmumu, bet pats diez vai būtu rīkojies citādi. Tiesa, kad cietuma pagalmā sākās apšaude, viņš zaudēja savas parastās analizēs spējas. Kas ar Dīnu? Vai pagūs viņu atbrīvot? Vajadzēja izrēķināt, cik sekundes prasa katru durvju atvēršana, un aplēst vidēji nepieciešamo laiku. Bet kā var zinātniski domāt, kad runa ir par māšeli?

Taču, jo ilgāk sprakstēja mauzeru un šauteņu kārtas, jo mazāk viņš domāja par Dīnu vien. Briesmās viss pa­sākums. Tagad nav tik svarīgi atbrīvot kādu lieku ieslo­dzīto, galvenais — kārtībā atkāpties, atstāt kaujas lauku kā uzvarētājiem. Robis atbild par šo pasākumu ne vien Federatīvās komitejas, bet visas tautas priekšā. Uzvara iedvesmos tūkstošus, sakāve, kaut daļēja, laupīs drosmi un ticību.

Kad vējš atnesa no kazarmām trauksmainās tauru skaņas, Fausts pavisam aizmirsa māsu. Ko Robis tur kavējas? — domāja viņš, nikni plūkādams bārdu, — tas taču ārprāts! Tā ir pašnāvība! Lai pamet visu, kaut vai Dīnu, ja citādi neiet! Gan izgudros, kā viņu citreiz at­brīvot … Vienīgais, kas drīkst tagad rūpēt, — kā apvie­not spēkus un izlauzties no cietuma.

Taures nemitējās pūst. Kazarmās cits pēc cita uzlies­moja logi, dzirdēja soļu klaudzoņu, aprautas, neskaidras pavēles, ieroču šķindas. Fausts pavērās biedros. Ne ar ko tie neizpauda, ka arī viņus grauž tas pats. Puiši mie­rīgi gulēja, pieplakuši vēsajai zemei. Viens pārbaudīja detonatoru, otrs atbalstījās uz elkoņa ūn pievilka kājas, lai atvēzienā varētu ielikt visu spēku. Katrām rokā pa bumbai. Sprāgs kā pulksteņi — par to Fausts nešaubījās.

Atlika tikai gaidīt.

Šonakt tas bija vēl grūtāk nekā toreiz Atlētu kluba sētā. Bet tagad viņš atradās postenī un nedrīkstēja ļau­ties jūtām. Lai aiztrenktu nemieru, kas auga augumā, Fausts piespieda sevi atcerēties logaritmu tabulas pirmo lappusi. Ik pēc brīža ieklausījās tumsā, cenzdamies sa­prast, kas notiek cietumā. Lūk, revolveru zalves kļuva skaļākas, acīm redzot, pievienojušies citi kaujinieki. Lūk, caur vārtiem, atšaudoties skrējienā, jau nāk biedri. Vīrs pēc vīra trauc garām un pazūd naktī. Fausts pazīst Parabellumu, Zibeni. Pēdējais stāvs. Dīnas nav. Fausta puišiem jāpaliek — viņi sedz atkāpšanos. Dzird kolonas soļus. Zaldāti tuvojas.

Aizelsies atskrien Bračka.

— Robis pavēl jums atiet, saproties! — un tad gluži citā balsī, kurā izskan aizturētas raudas: — Atamans pazudis!

7

Atamans nezināja nekā, izņemot vienu — Dīna kar­cerī. Viņš nezināja, ka durvis nācies uzlauzt, viņš nezi­nāja, ka atslēgas neslēdz. Izprašņāt biedrus nebija ne laika, nedz iespējas. Viņš nejautāja, kāpēc Robis pametis Dīnu, un nenosodīja draugu. Bija dzirdējis tikai divus vārdus — Dīna karcerī — un jau likās pāri pagalmam uz viennīcu korpusu.

Nopakaļ lido lodes. Lai!

Korpuss. Pie durvīm guļ nekustīgais sargs, uz gaiteņa grīdas mētājas atslēgas.

Atamans paķer vienu, kā akls skrien tālāk. Tad at­jēdzas.

—    Karceris! Kur ir karceris! — gaitenī atbalsojas viņa sauciens.

—    Pagrabā, — no daudzām kamerām reizē atskan atbilde.

Lejā pretī sitas auksts un smacīgs gaiss. Pustumsā virknējas vienādas durvis.

—     Dīna! — viņš kliedz.

—    Ernest, — tikko dzirdami atbild kaut kur gaiteņa dziļumā.

Atamans ir jau tur, drebošiem pirkstiem iebāž atslēgu •caurumā. Durvis atveras — cietuma priekšniekam nebija ienācis prātā nodrošināt arī karcerus.

Bet kamera ir tukša.

—     Ernest, — pavisam tuvu atskan balss.

Šoreiz Atamans vairs nekļūdās. Kamerā vēl tumšāks nekā gaiteni. Viņš neredz Dīnu, bet ar katru nervu šū­niņu sajūt viņas tuvumu.

Laime! Tik liela, ka Atamanu pārņem spējš vājums. Gribas nekustēties, tikai just Dinu savās skavās, palikt te līdz pasaules bojā ejai. Bet viņas roka jau velk uz augšu — ātrāk, ātrāk prom!

Pie korpusa durvīm Atamans jau atkal rīkojās ap­domīgi. Atgrūda vaļā. Ieplūda dzestrs gaiss. Tur tumsā glūnēja briesmas. Skurbums zibenīgi izkūpēja. Klusums nozīmēja, ka biedri jau projām. Viņam tagad jādarbojas uz savu roku. Caur vārtiem vairs nav ko mēģināt, jālūko izkļūt pāri mūrim. Atamans pielādēja mauzeri, jo labi zināja, kas viņus gaida'ārā.

Līdz žogam simts pēdu. Dīna skrien pa priekšu, Ata­mans nopakaļ. Visapkārt soļi, satrauktas balsis.

Vispirms sargi dosies uz viennīcu korpusu!—nospriež Atamans un, kaut gan tas pagarina ceļu, met līkumu. No tumsas iznirst vēl melnāka masa. Mūris! Bet bēgļi pamanīti.

—     Stāt!

Atamans izšauj pirmais.

—     Rāpies pāri! Ātrāk! — viņš pavēl un pats paskrien •dažus soļus nost, lai atvilktu uguni uz sevi.

Bet mūris ir tik augsts, ka Dīnai tajā neuzrāpties. Šāvieni gulst arvien blīvāk. Pagaidām Atamana mauzeris tur uzbrucējus pienācīgā atstatumā, bet, kamēr palīdzēs Dīnai tikt augšā, šaut nebūs iespējams. Un tad . ..

«Ko darīt? Robi, kaut tu būtu šeit! Kopā mēs iz­lauztos!»

Un pēkšņi viņš jūt ap sevi tukšumu. Lodes vairs nesīc. Sargi šauj uz otru pusi.